Nāves jēdzienu katrs uztveram atšķirīgi, lai gan kopumā tas ir sava veida tabu temats, kas raisa lielas emocijas un ap kuru saistās dažādas māņticības. Lielu daļu no savas dzīves cilvēks neapzināti mēdz ticēt, ka būs mūžīgi dzīvs, cik ļoti abstrakta un tāla šķiet nāve.
Tāla un neizprotama kā kosmoss, kas ir viena no filmas vadošajām tēmām.
Lai gan patiesībā "Beigas" ir ļoti reāla filma, kas parāda dzīves aprites ciklu.
Ar nāves jēdzienu saistās daudzi ētiskas dabas jautājumi: par cilvēku rīcību, gan nāves izskatu un ne tikai to vien. Pāri visam, manuprāt, kairinošākā ir nāves smaka, bet pie tās pierodot – tā vismaz apgalvo viens no "Beigu" varoņiem. Viņš ir zoologs, kurš kolekcionē kapos atrodamos gliemežus, veidojot pasaulē unikālu kolekciju, un zina dažādus veidus, kā apstrādāt līķus. Arī māksliniekam ir sava tehnika, kādā viņš mumificē atrastos mirušo dzīvnieku ķermeņus, dodot tiem pēcnāves dzīvi, un jaunu veidolu piedzīvo arī mirušo cilvēku fotogrāfijas.
Caur dabas pētnieka – fotogrāfa prizmu skatītājs tuvplānā iepazīt līķu sairšanas procesu, kuru veic dažādas formas, vizuāli skaisti kukainīši. Visbeidzot aitkopes ikdienā nāve ir daļa no barības ķēdes viņas saimniecībā. Šī sieviete ir arī kosmosa pētniecības entuziaste, un noslēgumā visi varoņi satiekas, lai apspriestu nāvi kosmosa apmēros.
"Bezgalība – tieši tas, ko mums, cilvēkiem, ir grūti saprast – ka var būt kaut kas, kas pastāv visu laiku," viņa saka, skaidrojot to, kādēļ cilvēkiem ir tik sarežģītas attiecības ar sākumu un beigām.
Filma "Beigas" atraisīs daudzas diskusijas, filmā netrūkst filozofisku pārdomu, kā arī melnā humora, kas ir viens no efektīgākajiem dzīves bēdu pārvarēšanas mehānismiem, dažreiz tā ir dzīvesziņa. Protams, filmas varoņu nodarbošanās ir ekscentriskas un var raisīt satraukumu, aizspriedumus, tāpat arī pārdomas par to, cik ātri mēs visi būtu beigti, ja nebūtu šādu cilvēku, kas spēj nāvi un mirušus ķermeņus uztvert bez saasinātām emocijām un sakopt ik pa laikam trūdošo pasauli.
Filma "Beigas" ir stāstnieciska un estētiski skaista, sakausējot dokumentālo ar mākslas filmai raksturīgo, atgādinot par glezniecības vēsturē redzētajiem mākslas darbiem (un frāzi "memento mori"), kuros fiksēta ne viena vien nāves aina. Redzot, atzīstot nāves esamību, mēs to labāk pieņemam.
Savas mirstības apzināšanās ļauj dzīvot pilnasinīgāk.
No otras puses, cilvēka tiekšanās pēc mūžīgās dzīves bija aktuāla gan senajiem ēģiptiešiem, gan mūsdienu Holivudas skaistajiem un bagātajiem, kā to redzam, piemēram, Koralī Faržā režisētajā "Substance", kuras Riga IFF seanss sen kā izpārdots.
Filmā "Beigas" ir dažādi pavedieni, aiz kuriem aizķerties un uztaisīt lielu brēku un skandālu, tomēr ceru, ka stāsta kā kopuma rezonanse būs spēcīgāka.
"Beigas" atstāja paliekošu pēcgaršu – jā, iesākumā gribēsies ieturēt klusuma brīdi, bet tomēr filma ierasti smagajam stāstam par nāvi deva sildošu, cilvēcisku apskāvienu.
