"Šodien, lai jūs nejustos pārsteigti, jūs piedalāties filmas uzņemšanā," sanākušos uzrunā kinokritiķe Daira Āboliņa.
Šāda tikšanās veidota, lai atskatītos uz filmu "Zobena ēnā", pie kuras Ivars Seleckis strādājis kā operators. Filmas arheologi meklē atbildes uz vairākiem jautājumiem, mēģinot saprast, kā šī filma iedzīvojas mūsdienu kontekstā. Turklāt, kad to labāk darīt, ja ne gaidot Selecka nozīmīgo jubileju?
"Es domāju, ka mēs mēģinājām uzfilmēt dokumentāli 1620. gadu. Vai mums tas ir izdevies? Nu, grūti pateikt, bet šodien, skatoties filmu, es jutu, ka mēs esam kārtīgi pastrādājuši," teic režisors, piebilstot: "Tas prasa ļoti daudz, jo māksliniekiem ir ļoti daudz jāstrādā. Ir vajadzīga vide, vajadzīgas detaļas, vajadzīgi apģērbi, vajadzīgi priekšmeti, kuru nav, kuri jāmeklē. Pēc tam, kad viņi tiek sameklēti, ir jāpadomā, kā tas viss izskatās kopā un kādu iespaidu tas atstāj. Nu tad mēs tur pastrādājām."
Daira Āboliņa atzīmē, ka filma ir uzfilmēta melnbalta uz krāsainas filmu lentas: "Šī krāsainā filmu lenta tiek izmantota tādam Latvijas kino, un, manuprāt, nekad vairāk pēc tam arī neizmantotam paņēmienam kā solarizācija, kas nozīmē, ka tiek deformēts un mistificēts attēls brīžos, kas saistās ar atmiņām, bērnību, ar kādām šausmām."
"Manuprāt, šī filma var piedzīvot renesansi tāpēc, ka tā ir restaurēta, bet arī tāpēc, ka tajā laikā, kad šo filmu uzņēma, bija pieņemts, ka vēsturiskās filmas ir tādas izklaidējošas, dekoratīvas. Tā kā jokojam par šo laiku. Taču šeit ir izmantota tieši iespēja it kā restaurēt, ko nozīmē šis 17. gadsimts, kara pūļi, bads, slimības, tumsa," teic kinokritiķe.
Filmas arheoloģiju Latvijas Televīzijas ēterā būs iespēja vērot 21. septembrī, kad svinēsim Ivara Selecka jubileju.
