Filma "Baltijas Bābele" būs LTV Starptautiskās nodaļas darbinieces un viņas kolēģu atmiņu stāsts. Viena no vietām, kur komanda atgriežas, ir televīzijas telpas, kurās iedzīvināta 1991. gada sajūta. Te varam ieskatīties vidē, kurā toreiz strādāja televīzijas komanda. Tieši viņi spiedīgajos apvērsumu laikos turēja roku uz pulsa, informējot gan Latvijas iedzīvotājus, gan cilvēkus ārzemēs par to, kas ar mums notiek.
"Mums ārkārtīgi paveicās, jo par mūsu nelaimi uzzināja pasaule, jo šeit bija daudz ārzemju korespondentu. Mēs bijām tie cilvēki, kas strādāja ar šiem ārzemju korespondentiem.
Ja tā nebūtu, tad mums būtu tāds pats liktenis kā gruzīniem vai azerbaidžāņiem bija pirms tam, par ko mēs nemaz nezinājām," stāsta filmas idejas un scenārija autore Ligita Lukstraupe, uzsverot arī: "Otra lieta ir tā, ka ir jau pusotra paaudze izaugusi, kas labi ja kaut ko skolā uzzina. Es gribētu katram, kas filmu skatīsies, ļoti lūgt – vai nu jūs paši runājat ar saviem bērniem un mazbērniem, stāstiet, kā bija, vai arī jautājiet vecākiem, vecvecākiem, kaimiņiem, draugiem, draugu vecākiem, jo izlasīt grāmatās – tas ir kaut kas viens, bet personiskā pieredze ir vissvarīgākā. Mēs principā veidojam filmu arī tāpēc, lai apliecinātu, ka uz katru notikumu var paskatīties no dažādiem skatpunktiem."
"Tas ir aizkustinoši, tāpēc ka visi mēs, kas piedalījāmies barikādēs 1991. gadā, mēs nekad vairs nebijām tādi kā iepriekš. Mēs bijām citādi, un mēs kaut kā ļoti strauji pieaugām, kaut kā ļoti daudz ko pārdomājām sevī, tas vienkārši tā notika," atceras kādreizējā LTV darbiniece Iveta Vītola.
Galvenos notikumus filmā ataino televīzijas darbinieku bērni un radinieki, kuri filmas gaitā satiks arī notikumu aculieciniekus.
"Man īstenībā ir ļoti interesanti tajā piedalīties tagad un visu to teoriju tagad izdzīvot caur sevi," saka Ivetas meita Agnese Vītola. "Tā sajūta iekšā televīzijā, kur mēs filmējam, tā īstā smarža, tas viss, kā tur izskatās, – man pilnīgi liekas, ka es tur pati esmu bijusi."
