Aizvadīts pēdējais vēsturiskās spēlfilmas "Zeme, kas dzied" filmēšanas posms, un tas bijis gana emocionāls, atzīst scenārija autors Dainis Īvāns: "Drusku trīcēja rokas un pārņēma sajūta, vērojot Dziesmu svētku atklāšanas ceremoniju, ka esam izveidojuši filmu un veidojam arī tālāk stāstu par latviešu tautas piedzimšanu, jo pirms tam latviešu tautas nebija. Latviešu tautai šī dzimšanas diena ir precīzi iezīmēta – 1873. gada 26. līdz 29. jūnijs, pēc jaunā stila tas ir jūlijs."
"Neparastais šajā darbā pie filmas un darbā ar aktieriem bija, ka man vajadzēja katru reizi atgādināt, ka dziedāšanas svētki tikai vēl būs. Tā lielā kopības sajūta, kas mums ir šobrīd, tikai vēl veidojas. Cilvēki, kas strādāja pie šo svētku veidošanas, nevienu brīdi nedomāja – uztaisām kaut ko tādu, kas būs pēc 150 gadiem, pēc 300 gadiem. Viņi caur šo savu darbošanos, svētku veidošanu kaut kādā unikālā veidā iemiesoja tā brīža katra latvieša sajūtu un kopējo sajūtu, līdz kurai visi bija nonākuši," stāsta filmas režisors Māris Martinsons.
Filmas dzimšana
Iecere veidot šādu filmu režisoram Mārim Martinsonam un producentei Lindai Krūklei radusies 2017. gadā, pirms Latvijas simtgades, pārdomājot, vai ir kāds Latvijas vēsturē neizstāstīts stāsts, kurš būtu interesants kā filmas sižets. Apstājušies pie 1873. gada un pirmajiem dziedāšanas svētkiem, viņi sapratuši, ka šķietami labi zināmais datums tomēr glabā daudz nezināmā un pieejamā informācija ir visai izkaisīta. "Tā pašsaprotamība, kas ir cilvēkiem, kas pieraduši, ka ik pēc pieciem gadiem ir dziedāšanās svētki jeb Dziesmu svētki, kad sanāk cilvēki un dzied, tas radās no dažiem cilvēkiem, tas ir kaut kas tāds, kas kādreiz nebija," skaidro Martinsons. Vēl pirms materiālu izziņas režisors radījis sižetu par Rīgas Latviešu biedrību un tās vadību, kas nodarbojās ar svētku organizēšanu, paralēli stāsts par mazu lauku ciematu, kurā ir meitene, kas ļoti grib dziedāt, bet ir tikai vīru koris: "Zinot to, ka šajos svētkos piedalījās arī sievietes, viņa bija tā, kas iemiesoja to sieviešu kustību, vēlēšanos sevi apliecināt un par sevi runāt." Informācija par to laiku tika meklēta caur dažādu nozaru prizmu, talkā nācis scenārija autors Dainis Īvāns: "Aptvērām to, ko cilvēki līdz mums ir izdarījuši, varētu teikt, fragmentāri, jo viņi pētījuši atsevišķu jomu." Protams, būtiski bija atmiņu stāsti, piemēram, Matīsa Kaudzītes "Atmiņas no tautiskā laikmeta", Āronu Matīsa raksti, Rīgas Latviešu biedrības protokoli, gada grāmatas. Vitas Zelčes monogrāfija "Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē" bijusi kā rokasgrāmata filmas komandai. Jāņa Erenštreita "Kroņu pinējs", Valentīna Bērzkalna trimdā iznākusī monogrāfija par Dziesmu svētkiem, Jāņa Bērziņa grāmata "Dziesmotais novads", daudz palīdzējis Arnolds Klotiņš.
"Jo vairāk mēs gājām stāstā iekšā, jo vairāk sapratām, ka tas nav stāsts par to, kā izveidojās dziedāšanas svētki, tas ir kaut kas dziļāks, daudz svarīgāks – sevis apzināšanās un Latvijas dzimšanas sākums,"
saka filmas veidotāji. Latvieši 1873. gadā atradās krustcelēs, viņiem vajadzēja kļūt vai nu par krieviem, bija uzsākta nežēlīgā pārkrievošanas politika, vai arī par vāciešiem. "Piepeši te vairāki desmiti jaunlatviešu, labi situētu, izglītotu, kuriem visvieglāk būtu visam atmest ar roku un kļūt par augstu krievu ierēdni vai iekļauties vācu sabiedrībā, viņi pasaka: mēs būsim latvieši!" stāsta scenārists.
Laika mašīna
Režisoram ne reizi vien nācies klusināt aktieru degsmi, atgādinot, ka vēl nav dzimusi tā kopības sajūta, ko pazīstam šodien, tā radīsies pēc Dziesmu svētkiem. Svētku atklāšanas ainā, kurā izskan "Dievs, svētī Latviju!" aktieriem bija jāatgādina, ka tā vēl nav himna, bet tikai dziesma ar dziļu saturu, daudzi to dzird pirmo reizi. "Man šķiet, sirsnīgākais un emocionālākais brīdis, ka cilvēki, dzirdot dziesmu pirmo reizi, sāk celties kājās, tāpēc ka kaut kas iekšā notiek, emocionāli viņi tiek uzrunāti, viņi ir aizkustināti. Varētu teikt, ka šī Dziesmu svētku atklāšanas epizode, kur tiek ienests Līgo karogs, pirmais karogs, zem kura apvienojās latviešu tauta, un pirmo reizi tiek nodziedāta šī aizliegtā dziesma, tā ir viena no filmas kulminācijas epizodēm," atklāj režisors. "Man likās, ka mēs kaut kādā veidā esam izpildījuši savu pienākumu pret tiem apbrīnojami drosmīgajiem, spītīgajiem un ārkārtīgi gudrajiem senčiem, kuri ir radījuši mūsu tautu," papildina Īvāns.
Filmas tapšanā piedalījušies daudzi aktieri, tostarp aktrises ampluā iejutusies arī operdziedātāja Marina Rebeka, kura atveido lauku meitenes tanti. "Sapratām, ka mums ir vajadzīgs kāds cilvēks, sievietes tēls, ar ko tā jaunā meitene varētu runāt un dalīties," stāsta režisors. Domājot, kas varētu atveidot šo tēlu, pirmais impulss bijis meklēt starp dziedošām sievietēm, kuras, kā saka režisors, nevis vienkārši dzied, bet viņām ir arī stāsts. Noskatoties Rebekas izrāžu ierakstus, režisors ievērojis, cik fascinējoši viņa darbojas uz skatuves:
"Sapratu, ka tas ir kas tāds, ko cilvēks nevar noslēpt, tas ir daudz vairāk par vārdiem."
"Bija viena ļoti īpaša filmēšanas diena, filmējām dziļi laukos, ziemas ainas, un, iedomājieties, Marina Rebeka, iepriekšējā vakara viņa stāv "La Scala" uz skatuves, nodzied, brauc uz lidostu, atlido, iekāpj mašīnā, atbrauc uz dziļiem laukiem, ienāk dūmu piekvēpušā istabiņā un runā par vienkāršām lietām. Tas man likās fantastisks diapazons," priecājas Martinsons. Viņam pievienojas arī Dainis Īvāns: "Par to ziemas filmēšanu, tas bija Vecpiebalgā, pilnīgi etnogrāfiskās mājās. Un Marinas Rebekas ierašanās... Viņa bija kā nokritusi no kādas [citas] civilizācijas, vēl nesen bija sācies Ukrainas karš, un mēs runājām arī par to ar viņu. Arī tajā tēlā vēlāk mēģināju ielikt kaut ko no tās sievietes stūrgalvības un spītības, jo latviešiem nebija tik konservatīva sabiedrība kā krieviem un vāciešiem. Latviešiem sievietei bija milzīga loma, bet tiesību nebija, jo ne krievu valsts, ne vācu administrācija nedeva sievietēm šīs tiesības."
Arī Dainis Īvāns iejuties tā laika cilvēka tēlā, piedaloties filmēšanā: "Man tādas zināmas trīsas bija tai brīdī, kad ieraudzīju tos pārģērbtos cilvēkus, tie bija simti, gan koristi, gan tie, kas sēdēja skatītājos, gan arī ievērojami Latvijas cilvēki šodien, kas mums bija svarīgi, lai saprastu – atmoda nav beigusies.
Tilts no tās atmodas ir pārnests arī uz šodienu. [..] piepeši jutu, ka tas laiks ir atdzīvojies, pareizāk sakot, dzīvo mūsos pašos."
Filmas režisors gan palicis kameras otrā pusē: "Jau pašā sākumā biju nolēmis, ka es to nedarīšu [nefilmēšos], lai būtu tā kopības sajūta, ataudzēju bārdu, lai cilvēki, paskatoties no laukuma, redzētu, ka režisors arī ir viens no tiem bārdainiem [..] Katra filmēšanas diena man bija kā iekāpšana mistiskā laika mašīnā."
Rīgas dimdināšana
Aktieris Vilis Daudziņš, kamēr viņu grimēja, telefonā zīmēja Dziesmu svētkus, un tā ir jau iznākusi grāmata "Pirmie latviešu Dziedāšanas svētki bildēs", scenārija autors Dainis Īvans arī darbu turpina, un top grāmata. "Milzīgi daudz materiālu mums ir palicis ārpus scenārija, tur ir apvienoti un sapresēti kopā dažādi notikumi. [..] pārējais būs grāmatā. Tā veidojas kā romāns, mums pašiem liekas, ka tas ir mūsu pienākums, to ielikt grāmatā, nepazaudēt un neizkaisīt vējā to, kas ir sakrāts un palicis ārpus filmas kadra," stāsta Īvāns. 26. maijā Rīgā, stacijas laukumā, tiks atklāta ekspozīcija, kur ir apkopoti materiāli gan par filmu, gan dziesmu svētku vēsturi. Vietas izvēle nav nejauša, stacija bija vieta, kur no visām pusēm ieradās pirmo dziedāšanas svētku dalībnieki. Dainis Īvāns zina teikt, ka toreizējie Latviešu biedrības runas vīri bija sarunājuši ar dzelzceļu atlaides braucieniem: "Mēs jau tā iedomājamies – visu laiku ir mēģinājumi un valsts maksā, toreiz ne tikai nemaksāja cilvēkiem par dalību Dziesmu svētkos, viņiem bija jāstrādā savs smags darbs, vairāk nekā mūsdienās, valsts viņiem ne tikai nedeva šo atbalstu, bet faktiski visu laiku lika sprunguļus riteņos, lai Dziesmu svētki nenotiku." Mēģinājumi nav notikuši kā mūsdienās, novada koristi tikušies orēs un dziedājuši ratos, tad tikušies stacijās un dziedoši vilcieni braukuši, protams, dziedādami viņi gāja arī uz Rīgas Latviešu biedrību.
"Šajā izstādītē mums ir svarīgi, ka Rīgas dzelzceļš [..] bija tā vieta, no kurienes latviešu tauta ieņēma Rīgu, burtiskā nozīmē.
To arī Auseklis vēlāk raksta: tas bija mūsu cīņas sākums un padarīja Rīgu vienā mirklī par latviešu kultūras galvaspilsētu," stāsta Īvāns. Tāpēc būtiska ir Rīgas dimdināšana jeb dziesma "Rīga dimd", kā skaidro Īvāns: "Var runāt par daudzām dziesmām, kuras toreiz skanēja pirmo reizi, pamatā tautas dziesmu apdares, bet viena dziesma, kas, kā mūsdienās saka, bija hits, kas skanēja visur [..] Šo dziesmu dziedāja, iedami no stacijas, iedami pa ielām, tas saturs toreiz bija pilnīgi cits: mēs, latvieši, dimdinām Rīgu. Šī dziesma bija liktenīga latviešu tautai tādā tautas pašapziņas apjēgsmes ziņā." Arī pirmā nopietnā politiskā diskusija par latviešu tautas nākotni saistās ar šo dziesmu, kad Cimze pateicās vācu un krievu varām par atļauju rīkot Dziedāšanas svētkus, uz ko Kronvaldu Atis atbildējis: "Mums nav jāpateicas ne lielkrieviem, ne vācu skolām, ne muižniecībai, ne Rīgas rātei, kuri mūs daudzus gadsimtus ir bremzējuši, nav ļāvuši būt brīviem, bet jāpateicas latviešu mātēm, kuras mums mācījušas latviešu valodu, tēviem, kas nav ļāvuši to aizmirst, un jāpateicas latviešu garam."
Filmas "Zeme, kas dzied" pirmizrāde gaidāma šī gada novembrī.
