Režisores Ievas Ozoliņas autorraidījums “Disociatīvā fūga” par kino radīšanu un kino skatīšanos mūsu zemē. Skan sestdienās pulksten 15.00 katru otro nedēļu “Radio Naba” viļņos 95.8 FM un “Radio Naba” arhīvā.
Augusta beigās Latvijā sāks demonstrēt godalgoto Ginta Zilbaloža animācijas filmu "Straume", kas kļuva par īstu sensāciju animācijas pasaulē, bet pārskatāmā nākotnē dienasgaismu ieraudzīs vēl viens intriģējošs animācijas darbs , kas pašlaik atrodas pabeigšanas fāzē – uz patiesiem notikumiem balstītā eksperimentālā animācijas filma, pieaugušo pasaka "Dieva suns". Filma, kuras režisori ir Lauris un Raitis Ābeles, scenārija autori Ivo Briedis un brāļi Ābeles, galvenais animācijas mākslinieks Harijs Grundmanis, galvenais animators Aigars Gercāns un filmas operators Mārcis Ābele, Kannu kinofestivālā tika iekļauta kā viens no septiņiem aizraujošākajiem šī gada žanra filmu projektiem.
Par tās tapšanu ar Lauri Ābeli un Hariju Grundmani sarunājamies raidījumā "Disociatīvā fūga".
Ieva Ozoliņa: Vai jūs varat tagad tā īsi nopičēt savu filmu? Harij, varbūt tu vari sākt?
Harijs Grundmanis: Es šo filmu varētu nosaukt par "Bailes un naids Lasvegasā", tikai viduslaikos, 17. gadsimtā.
Lauris Ābele: Un stāsts ir balstīts reālā notikumā Latvijā, tā laika Livonijā, Zaubē pie Mālpils. Un, ja klausītāji ierakstīs nevis "Dog of God", bet "Hound of God", tad uzlēks informācija par Tīsu no Kaltenbrunas jeb Tīsu no Mālpils.
Tīss bija vilkatis, kurš ieradās baznīcā liecināt. Cilvēki sāka smieties. Barons un mācītājs prasīja: "Kāpēc?". Cilvēki teica, ka tas taču vilkatis – kā viņš var liecināt? Un visa tiesas prāva pavērsās pret Tīsu, kurš bija 80 gadu vecs, iespējams, gara auguma vīrs, reizē zirgu vārdotājs, pirtnieks un dziednieks. Šī tiesas prāva ir ļoti nozīmīga, to pēta arī antropologi. Viņš kā vilkatis ar mācītāju sastrīdas un saka, ka arī viņš cīnās Dieva pusē, tikai viņš iet pazemē. Antropologi uzskata, iespējams, ka Tīsa stāsts saslēdzas arī ar itāļu benandantiem [benandanti ("labie gājēji") bija agrārās vizionāru tradīcijas pārstāvji Friuli reģionā Itālijas ziemeļaustrumos 16. un 17. gadsimtā – red.] un citiem tādiem gadījumiem kaut kur Eiropā. Tas ir pirmsšamaniskais, reliģiskais pasaules skatījums pirms kristietības. Tā ir fantāzija – mēs brīvi balstāmies uz šo vēsturisko faktu. Un mūsu Tīsa lomā ir Einārs Repše.
Es saprotu, ka jūs pielietojat īpašu animācijas tehniku. Vai tu vari pastāstīt sīkāk? Tu minēji, ka tas ir kaut kas labi aizmirsts vecais.
Harijs Grundmanis: Jā, rotaskopija. Tā ir viena no pirmajām animācijas tehnikām – vispirms nofilmē cilvēku un tad pēc viņa kustības skatās, kā pārnest uz ekrāna animācijā tieši kustības. Mēs to darām šajā tehnikā. Nofilmējam aktierus un pārzīmējam viņus, un tad brīžiem varētu arī skatītājiem jukt – šis ir filmēts vai zīmēts?
Lauris Ābele: Mēs to saucam "animācija ar īstu aktierspēli". Kad jau testu skrīningus taisījām, mēs dzirdējām no cilvēkiem, ka kaut kur jūk – labā ziņā – tā robeža, jo tā īstā aktierspēle sit cauri, bet tas viss ir animēts.
Tas ir kaut kas, kas agrāk jau tika izmantots. Vari nosaukt kādu piemēru no kino vēstures?
Harijs Grundmanis: Tas bija Disnejs, kas to pirmais praktizēja. Viņi, protams, miksēja dažādas tehnikas. Bet, piemēram, "Sniegbaltīte". Tā ir pēc reālas aktrises uztaisīta – kā viņa dejo, kā viņa kustas... Pamatā ir reāls aktieris, tikai pārnests jau tādā vizuālā Disneja stilistikā.
Gints Zilbalodis arī stāstīja, ka viņš skatījies kaķu video, vērojis kā kaķi kustas.
Lauris Ābele: Katrs normāls cilvēks skatās kaķīšu video, necilvēki neskatās.
Harijs Grundmanis: Internets sākās ar kaķīšu video, bet nu šobrīd tas kļuvis par kaut ko citu.
Lauris Ābele: Šo te radīšanas procesu būtu ļoti grūti darīt ar kādu, ar kuru mēs neesam uz viena viļņa.
Mēs visi esam uz viena viļņa.
Harijs pat varbūt starp mums, brāļiem, ir tāds kā vidutājs. Ir reizes, kad jāizlemj tādi saturiski filozofiski vai kādi citi lēmumi. Visa vīzija ir Harija. Bet tas process bija tāds, ka šeit ir supersvarīgs scenārijs, kuru pamatā sarakstījis Ivo Briedis, un mēs papildinājām. Tad kadrējums tiek sataisīts. To kopā ar Hariju taisījām. Kadrējums jātaisa specifisks, lai varam nofilmēt. Iepriekš tādi projekti ir taisīti – tie 7 gadus iet. Mēs izpildījām mājasdarbu, un iet ātrāk. Tagad, pēc filmas mēs varētu teikt, ka zinām, kā jātaisa. Daudz ko mācījāmies vēl pa ceļam. Tad pēc kadrējuma precīzi jānofilmē, tad jāsamontē no tā zilā ekrāna kaut kādās abstrakcijās un tad Harijs to ņem un pārtaisa pa savam.
Un kāpēc tieši animācija?
Lauris Ābele: Nu mums tas stāsts varētu būt kostīmfilma, bet tas ir šausmīgi dārgi. Animāciju taisīt parasti ir vēl dārgāk nekā filmēt, bet mēs bijām kā angļi saka "between rock and hard place", kad nav variantu. Un tad mēs izmantojam tādu savu tehniku, kā mēs to rotaskopiju padarām nedaudz ātrāku, bet arī ļoti precīzi jānofilmē. Aktieriem jau arī bišķiņ, tā sakot, sit korķus ārā, kad es saku kaut ko par aktierspēli un Harijs pieiet un saka, ka nevar tā improvizēt, noglaudīt sev seju un pakasīt ausi. Un Harijs saka, tagad tā roka šitā te un bišķiņ zemāk ieliecies. Aktieri jau nav tā pieraduši. Tā aktieru brīvība, protams, ir viņiem, bet tādā savā limitētā veidā. Atkal tas varbūt padara to visu interesantu. Iedod viņam robežas, kurās viņš var izpausties. Mums ir ļoti jautrs kolektīvs – Jurģis Spulenieks, Regnārs Vaivars, Agata Krista no Jaunā Rīgas teātra, mums ir Einārs Repše, bērnībā mēs ar viņu naudu pirkām snikerus. Un tad mums ir aktrise Madi Love no Islandes, bet latviete. Tad mums ir Kristians Kareļins un vēl neaktieri dažādi. Mums jau iepriekš paticis jaukt aktierus ar neaktieriem.
Ir dažādas metodes. Pieņemsim, Rupenheits saka, ka viņš ņem neaktierus. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka neaktieris nenozīmē automātiski kaut ko ļoti labu, vienkārši, vai viņam ir tāds talants, ka viņš var netēlot un būt dabisks vai viņam tāds nav.
Bet kāda ir galvenā vērtība neaktieru ņemšanā ?
Lauris Ābele: Kad viņus saliek kopā ar aktieriem, tajā vidē notiek kaut kas ezotērisks. Aktieriem nav pretī tāds pats kā viņi un notiek tāda interesanta simbioze, kas izsit laukā no standara vides. Ir ļoti labi, divi profesionāli aktieri, izdara savu darbu, viss kārtībā, bet citreiz tas neaktieris padara šizofrēniskāku visu to atmosfēru.
Harijs Grundmanis: Kareļins un islandiešu aktrise. Ja mums būtu savādāks pāris, mums nebūtu izdevušās ainas tik labas.
Par tiem brāļiem Ābelēm. Jūs, manuprāt, esat tāds fenomens ne tikai Latvijas kinematogrāfā, bet arī kultūras vidē kopumā, jo jūs diezgan iedvesmojat cilvēkus. Ir tādi brāļi, kas visi kopā dara. Un ja nav brāļu, tad vismaz veido draugu grupu. Harij, cik ilgi tu esi viens no brāļiem Ābelēm?
Harijs Grundmanis: (smejas) Es neatceros, man liekas jau tagad diezgan ilgu laiku.
Lauris Ābele: Mēs bijām līdzproducenti Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmai "Mans mīļākais karš" un tad Harijs pie mums strādāja. Kad bija kaut kādas studijas ballītes, mēs sākām runāt un mēs kaut kā baigi ātri iedraudzējāmies. Atceros viens sarunu, kad Harijs saka, ka viņam patīk, ka kāds kaut ko dara interesantu. Un tad bija mums visādi kaut kādi mazāki projekti. Mēs "Radio Naba", kur tagad skan šis raidījums, taisījām image video. Mēs filmējām ar brāli Mārci un Harijs iezīmēja "Nabas" tēlus.
Visās filmas, ko jūs taisāt sev vai ar kādiem citiem kopā, viņās visas ir kaut kas tāds… Es atceros, kad mēs iestājāmies, viens kursā, mēs esam kursabiedri, tev bija tādi interesanti kadrējumi un tu teici, ka tavs mīļākais režisors ir Alehandro Hodorovskis (Alejandro Jodorowsky).
Lauris Ābele: Joprojām ir.
Parunājam par kino valodu un, kas tev liekas vērtīgs kino?
Lauris Ābele: Mēs ar Hariju apmaināmies ar filmām savā starpā, mēs esam diezgan, tā teikt, vienā zobratā. Kad es pirmo reizi skatījos Hodorovska filmas, sāku ar "El Topo", mēs ar draugiem taisījām tādus kino vakarus. Mēs vēl bijām diezgan mazi, kad mums jau interesēja tādas filmas, kas, kā mēs toreiz saucām, norāva širmi. Bet pēc tam, man liekas, ka Pēteris Krilovs mums labi teica, viņš vienreiz rādīja [Larsa fon] Trīra diplomdarbu, paskatieties – kino var būt viss, kino var būt arī sapnis.
Pamatā laikam tie kinodarbi, kas man ir tuvi, viņi ir tomēr vairāk kā tas kino kā sapnis, kurš var piedāvāt realitātes vietā nerealitāti.
Ir tāda viena teorija, ka mēs vēl nemaz neesam šobrīd apzināti cilvēki. Mēs domājam, ka mums ir apziņa un ka, iespējams, mēs vairāk kaut ko par sevi uzzināsim. Mēs nevaram daudzas lietas izskaidrot, un kino kā sapnis ir piedāvājums tur bišķiņ iesoļot iekšā. Tie ir arī visi senie pasaku stāsti.
Man liekas, ka kino ir brīnišķīgs, ja ir tā slīpā grīda. Bet, kāds būs jūsu jaunās filmas skaņu celiņš? Jums ir ciešas attiecības ar mūziku, tāpēc es tā prasu.
Lauris Ābele: Mēs domājam paši taisīt, un tagad mēs diskutējam par referencēm. Mēs parasti uzliekam references ar mūziku, kas mums var radīt to sajūtu, un tad mēs skatāmies, kā mūzika ainu papildina vai nepapildina. Bet, ko es esmu mācījies, mūziku sākumā nevajag likt, jo tā var daudz ko notušēt. Ja mūziku pieliek klāt pēc tam, kad aina jau bez mūzikas ir laba, tā paliks tikai jaudīgāka. Tiklīdz kā mēs klausāmies mūziku un neskatāmies vairāk kino, tad tur ir kaut kāds disbalanss.
Bieži jūsu filmās parādās draugi un radi paziņas, kuri ir tādi krāšņi. Ir tik daudz krāsainu kadru. Ir kādreiz tāda sajūta, ka nu kill your darlings [izteiciens angļu valodā, kas apzīmē vērienīgu satura rediģēšanu, kas bieži nozīmē arī atteikšanos no kaut kādas ilgi lolotas un apstrādātas idejas, teksta un/vai varoņa – red.]?
Lauris Ābele: "Dieva Sunī", kas, pateicoties Harijam, man liekas, ir krāšņākais un episkākais darbs, kādā es esmu piedalījies, tas kill your darlings bija maz iespējams, jo viņš jau būtībā tika izravēts pie tā zilā ekrāna, jo pēc tam to visu nevarētu pārzīmēt filmā. Man ir bijis daudzreiz tas kill your darlings. Nemierīgajos prātos mēs noīrējām helikopteru Liepājā. Lai mēs varētu nofilmēt to ainu, saaicinājām cilvēkus. Helikoptera nosēšanās bija diezgan sarežģīta, kur tur varēs Karostā un kā. Un tad montāžas režisors Armands Začs tā vienkārši: "Nu to ainu es neieliku, jo tur baigi labi pāriet no šitā uzreiz, kad iemet tajā ballītē."
Būtībā tas nozīmē tā, ka režisors, operators, filmu veidotāji cīnās par kaut kādu vienu kadru un pēc tam montāžā ierauga, ka viņš īstenībā nav tur vajadzīgs.
Tu reāli esi centies un pēc tam priecājies, kad es izdevies, un tad montāžā izrādās, ka ir tā, ka viņš nestrādā.
Bet kā vispār jutāties ar savu animāciju tur, tajos nozīmīgākajos Eiropas animācijas festivālos? Jutāties unikāli, vai tomēr ne tik traki izcēlāties? Jūs tur saprata, nesaprata?
Harijs Grundmanis: Mēs jūtamies unikāli līdz pašai pēdējai dienai, mēs bijām rokstāri, mums pašiem neko nevajadzēja ne ar vienu runāt, pie mums pašiem nāca. Viņi paši grib noskatīties filmu, turpināt komunikāciju, tā ir tāda patīkama sajūta.
Lauris Ābele: Tas bija pirmo reizi tā. Un tad mēs vēl bijām Ansī festivālā, kas vēl bija, kā saka, ķirsītis uz saldējuma. Man liekas, ka tas stāsts trāpa, tāpēc, ka ir tāds, ko varētu skatīties par jebkuru valsti. Kā es reiz saku, vai man interesē kādas Moldāvijas politikas problēmas, vai kaut kas tamlīdzīgs, bet šitādus es varētu skatīties no jebkurienes, tāpat jebkurš var skatīties par mums. Mēs tur esam. Tas notiek Latvijā. Tas ir mūsu stāsts, bet reizē viņš ir tāds, kas transcendē jebkādas robežas.
Jums bija filma "Baltu ciltis". Man ļoti patika tā ideja par to, ka filmas ievadā kāds saka, ka ir tādi latvieši un viņi tur dzīvo un viņiem ir tādas īpašas tradīcijas. Šis ir kaut kas līdzīgs.
Lauris Ābele: Es nekad neesmu kautrējies, ka es esmu latvietis. Man vienmēr licies pat muļķīgi, ka aizbrauc projām un tad grib būt pēkšņi kaut kādas citas valsts iedzīvotājs.
Nav nekādu iebildumu, ka cilvēks kaut kur brauc projām, bet man liekas, ka te mums ir forši.
Kā tu domā, kāda ir jūsu loma latviešu kinematogrāfā? Brāļu Ābeļu loma?
Lauris Ābele: Un tagad arī Harija, viņam līdz šim ir bijušas eksperimentālas īsfilmas. Es domāju, ka mēs esam Latvijas kino, lai mēs visu laiku kaut ko tādu no citas operas piedāvātu. Kaut ko savādāku. Man patīk tā ideja par renesanses cilvēku. Vēl pirms tam, kad es filozofos studēju, bija – esi vienas lietas meistars. Un tad nu pārnesot to uz kino – tava specialitāte ir policistu filmas vai kara filmas, vai komēdijas. Un man liekas līdzīgi Aiks Karapetjans arī dara, viņa katra filma ir kaut kas bišķi savādāks.
Es arī jūtos tā, ka katra filma ir savs ceļojums, un mēs pavadām savu dzīves laiku ar to projektu. Galvenais ir, lai pašam interesanti, bet ja pašam nebūs interesanti, citiem arī nebūs interesanti.
Filmas veidošanas procesā jūs domājiet par skatītājiem, vai ne pārāk?
Lauris Ābele: Mums ar Hariju ir tāda simbioze. Mēs domājam par to, ko mēs gribam izdarīt, un tad – "šito skatītājs novērtēs"!
Harijs Grundmanis: Mēs zinām, ka ir tādi skatītāji, kā mēs, un mēs viņiem arī taisām. Visiem nevar.
Lauris Ābele: Harijs pareizi pateica.
Es saprotu, ka jums vēl ir tādi citi diezgan interesanti projekti, par kuriem mamma nezina, ja?
Lauris Ābele: Viņi ir procesā. Mēs varētu nākamreiz atnākt uz raidījumu, kad būs kaut kas vairāk. Tas būs dokumentālais kino. Un Par "Dieva Suni" arī būs kādi jaunumi, gan jau.
Bet katrreiz mamma par mūsu filmām ir šokēta, jebkurā gadījumā. Kāpēc bija tas un kāpēc bija šis? Tā ir tā problēma. Kad tu prasīji par auditoriju, tagad jādomā, bet ko man vecāki teiks.
Harijs Grundmanis: Nu tur tagad vairs neko nevar darīt.
Sarunas beigās paklausīsimies dziesmu. Harij, piesaki, lūdzu.
Harijs Grundmanis: Nobeigumā noklausīsimies dziesmu no izpildītāja Franko Batatio "Cuccurucucu".
Lauris Ābele: Jā, tas ir tā kā dzīve būtu jāuztver. Viņš dzied par atmiņām, ļoti skaists teksts.
Paldies, ka atnācāt.
