Ingvilda Strautmane: Ieva, kopš tā brīža, kad tika paziņots, ka jums piešķirs "Lielā Kristapa" balvu, tagad ir sācies ļoti nopietns darbs, kas saistās ar privātajiem arhīviem un atmiņām.
Ieva Romanova: Jā, un tas ir tāds interesants process. Tu cilvēks tā mierīgi dzīvo, un te pēkšņi visiem kaut ko par tevi vajag [zināt]. Visi sāk par tevi interesēties, un tad tu sāc rakties atvilktnēs un mapēs. Vispār tas ir interesanti, jo atrod visu ko, kas sen ir aizmirsts. Jā, mēģinu sakārtot kaut ko.
Ingvilda Strautmane: Tas ir interesanti, jo var skatīties filmu un tur ir tas filmu mākslinieka darbs, un tas ir jūsu skices, gleznojumi. Sakiet, kā jūs strādājāt, kas ir tajās skicēs?
Ieva Romanova: Skicēs ir gan kaut kāda konstrukcija un arī noskaņa, bet skices tiek zīmētas vairākos posmos. Ir mazākas skicītes, tad ir A5 skices, kas saucās eksplikācija, citos gadījumos es to saucu par posta pakāpi, kad ir jāuzzīmē filma pēc savas kaut kādas iekšējās sajūtas un jāmēģina saprast, kā tas izskatīsies un kā to dabūt gatavu. Dažkārt ir ļoti sarežģīti šie uzdevumi, tu izlasi un zīmējot var sākt domāt, kā to parādīt un izdarīt. Tad ir tās lielās skices, kurām parasti atliek maz laika, un tās ir jāuzrauj kādās trīs dienās. Tās tad kādreiz, kad Kinostudijā bija mākslas padome, vajadzēja izstādīt, un tas bija ārkārtīgi svarīgi. Arī tagad projektu prezentācijās ir vajadzīgas skices, lai stādītos priekšā, ko mēs redzēsim un kādā atslēgā tas tiks risināts.
Ingvilda Strautmane: Droši vien, ka ir ideja, producenta ideja, režisora ideja un māksliniekam režisors daudz pasaka priekšā, ko viņš ir iecerējis? Vai mākslinieks kādreiz pasaka režisoram?
Ieva Romanova: Kādreiz mākslinieks pasaka režisoram priekšā, kādreiz pat kardināli mainot režisora ideju. Ir bijuši tādi gadījumi. Katram jau tas kino ir savs, kādreiz es arī lasīju lekcijas Kultūras akadēmijā un devu studentiem uzdevumu – balts sunītis skrien pa pļavu. Katrs citādāk stādās to priekšā, kāda ir pļava, kāds ir baltais sunītis, katram tā bilde ir pilnīgi savādāka.
Strādājot pie filmas, ir jāatrod tas kopsaucējs, ir jāatrod tā atslēga, un to bieži vien var atrast caur zīmējumiem. Tad ir kaut kas reāls, par ko var sākt runāt.
Ingvilda Strautmane: Es saprotu, ka tagad Kino muzejā arī šo to varēs redzēt no tā procesa. Muzeja vadītāja Inga Pērkone minēja, ka muzejā tiks veidota tāda "Ievas istaba", kur februāra beigās tiks atvērta neliela jums veltīta ekspozīcija. Jūs teicāt, ka tajā istabā jāparāda trīs virzieni, viens ir filmas virziens, bet kādi vēl ir tie virzieni?
Ieva Romanova: Tad ir muzejs, kurš noteikti grib runāt par sevi. Un tad ir Kinematogrāfistu savienība, kuru esmu vadījusi vairāk nekā 20 gadus. Tas ir diezgan tāds ikdienišķs, sarežģīts un daudzām birokrātiskām niansēm saistīts darbs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir man uzticējušies, kas ir ārkārtīgi patīkami un glaimojoši, tā tas ir noticis.
Ingvilda Strautmane: Kā jūs varētu raksturot Kinematogrāfistu savienību šobrīd? Cik tā ir dzīva, cik tā ir jauna?
Ieva Romanova: Kino savienība atjaunojās, par to ir liels prieks. Mums stājās jauni biedri, mēs jau kopš 2012. gada esam pārņēmuši "Lielā Kristapa" rīkošanu, un "Lielais Kristaps" kļūst arvien pazīstamāks. Man ir ārkārtīgi patīkami, ka tad, kad televīzijā rāda latviešu filmu, tad saka, ka tai ir tik daudz "Lielā Kristapa" nomināciju vai tik daudz balvu, tātad tas arī tiek novērtēts kā tāda stabila vērtība. Mēs arī izplatām filmas, mums ir izplatīšanas projekts "Kino visiem un visur Latvijā", un ir vairāk nekā 200 partneru visā Latvijā, strādājam ar skolām un bērnudārziem. Tas, es domāju, arī ir nozīmīgi. Mani ievēlēja 1999. gadā, tātad pagājušajā gadsimtā, un tas bija laiks, kad bija jautājums, vai vispār ir latviešu kino, kur to var redzēt, un tas ļoti reti bija uz ekrāniem.
Tagad jau ir modē skatīties latviešu kino, kino ir dažāds un ir atdzimis, atjaunojies, par to ir ārkārtīgi liels prieks.
Bija tāds periods, kad tā izdzīvošana bija skarba, un domāju, ka lielākais nopelns ir tas, ka esam izdzīvojuši.
Ingvilda Strautmane: Mēs, pārskatot "Lielā Kristapa" nominācijas, domājām arī par to, ka daudzas filmas vēl neesam redzējuši, bet droši vien, ka būs redzamas. Ieva, cik jums pašai ir "Lielo Kristapu"?
Ieva Romanova: Man ir pieci.
Ingvilda Strautmane: Par kurām filmām?
Ieva Romanova: Pirmais bija par "Dzīvīti", toreiz deva medaļas, lielas medaļas apmēram 20 centimetru diametrā. Tad ir par "Ziemassvētku jampadraci" un izstādi, kas "Lielā Kristapa" laikā bija Latviešu biedrības namā, saucās "Mākslas laiks". Tad ir par "Annu", kas ir Aloiza Brenča pēdējā filma. Par "Vecās pagastmājas mistērijām" un par dokumentālo filmu "Escaping Riga".
Ingvilda Strautmane: Tagad mūža balva, vai tas būs lielāks "Lielais Kristaps?
Ieva Romanova: Nē, balva būs tikpat liela, bet katrā gadījumā tas "Lielais Kristaps" ir lielāks.
Šāda balva ir milzīga, tā ir ļoti, ļoti aizkustinoša, tā ir nenovērtējama balva.
Figūriņa ir tāda pati, bet tā ir jauna veida, kādas man nav. Tam līdzi ir kolēģu vērtējums, uzticēšanās, mīlestība, nu tā ir milzīga balva.
Ingvilda Strautmane: Ieva, kā jūs skatāties latviešu kino, kas top mūsdienās? Ar kādām sajūtām?
Ieva Romanova: Var teikt, ka ir tā stabili nomainījusies paaudze, kino ir kļuvis jauns, tas ir ļoti daudzveidīgs. Tas pirmais jauno režisoru metiens, kas iznāca no Kultūras akadēmijas 1997. gadā, tie jau drīz būs kļuvuši par klasiķiem un saņems balvas par mūža ieguldījumu. Vairāki no šiem režisoriem un operatoriem tiešām ir sevi ārkārtīgi spilgti parādījuši, un ir ienākuši ļoti darbīgi, dzīvīgi jaunieši, kas katrs mēģina atklāt pasauli pa jaunam. Kino līdz ar to ir dažāds, par dažādām tēmām, dažkārt provokatīvām un pārsteidzošām. Es domāju, ka perspektīva mums ir ļoti laba, Dievs dod iespējas.
Ingvilda Strautmane: Jūs studējāt Maskavā. Kāda bija jūsu ienākšana Latvijas kino vai Rīgas Kinostudijā tolaik?
Ieva Romanova: Ienākšana bija pa gariem gaiteņiem. Toreiz pēc institūta beigšanas notika sadale un mani iedalīja uz Rīgas Kinostudiju, viņiem mani bija jāpieņem, kāda es esmu. Mani pieņēma ļoti labi. Sākumā es biju stažiere pie brīnišķīgā mākslinieka Viktora Šildknehta, kurš tiešām ir augsta līmeņa speciālists un strādājis kopā ar [Sergeju] Eizenšteinu. Tad pamazām man pašai sāka uzticēt filmas un, vai nu biju pietiekami komunikabla, bet man nebija tā smagi; vai kāds bija pret mani, to es nejutu. Es tā labi iegāju. Pirmā filma, ko veidoju, bija "Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku", kas ieguva balvu "Lielais Kristaps" par labāko filmu, tā ka sākums nemaz nebija tik slikts.
Ingvilda Strautmane: Es te lasu Ginta Grūbes sarunu ar jums, viņš runā, vai tā ir sievišķīga vai vīrišķīga profesija, – vai jums kādreiz vispār ir bijis tāds jautājums?
Ieva Romanova: Tad, kad mācījos institūtā, likvidēja meiteņu uzņemšanu mākslinieku-inscenētāju specialitātē. Šobrīd no feminisma viedokļa varētu sacelties, bet toreiz tika meitenēm nodibināts kostīmu mākslinieču novirziens, jo pirms tam bija divi – animatori un mākslinieki-inscenētāji. Es paspēju tikt tajā plūsmā, kur bija vēl dekorāciju mākslinieki.
Pasniedzēji visi bija vīrieši un teica, ka no tām sievietēm nav nekādas jēgas, viņas tikai sadzemdē bērnus un neviena nestrādā. Tad tā ir velti iztērēta nauda un laiks. Mēs runājāmies ar Kristīni Jurjāni un Ievu Jurjāni, un sapratām, ka mēs esam pierādījums, ka tā nav taisnība.
Ingvilda Strautmane: Domāju, ka mūsdienās tie ir gandrīz neiespējami apgalvojumi. Kura filma jums pašai varbūt vistuvāk pie sirds?
Ieva Romanova: Es domāju, ka tā ir "Dzīvīte" un arī "Anna" ļoti tuvu pie sirds. Bet katra filma – viņa jau ir kā bērns. Visas viņas ir mīļas. Bet "Dzīvīte" tapa laikā, kad bija Atmodas laiks, un mums bija sajūta, ka mēs darām šo kopējo darbu, un arī šīs atmodas līnijas tajā filmā tika ievītas. Un visi strādāja ar tik ārkārtīgi lielu atbildību un mīlestību, un brīnišķīgā kompānijā. Jā, tas tāds liels un mīlestības darbs. "Anna" ir ļoti maz rādīta filma, bet šobrīd ir digitalizēta, un viņai ir izveidots latviskais tulkojums, jo filma tika uzņemta vācu valodā. Darbība notiek 15., 16. gadsimtā un toreiz jau tajās aprindās runāja vāciski, tā bija vāciskā vide, tādēļ filma tika uzņemta vācu valodā.
Ingvilda Strautmane: Kuras filmas jums patīk labāk – tās, kur ir jāmeklē konkrēts vēsturisks fons, lai veidotu māksliniecisko sajūtu, vai filmas, kurās ir tajā brīdī mūsdienas?
Ieva Romanova: Man liekas, ka interesantāks uzdevums ir vēsturiskām filmām, jo tur mākslinieks ir brīvāks un viņš var veidot to vidi neatkarīgāk no apkārtējiem apstākļiem. Lai gan šobrīd, piemēram, Rīga ir tik ārkārtīgi sagandēta ar visiem plastmasas logiem, plastmasas durvīm. Piemēram, ir burvīgs nolupis šķūnītis: no vienas puses ejam, nu burvīgs šķūnītis, tas mums varētu derēt, un apejam riņķī, un tur jaunas baltas plastmasas durvis ieliktas. Tas varbūt bija kaut kāds svaigums deviņdesmitajos gados, un visi gribēja tā, lai smukāk, bet katrā gadījumā mēs esam ārkārtīgs sapostījuši savu vidi.
Ingvilda Strautmane: Tad, kad jūs taisījāt "Billi", jums bija sarežģīti atrast to Billes kadru, to vidi.
Ieva Romanova: "Billē" bija ļoti daudz darba, gan skola, gan vecie skolas soli, tos salasīt pa visu Latviju, lai nokomplektētu visu klasi nemaz nebija viegli. Arī plastmasas logi… Mēs atradām paņēmienu, kā ar tiem cīnīties, centāmies no tiem izvairīties kadrā. Billes dzīvokli mēs iekārtojām divos dzīvokļos, bet tieši tajā mājā, kur Bille dzīvoja. Viens dzīvoklis bija izlauzts un sagatavots pārbūvei, mēs viņu pārbūvējām. Mums dzīvoklī Billes mājā bija paviljoniņš ar bīdāmām un noņemamām sienām. [..]
Ingvilda Strautmane: Vai jums ir galvā kāds radošs plāns, ko gribētos izdarīt?
Ieva Romanova: Jā, gribētos atsākt gleznot, jo to nav bijis laika darīt visu laiku, un gribētos mainīt orientāciju atpakaļ uz mākslu. Tagad varētu gleznot, ļoti gribas. Es nevaru apsolīt, ka es ļoti daudz kaut ko izdarīšu vai man ļoti veiksies, bet man ļoti gribas. "Vecās pagastmājas mistērijās" man vajadzēja gleznot Vincenta vietā, un tad bija "āķis lūpā". Tad es domāju – jā, nu tagad gan, bet atkal bija nākamie darbi, nākamie darbi, nākamie darbi. Nē, nu tur Vincenta mākslinieks bija Jāzeps Pīgoznis, bet tad, kad viņam vajadzēja kadrā kaut ko gleznot, tad es viņam tās sagataves sagatavoju. Mēs tā kopā darījām to, bet tagad – ļoti gribas [gleznot].
