Lietuvas filmu spožā iznāciena gads
Filma "Sausi slīkstot" sākas kā šķietami laiska divu ģimeņu atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos, triviālām sarunām un gaisā jaušamu spriedzi starp filmas varoņiem – divām māsām, viņu vīriem un bērniem. Filmas ritējumu pāršķeļ gandrīz traģisks negadījums ar it kā laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro stāsta plūdumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas atkal un atkal atgriežas pie notikušā. Lietuviski filmu sauc "Seses" jeb "Māsas", bet starptautiski izraudzīts nosaukums, kas medicīniski apzīmē retu parādību – sauso slīkšanu, kad plaušās iekļuvis ūdens izraisa smakšanu jau vairākas stundas pēc slīkšanas. Simboliski tas raksturo arī filmā redzamās attiecības, nosaukuma izvēli paskaidro režisors Laurīns Bareiša: "Man patika, kā šī metafora strādā arī uz filmas varoņu attiecībām – viņi it kā nav atklātā konfliktā, bet starp viņiem valda smacējoša spriedze. Tā ir spriedze gan pāra ietvaros, gan starp abu māsu vīriem… Tādēļ angliski es paturēju šo nosaukumu."
Bet par neizdzēšamām pēdām, ko cilvēkos var atstāt spēcīgs pārdzīvojums, pat ja viss it kā beidzies labi, Bareiša daudz domājis pēc tam, kad pats no aizrīšanās izglāba savu mazo dēlēnu: "Kad sāku rakstīt scenāriju, uzzināju daudzu vecāku stāstus par gandrīz traģiskām pieredzēm saistībā ar viņu bērniem – piemēram, aizrīšanās gadījumiem, slīkšanas gadījumiem, kas varēja beigties slikti, tomēr bērnus izdevās izglābt. Taču tā sajūta, ka varēja notikt traģēdija, paliek. Arī man bija līdzīga pieredze ar savu bērnu, kad viņš aizrijās. Un tas man daudz lika domāt, ko iesākt ar sajūtu, ka viss beidzās labi, tomēr notikušais tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas.
Mainās tavs skatījums uz pasauli un to, cik daudz tajā ir briesmu. Kamēr esi viens, esi diezgan bezbailīgs, bet, kolīdz tavā aprūpē ir bērns, tu vienmēr bažījies, kas ar viņu var atgadīties. Tas arī bija sākums šai filmai."
Bareiša atzīst, ka viņam nav viegli skatīties šo darbu, jo filma joprojām emocionāli iedarbojas. Tāpēc uz tikšanos ar skatītājiem labprātāk ienākot zālē pēc filmas beigām. Taču filmā ir arī daudz cerības, ka smacējošā sajūta kādreiz pāries.
Lokarno kinofestivālā Laurīna Bareišas filma "Sausi slīkstot" kļuva par notikumu ne vien žūrijai, bet arī Latvijas Nacionālā kino centra (NKC) vadītājai, kino kritiķei Ditai Rietumai, kura komentē: "Ļoti cienu šo jauno režisoru, viņš varētu kļūt un faktiski jau ir kļuvis par Lietuvas kino mazo lokomotīvi. Bareiša ir gan režisors, gan operators un scenārists, un galu galā – matemātiķis pēc pamatizglītības. Līdz ar to viņa spēja konstruēt filmas vēstījumu ļoti matemātiski precīzi un oriģināli, un "Sausi slīkstot" gadījumā – arī psiholoģiski pamatoti – tas ir liels sasniegums. Un tas arī nodrošina šai filmai patiesu oriģinalitāti. Tas, kā filmas apmēram 40. minūtē hronoloģiskais stāsts salūst fragmentos, kur tu jau saproti, ka mēs esam psihotraumu piedzīvojuša cilvēka prātā, kurš izspēlē pagātni, traģisko notikumu, nākotnes ainas...
Tas ir konceptuāli precīzi uzbūvēts, tāpēc šī man liekas tiešām izcila filma."
Laurīnam Bareišam ir maģistra grāds kino režijā, taču interesants ir Ditas Rietumas jau pieminētais fakts, ka pirms filmu skolas viņš Viļņas Universitātē ieguva augstāko izglītību matemātikā. Darbā pie filmām abas jomas lieliski papildinot viena otru.
"Tas palīdz nebīties no sarežģītiem konceptiem, kā strukturēt scenāriju un strādāt ar lietām, kuras vari tikai iztēloties," spriež režisors. "Augstskolas līmeņa matemātikā vajag lielu iztēli – tev jāspēj iedomāties plaknes un dimensijas, kas neeksistē… Jā, tas man deva prasmi strādāt šajā konceptuālajā līmenī un neapjukt tajā. Brīvību izgudrot pašam savu sistēmu, savus noteikumus un tad sekot tiem. Un nebaidīties! Tā kā es nesāku studēt kino režiju tūlīt pēc vidusskolas, tad visa tā filmu teorija man nav tik svēta. Es joprojām pasniedzu filmu skolā, bet vienmēr iedrošinu studentus atrast pašiem savu ceļu. Man tas šķiet svarīgi."
Laurīnam Bareišam ir 36 gadi, un "Sausi slīkstot" ir viņa otrā pilnmetrāžas filma. Pirmā – "Svētceļnieki" – ieguva balvu Venēcijas kinofestivālā, iepriekš starptautiski tika pamanītas arī viņa īsfilmas.
Tādēļ balvu par labāko režiju Lokarno filmu festivālā viņš vērtē ne tik daudz kā panākumu paša karjerā, bet gan kā īpašu notikumu Lietuvai. Lokarno spoži startēja arī viņa vienaudze Saule Bļuvaite, kuras debijas filma "Izlecējas" saņēma festivāla galveno balvu.
Laurīns Bareiša: Mums ļoti ir vajadzīga pašiem sava balss
"Baltijas reģions lielajiem kinofestivāliem agrāk tikpat kā neeksistēja," norāda Bareiša. "Mēs nepiederam pie kādas lielas kultūras, ko visi pazīst. Neesam slāvi, neesam skandināvi… Un ir grūti paskaidrot, ar ko esam īpaši. Šādas balvas un uzmanība, ko tās pievērš visai valstij, var palīdzēt to ieraudzīt. Līdzīgi kā ar filmu "Straume" Latvijas gadījumā – tā liek pamanīt, ka Latvija ir ar kaut ko īpaša un tai ir savas, tieši šai valstij raksturīgas filmas. Šāda atzinība palīdz arī citiem mūsu valstu kino veidotājiem, arī īsfilmu un studentu filmu režisoriem tikt pamanītiem – o, filma no Lietuvas! Tā ir bijis arī ar citām valstīm, kur pēc kāda režisora lieliem panākumiem festivālos valstī pieaug kino veidotāju skaits un tos vairāk pamana starptautiski. Jā, protams, mēs nevaram sacensties ar lielajām valstīm filmu skaita ziņā, bet mums ļoti ir vajadzīga pašiem sava balss.
Arī ģeopolitiskās situācijas dēļ. Jā, mēs eksistējam, mēs radām paši savas filmas un radām paši savus stāstus!"
Jautāju, vai Laurīns ir gatavs "Bareišas efektam" Lietuvas kino, līdzīgi kā Larss fon Trīrs ietekmēja starptautisko domu par dāņu kino. Viņš nosmejas, ka noteikti negrib kļūt par atsevišķu zvaigzni: "Es vairāk ticu paaudžu lietai. Paskatieties uz Lietuvas jauno režisoru paaudzi – Marija Kavtaradze, Saule Bļuvaite, Vītauts Katkus...
Es neticu personības kultam. Jo vairāk režisoru, jo vairāk tematu un skatu leņķu. Un mums to ļoti vajag!
Ir tik daudz stāstu, ko varētu izstāstīt, bet viens cilvēks nekad to nespēs. Lietuvā mēs piedzīvojām šo uzsvaru uz vienu režisoru Šarūna Barta gadījumā – ilgu laiku Lietuvas kino asociējās tikai ar viņa spēlfilmām. Un cilvēki pierada pie šīs vienas kino valodas, un man tas nešķiet produktīvi. Ja ir dažādi režisori ar dažādiem izteiksmes veidiem, skatītāji labāk var ieraudzīt sevi šajos darbos."
Kā mainījusies Lietuvas kino vide pēdējā desmitgadē, kopš ceļu tajā sāka arī Laurīns Bareiša? Režisors pirmkārt uzteic sakārtoto finansējuma sistēmu – Lietuvas Kino centru nodibināja tikai 2012. gadā, pirms tam nozare finansēta pa tiešo no Kultūras ministrijas, un tas bijis daudz necaurspīdīgāk. Tai skaitā ir labs atbalsts debijas filmām, kas palīdz režisoriem audzēt "muskuļus". Otrkārt, augusi izglītības kvalitāte, filmu skola atdalījusies no Lietuvas Kultūras un teātra akadēmijas un kļuvusi par neatkarīgu mācību iestādi. Un jaunajai kino veidotāju paaudzei vairs nav padomju mantojuma, tai skaitā – sajūtas, ka mūsu kultūra ir mazvērtīgāka, vismaz par sevi tā saka Laurīns Bareiša: "Katrā pasaules malā ir savas problēmas un trūkumi. Lai mēs būtu veselīga sabiedrība, mums ir jājūtas intelektuāli un kulturāli līdzvērtīgiem neatkarīgi no tās kultūras hegemonijas, kas valda konkrētajā pasaules malā. Mazām valstīm ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt savu neatkarīgu mākslas vidi. Protams, mazas valsts filmai nekad nebūs tik daudz skatījumu kā lielas valsts filmai. Bet tas ir tirgus, nevis filmas kvalitātes jautājums! Ir atšķirība, vai tu esi režisors Polijā ar 40 miljoniem iedzīvotāju vai Latvijā vai Lietuvā ar diviem vai divarpus miljoniem. Tā ka tā ir vienkārši naudas lieta, bet kultūras un intelekta ziņā mums nav nekādu trūkumu! Un mums nevajadzētu izturēties pret sevi tā, it kā mums tādi būtu. Citādi par mums tā domās arī citi. Pašcieņa ir ļoti svarīga ikvienam kultūrā strādājošajam.
Mēs nevaram ietekmēt sabiedrību materiālā ziņā, bet mūsu rokās ir palīdzēt tai veidot savu identitāti."
Filma "Sausi slīkstot" ir Bareišas pirmā kopražojuma pieredze – no Latvijas filmas komandā ir līdzproducents Matīss Kaža, kostīmu māksliniece Laura Krauklis un grima mākslinieces Ieva Sebre un Aija Beata Rjabovska. Režisora ieskatā šāda sadarbība ir labs ieguvums, un to derētu sākt jau studiju laikā, veidojot mērķtiecīgu sadarbību starp Baltijas filmu skolām.
Dita Rietuma: Baltijas kino sasniedzis zināmu brieduma pakāpi
Sadarbība starp Baltijas kino veidotājiem pēdējos gados ir augusi, vērtē NKC vadītāja Dita Rietuma. Runājot par divu Lietuvas filmu – "Sausi slīkstot" un "Izlecējas" – spožo iznācienu Lokarno filmu festivālā, Rietuma atzīst – tas tiešām negadās bieži, ka lielie A klases festivāli izvēlas vairākas filmas no vienas valsts, tomēr filmu atlases loģiku ne vienmēr var izskaidrot.
"Protams, tas bija brīnišķīgs pārsteigums visām trim Baltijas valstīm un to pārstāvjiem – mēs visi tur bijām –, ka Baltija ir ievērota, Lietuva ir ievērota, ka šī festivāla programmā ir iekļautas divas filmas no Lietuvas. Protams, vēl lielāks pārsteigums bija, ka šīs divas filmas izvirzījās kā galvenie konkursa programmas līderi. Bet jāsaka, ka mums ir īsa atmiņa, jo pirms trim gadiem Traibekas festivālā ASV konkursa programmā bija divas filmas no Latvijas – Viestura Kairiša "Janvāris" un Signes Baumanes "Mans laulību projekts", kas arī bija fenomenāls fakts. To mēs esam laimīgi piemirsuši, un tagad ir akcents uz divām lietuviešu filmām Lokarno," pasmaida Rietuma.
Taču šie panākumi ir labas ziņas visam Baltijas valstu kino.
"Jā, es domāju, ka Baltijas kino ir sasniedzis zināmu brieduma pakāpi un starptautisko atpazīstamību. Ņemot vērā, ka Baltijas valstis tomēr ir ļoti mazas un to finansējums kino ir niecīgs, salīdzinot ar lielo valstu potenciālu, jāsaka, ka Baltijas valstis tiešām ir diezgan spēcīgi iezīmējušās starptautiskajā konkurencē," saka Rietuma, uzsverot arī: "Un tas nav noticis pats no sevis. Domāju, ka tas ir saistīts gan ar pakāpenisku finansējuma pieaugumu, kas gan nav vienmērīgs, bet tā ir cita tēma. Tas varētu būt saistīts arī ar režisoru, producentu paaudžu nomaiņu, arī ar kino institūciju sadarbību un dažādām starptautiskām programmām, kurās piedalās gan Nacionālais kino centrs, gan Lietuvas Kino centrs un Igaunijas Filmu institūts. Gada griezumā šīm trim institūcijām ir ļoti daudz starptautisku sadarbības projektu. Kāpēc tas ir būtiski?
Jo katra valsts – pat Igaunija, kas vienmēr sevi ir uzskatījusi par mazliet īpašu Baltijas kontekstā, proti, par vislabāko – ir sapratusi, ka viņi kļūst spēcīgāki, ja Baltijas valstu reģions tomēr starptautiski tiek pozicionēts kopā."
Kino industrijas mašinērija
Mītu par kādu īpašu "Lietuvas kino jauno vilni" dekonstruē arī Vācijā dzīvojošā kino teorētiķe, portāla "Kino raksti" līdzredaktore Elīna Reitere. Tomēr viņa uzskata, ka lietuviešu kino apgriezienus šobrīd patiešām var apskaust, jo viņu kino jau vairākus gadus ir labi pamanāms lielajos kinofestivālos, kas nosaka toni: "Mēs šeit runājam par Sandensas kinofestivālu ASV, par Toronto kinofestivālu, Venēcijas kinofestivālu, arī par Kannām... Šeit ir redzams sistēmiskums. Jo, zinot to, kā mūsdienās strādā kino industrija, kur ir ļoti kodificēti ceļi, kā nonākt lielajos festivālos, skaidrs, ka aizmugurē ir bijusi institucionāli pārdomāta, teiksim tā, mašinērija. (..) Protams, vissvarīgākais, ka ir režisori, kas nāk ar savu vīziju, kādu kino viņi vēlas veidot, un kuriem ir talants un spēja to pārvērst pārliecinošā kino darbā. Bet ir divas institucionālas lietas, kas spēlē būtisku lomu un kur Latvijai ir problēmas.
Viena lieta, protams, ir tas, ka gan Lietuvas, gan Igaunijas gadījumā mēs runājam par daudz lielāku valsts finansiālo atbalstu kino veidošanai.
Bet ir vēl otra svarīga lieta. Jo jums jāņem vērā, ka šie režisori, kas pēdējo 6–10 gadu laikā ir veidojuši šo Lietuvas spēlfilmu slavu pasaulē, savu ceļu vairumā gadījumu ir sākuši ar ļoti labām īsfilmām, kas ir tikušas pamanītas tajos pašos lielajos kinofestivālos. Un te ir jārunā par Lietuvas un arī Igaunijas īsfilmu atbalsta sistēmu. Lietuvā jau 2012. gadā tika nodibināta Lietuvas Īsfilmu aģentūra, kas ārkārtīgi aktīvi pasaules kinofestivālos promotē Lietuvas īsfilmas."
Nedēļā, kad skan šis sižets, līdzīga nevalstiskā organizācija – Latvijas Īsfilmu aģentūra – nodibināta arī pie mums. NKC vadītāja Dita Rietuma gan uz īsfilmu nozīmi režisoru tālākajos panākumos tik lielu uzsvaru neliek: "Pieņēmums, ka Lietuvā ir spēcīgākas īsfilmas – jā, varbūt, bet es gribētu teikt, ka tas ir atkarīgs arī no kaut kādām izglītības tradīcijām, no filmu skolu ievirzes. Jo šie jaunie režisori jau nāk no konkrētām mācību iestādēm. Latvijā režisori mācās vairākās iestādēs, zināmākā no tām, protams, ir Latvijas Kultūras akadēmija, un tur īsfilmas top mācību darba ietvaros. Bet īsfilmas ir iespējams veidot arī pēc akadēmijas, piesaistot finansējumu Valsts kultūrkapitāla fondā. Lietuvā visa veida filmas, tai skaitā īsfilmas, atbalsta viņu Kino centrs, bet būtiskā atšķirība ir tāda, ka Lietuvā Kultūrkapitāla fonds vispār neatbalsta kino projektus."
Taču kino eksperti ir vienisprātis, ka arī pie labiem finansējuma apstākļiem spilgti talanti parādās cikliski.
Un šobrīd par bagātīgu Baltijas kino ainavu gan skaitliski, gan kvalitātes ziņā pašlaik sauc arī Sonora Broka, kuras vadītais Rīgas Starptautiskais kino festivāls galvenajam konkursam atlasījis ne vien jau iepriekš minētās divas lietuviešu, bet arī divas latviešu un vienu igauņu filmu. Kino uzsvari starp valstīm atšķiras tematu un virzienu ziņā, taču vienu izteiktu līderi Baltijas kino kopainā Broka pašlaik neredz: "Es jau arī redzu, kādi projekti šobrīd tiek veidoti Latvijā.
Un es domāju, ka nav tā, ka viena no Baltijas valstīm ir tādā ļoti straujā izrāvienā. Jo ir gadi, kad tas ir Igaunijas kino, ir gadi, kad tas ir Lietuvas kino...
Ja tagad Lietuvai nākamgad būs vēl virkne ar balvām, tad varam runāt, ka kaut kas notiek, bet šobrīd vienkārši ir jāpriecājas, ka lietuviešiem ir labi gājis!"
No abām Lokarno festivālā godalgotajām lietuviešu filmām Saules Bļuvaites "Toxic" jeb "Izlecējas" būs skatāma 25. oktobrī Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā, bet "Sausi slīkstot" no šīs dienas ir Latvijas kinoteātru repertuārā.
