Kaut gan Jana Švankmajera darbība aptver ļoti plašu formu spektru – tēlotājmākslu, tēlniecību, kino, keramiku, teātri un ne tikai –, viņš pamatā ir leļļu meistars. Tās viņu ir aizrāvušas jau kopš bērnības, un paveicās, ka šīs intereses pāraugšanu profesijā nekavēja ne vecāki, ne komunisma vara. Universitātē viņš apguva scenogrāfiju, pēc tam leļļu teātra režiju un skatuves dizainu. Tā viņš nonāca teātrī, kur iepazinās ar topošo dzīves un mākslas līdzgaitnieci Evu. Abi kļuva par aktīviem čehu sirreālisma kopienas biedriem, kurā Jans joprojām turpina darboties, kaut gan viņa darbus nevar saukt par tikai sirreāliem. Tos ietekmējuši visdažādākie stili un autori (dažus no kuriem viņš kopē atklāti, piemēram, itāļu 16. gadsimta manieristu Džuzepi Arčimboldo), un tie pastāv kaut kur starp žanriem.
Liekas, ka Švankmajeram māksla ir rituāls.
Daļa no Rotko muzejā izstādītajiem mākslas darbiem nav uztverami paši par sevi – ir svarīgi zināt, ka nesaprotamās, netīrās atvilktnes bijušas pildītas ar kukurūzas putraimu un asiņu putru, kuru tad (kopā ar to saturu) ēdušas žurkas un dažādi parazīti. Svarīgi zināt, ka, iesitot naglu fetišā, ar to tiek noslēgts pakts par vēlmes piepildīšanu – tad ne vien kļūst saprotams naglu daudzums izstādes priekšmetos, bet arī ar citu aci sanāk skatīties uz naglām pārbagāto Jēzus tēlu vienā no telpām. Svarīga ir Švankmajera interese par afrikāņu un polinēziešu reliģiskajiem rituāliem vai automātisko zīmēšanu, jo caur to kļūst skaidrāki daudzi viņa vizuāli piesātinātie darbi.
Animācijas veidošanu arī var uztvert kā rituālistisku mākslu, jo, lai sasniegtu rezultātu, ir atkal un atkal jāveic vienas un tās pašas darbības. Savā leļļu teātra pieredzē iemācījies iedzīvināt nedzīvo un iekustināt nekustīgo, Švankmajers filmās izpludina iespējamā robežas, tomēr vienmēr kaut kā paliek ticamības rāmjos. Viņš veiksmīgi notver sapņa sajūtu.
Jebkas, pēc kā tu stiep roku, un jebkas, uz kā tu liec kāju, var mainīties, bet tas nerada liekus jautājumus. Lietas atrodas tur, kur tām nav paredzēts būt, bet izskatās tā, it kā citādi nemaz nebūtu iespējams.
Skatoties viņa filmas, ir bail mirkšķināt. Liekas, ka tā kaut kas tiks palaists garām.
Tai pat laikā dažkārt gribas no ekrāna novērsties. Mākslā Švankmajers pievēršas primitīvajam, infantīlajam, riebīgajam. Viņš risina pats savas bērna apsēstības un tā uzrunā arī mūsējās, un dara to īsteni afektīvā veidā. Skatīties viņa versiju par "Alisi" ("Něco z Alenky", 1988) ir tieši tāpat, kā lasīt oriģinālo Lūisa Kerola grāmatu – tikai bez rotaļīguma. Bailes, neērtība un citas emocijas, kas saistās ar sabiedrībā pieņemto normu pārkāpšanu, ir vairāk vai mazāk klātesošas katrā saskares brīdī. Sevišķi izteikti to ir iespējams piedzīvot viņa filmā "Baudas sazvērnieki" ("Spiklenci slasti", 1996). Filmas varoņi katrs izjūt baudu no atšķirīgām fiziskām pieredzēm, bet piedzīvo to tikai slepenībā, jo "tā nav pieņemts". Viņi savas vēlmes neatklāj pat laulātajiem draugiem. Neviens nepasaka neviena vārda, bet spriedze aug, līdz vairs nav saturama. Pēc publiskas ejakulācijas (metaforiskā nozīmē) normāla dzīve vairs nav iespējama.
Ekrāns uz skatītāju iedarbojas ķermeniskā līmenī. Ne tikai ir skaidrs, kāda ir sajūta, piemēram, ripinot maizes mīkstuma bumbiņas pirkstos vai pieskaroties sev ar kažokādas apkakli, bet arī reakcija uz redzēto veidojas kaut kur dziļi ķermenī. Švankmajers saka: "Tu nevari pieskarties filmai vai filmētajiem objektiem, taču redze var šo sajūtu pārnest. Tāpat kā tā sadarbojas ar tausti tādās aktivitātēs kā roku darbs, tā var arī sadarboties ar tausti mentālā līmenī." Vai tā būtu kustīgā karbonāde īsfilmā "Gaļas mīla" ("Zamilované maso", 1989), māla galvu atvāztās mutes "Ēdienā" ("Jidlo", 1992) un citur, vai futbola spēlētāju sakropļošana asprātīgajā "Vīrišķās spēles" ("Mužné hry", 1988) – itin viss ir gan vizuāli, gan reakcijas ziņā fizioloģisks.
Varbūt vārdus "sakropļošana" un "asprātīgs" nolikt blakus šķiet amorāli, taču šāds savienojums veido Švankmajera melno humoru un māksliniecisko praksi.
Izstādē Rotko muzejā atrodas ar dzīvnieku kauliem un pogām papildināts abstrakts zīmējums, kura nosaukums ir "Sabalansēts valsts budžets" (2018). Filmā "Dzīvoklis" ("Byt", 1968) galvenais varonis seko ar krītu uzzīmētām bultiņām un nonāk telpā, kurā ķirmji sagrauž gultu, kamēr viņš tajā guļ. Pavisam īsajā filmā "Flora" (1989) pūstoša dabas personifikācija ir pieķēdēta pie gultas, kurai blakus stāv ūdens glāze. Un tā tas turpinās.
Kaut gan caur šausmām un grotesku, kas pēc būtības ir nepatīkama, Švankmajera māksla uzrunā daudz dziļāk par šokējošo virskārtu. Nevar pateikt, cik apdomāti vai intuitīvi mākslinieks veido savus darbus (filmas, piemēram, viņš izdomā līdz galam, bet ļauj filmēšanas procesam ietekmēt rezultātu), taču uztvert tos var gan apdomāti, gan intuitīvi.
"Kaut kas tur ir," skanēja viena atsauksme pēc Rotko muzeja izstādes apmeklējuma. Kaut kas tur patiešām ir.
Labs ievads Švankmajera kino (ar kuru viņš laikam pasaulē ir vislabāk zināms) ir sestdienas, 26. oktobra, Riga IFF īsfilmu seanss, kurā būs redzamas visas pieminētās īsfilmas, kā arī pasaulslavenā "Dialoga dimensijas" ("Možnosti dialogu", 1982), kas pievēršas tam, kā mēs spējam vai nespējam sarunāties, un vairākas citas. Un pirms izstādes apmeklējuma (kas pilnīgi noteikti ir brauciena uz Daugavpili vērta!) var izmantot iespēju līdz nedēļas beigām jebkurā laikā festivāla tiešsaistes sadaļā noskatīties dokumentālo filmu par Janu Švankmajeru pavisam nesenā pagātnē – "Atanors – alķīmiskā krāsns" ("Alchymická pec", 2020). Tajā sirmais kungs, kurš līdzinās jebkuram vectētiņam, izrāda darbus, stāsta domas un ar motorolleri iebrauc busiņā.
Patiesībā viņš gribētu, lai viņu vienkārši liek mierā un ļauj radīt savu mākslu.
Mēs varam uz to skatīties, bet viņam pašam vairs nav īsti būtiski, kas ar to notiek pēc pabeigšanas. Ja tā vispār kādreiz ir pabeigta. Pie saviem fetišiem (mākslas objekti ar sakrālu, rituālu nozīmi) viņš mēdz atgriezties, jo tie dzīvo savu dzīvi un ietekmē viņējo.
Tāpat mēs turpināsim atgriezties pie Jana Švankmajera darbiem. Viņa nospiedums pasaules kino un sirreālisma vēsturē ir nenovērtējams, un, neatkarīgi no katra cilvēka estētiskajām vai morālajām prasībām, viņa darbi noteikti paliek atmiņā un mudina pie tiem vērsties no jauna. Tajos ir kaut kas maģisks – no acīmredzami ikdienišķā ir radīts negaidītais, bet ne reizi nerodas jautājums par redzamā ticamību un uzticamību. Mēs uzreiz pieņemam spēles noteikumus. Varbūt atslēga slēpjas vārdos, ko, kad Švankmajeram pārmet nepielāgošanos skatītājam, viņš aizkaitināti izspļauj atbildē:
"Lai vai ko tu veidotu – filmu vai dzejoli… augstākā vērtība ir autentiskums."
Izstāde Rotko muzejā skatāma līdz 2025. gada 16. februārim.
Rīgas Starptautiskais kinofestivāls noslēdzas šo svētdien, 27. oktobrī, un no Jana Švankmajera retrospektīvas vēl pieejami trīs seansi – īsfilmas sestdien 16.00, "Baudas sazvērnieki" svētdien 18.00 un dokumentālā filma "Atanors – alķīmiskā krāsns" tiešsaistē.
