"Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?"
Šis marts nes īpašu gadadienu – ir pagājuši 75 gadi kopš 1949. gada deportācijām.
"No rīta pamostos, lienu pie tā loga. Aizrestots logs. Es pielienu un redzu – līdzenums. Sniegots līdzenums! Un tur, tālumā, atstutējusies liela sarkana saule. Sveša un salta."
Noskatoties Dzintras Gekas filmu "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?" pārņem saldsērīgums. Virs galvas pašlaik mūs rotā Latvijas marta saule un kāda svētība tā ir – sagaidīt pavasari ar pāris zilu debesu pleķiem, putnu čalām un brīvību. Ar jumtu virs galvas un apziņu, ka man nav bezgala liels izsalkums un bailes par to, kas notiek ar radiniekiem un tuvākajiem kaut kur tālu prom. Šīs filmas dokumentālie stāsti ir atgādinājums, ko izdzīvojuši mūsu radi un kāpēc pašlaik ir svarīgi sekot līdzi pasaules notikumiem, būt informētiem un pastāvēt par savu dzimteni, par savu valsti un identitāti. Brīvība ir ļoti trausla. Tā ir jākopj, jāattīsta un jāciena. Tādēļ Ir svarīgi rast spēku un sekot līdzi, turpināt atbalstīt tos, kas pašlaik cīnās arī par mūsu brīvību. Pat ja ir piezadzies sagurums un šķiet, ka spēka vairs nav. Bet, līdzīgi kā ar pavasara sauli, ir jātic, ka drīz gaisma uzvarēs tumsu.
"Saules diena"
Manuprāt, lieliska filma, kas dod ieskatu cik dažādi patiesībā esam. Cik cilvēku, tik svētdienu. Skaistu kadru un vietu apkopojums, kas ietērpts vienkāršībā. Šī filma atgādina vēsturiskus kadrus, ko var atrast internetā un kas uzņemti Latvijā pirms aptuveni simt gadiem. Starp citu, dažas vietas un ēkas, kas redzamas šajā īsfilmā, ir tādas pašas vai nemaz tik ļoti nav mainījušās, salīdzinot ar vēsturiskajiem kadriem. Tas liek domāt, cik daudzas lietas var mainīties ikdienā starp tām pašām mājām, to iedzīvotājiem un viņu stāstiem.
"No manis nav jābaidās"
Šī Zanes Gargažinas dokumentālā filma mani uzrunāja ar virsrakstu. Un tad ar pirmajiem vārdiem, kas atskanēja filmā – "Skaistas debesis ārā šodien. Šovakar. Tik skaists skats. Sārta saulīte noriet. Nu tad līdz rītdienai. Rīt sākšu turpināt atkal filmēt" – šis stāsts sevi man pārdeva. Ar aizrautību skatījos šo filmu un veidu, kā Dagnis redz pasauli un kā pasaule redz Dagni. Tāpat kā Dagnim, man arī patīk vērot, piefiksēt debesis un saulrietu. Un godīgi sakot, man ir reizēm bail no citādā. Bet, redzot šo filmu, saprotu, ka tomēr mums ir vairāk kopīgu lietu nekā atšķirīgā.
"Latvijas kods. Pārceltuve."
Interesants koncepts – dokumentālā filma par pārceltuvi. Nekad nebiju aizdomājusies, cik aizraujoša "dzīve" var būt objektam, kas nogādā cilvēkus no viena krasta otrā. Un cik daudz un dažādus ļaudis var sastapt uz pārceltuvēm.
"Latvijas Kods. Deniss."
Viena no manām mīļākajām "Latvijas koda" filmām. Iespējams, esmu šo filmu redzējusi uz divu (!) roku pirkstiem saskaitāmas reizes. Aizrauj Denisa komēdijas īpatnējais stils un radošā oriģinalitāte. Viņa vienkāršums un patiesums ir iemesls, kādēļ šo filmu tik daudz reižu esmu redzējusi. Toties pašu Denisu sen neesmu redzējusi. Ceru, ka viņam viss ir kārtībā.
Ceru, ka šis saraksts ar filmām bija noderīgs un kaut vienu no tām arī noskatīsies. Novēlu priecīgas brīvdienas un saulainu pavasari!
