Žulijens Nuhums Kulibali: "Laipnības veidi" ir viena no tām filmām, it īpaši mākslas kino jomā, par kurām īsti nebija iespējams nedzirdēt jau kopš Kannu kinofestivāla, kur šī filma satricināja auditorijas. Jau pēc pirmizrādes parādījās pirmās slavinošās un arī diezgan nopeļošās recenzijas. Noteikti [vērtējumi ir] neviennozīmīgi, bet tas ar Jorgu Lantimu laikam nav nekas jauns.
Dārta Ceriņa: Jā, arī pašai atrodoties Kannās, mēģināju atšifrēt, kāpēc tieši "Laipnības veidi"... Tas, manuprāt, ir konceptuāli veiksmīgs darbs, kas, es domāju, saslēdzas gan ar autorkino cienītājiem, gan paša arī Lantima zeļošo auditoriju. Es domāju, ka tas ir, teiksim, uzticības kredīts, pēc veiksmīga viņa karjeras uzlidojuma ar "Nabaga radībām", kas faktiski šogad kļuva par vienu no pamanītākajām filmām un ieguva četras "Oskara" balvas, bet vienmēr jau nevar glaudīt pa spalvai. Vai ne?
Žulijens Nuhums Kulibali: Pavisam noteikti. Tas tad nebūtu autorkino tādās labākajās tradīcijās. Galu galā šķiet, ka Lantims ir jau drusku atdevis nodevu skatītājam ar tādām vieglāk uztveramām filmām. Pieņemsim, oskarotā "Favorīte", tāpat arīdzan tās pašas "Nabaga radības", šie spektakļi, lielās izrādes ar diezgan viegli izsekojamu naratīvu. Tagad viņš ir atgriezies pie kaut kā tāda, ar ko, manuprāt, viņš vispār guva savu pasaules atpazīstamību. Skaidrs, ka plašākam skatītāju lokam Jorgs Lantims patiesi varētu asociēties ar viņa nesenāko darbu pirms "Laipnības veidiem" – "Nabaga radības". Tā ir 2023. gada filma ar Emmu Stounu galvenajā lomā, nu jau viņa, varētu teikt, aktrisi…
Dārta Ceriņa: Viņa alter ego, tieši tā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, un ar brīnišķīgo Marku Rafalo. Tāda kā disekcija sievišķībai un sievišķības modiem šajā pasaulē. "Laipnības veidi", kurā, man jāsaka, laipnības ir tiešām maz, tik vieglu pieredzi īsti nepiedāvā.
Dārta Ceriņa: Jā, es mēģināšu ieskicēt, no kā tad īsti šī laipnība un tās veidi pastāv. Proti, Lantims atgriežas pie savas karjeras stilistikas, mizanscēnas un arī scenārija atjautības un gluduma. Pie viņa, iespējams, zināmākā darba, kas ir "Acu zobs" – 2009. gada darba, kur ir tiešām ļoti lakoniskas mizanscēnas un pāris aktieru dialogā un tādā absurdā, bet vienlaikus arī ikdienas prozaiskā traģismā iebārstīti trīs stāstiņi. Es teiktu, ka ir divi savienojošie elementi. Pirmkārt, tie ir Lantima uzticamie aktieri, jau minētā Emma Stouna, Vilems Defo un arī Džesijs Plemons…
Žulijens Nuhums Kulibali: Lielisks turklāt, vienkārši absolūti briljants, un viņš tika arī apbalvots.
Dārta Ceriņa: Jā, Kannās ieguva labākā aktiera godalgu. Jā, tātad ir Džesijs Plemons, ir Mārgareta Kvelija un arī daudzi citi aktieri. Viņi šajos trīs stāstos izspēlē dažādas lomas un rotē no vienas mazās pasaulītes uz otru. Otrs savienojošais posms ir mīklainais zilās apkaklītes īpašnieks – R.M.F. kungs. Katra no daļām ir apgredzenota ar viņa iniciāļiem. Tātad pirmās daļas nosaukums ir "R.M.F. nāve", otrā ir "R.M.F. lido ", un trešā ir "R.M.F. apēd sviestmaizi".
Žulijens Nuhums Kulibali: Es domāju, ka daudzi klausītāji, kuriem jau ir bijusi iespēja noskatīties šo filmu, iespējams, klausīsies mūsu sarunu ar cerību, ka mēs varbūt palīdzēsim atšifrēt, kas R.M.F. ir. Pats Jorgs Lantims un arī aktieri intervijās par to runā diezgan nelabprāt. Man šķiet, ka tas vispār arī nav nepieciešams.
Līdz ar to, ja kāds jau ir redzējis filmu, un viņu ārprātīgi urda, kas ir R.M.F., es varbūt varētu teikt tā: ja klasiskā stāstā, pieņemsim, ir narators, ir stāstnieks, tad R.M.F. šajā Jorga Lantima stāstu antoloģijā ir upuris.
Viņš ir universālais upuris, kas arī nav nekas īsti neparasts Jorga Lantima filmās, kas tik ļoti par savu iedvesmu ņem, un, es domāju, arī tīri strukturāli atgādina sengrieķu mītu.
Dārta Ceriņa: Es tieši gribēju papildināt, jo Lantima filmogrāfija, kurai mēs ar pirkstiņiem jau nedaudz arī pieskārāmies un apviļājām, ir iemērcēta, protams, arī sengrieķu tradīcijas bezdibenī. R.M.F. ir šis, jā, antīkais varonis, kurš pēkšņi it kā ir centrā, it kā ir stāsta galvenais varonis, bet kaut kur ļoti tālu perifērijā. Ja viņa nebūtu, mums nebūtu loģikas un kauzalitātes galu galā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, R.M.F. ir tehniskais līdzeklis, iespējams, un to, ko tas nozīmē tādā plašākā kontekstā, katrs, es domāju, var spriest pats.
Jorga Lantima filmas, es domāju, ir brīnišķīgas ar to, ka tajās ir tik daudz vietas tieši pašu skatītāju dzīves pieredzei.
Pavisam iespējams, ka R.M.F. ir arī šī dievišķā figūra, varbūt R.M.F. ir skatītājs pats, varbūt R.M.F. ir pats Jorgs Lantims.
Dārta Ceriņa: Jā, radītājs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas viss varētu mierīgi strādāt, bet viens gan ir skaidrs – R.M.F. īstenībā par Jorga Lantima uzburtajām cilvēku dzīves ainām un dzīves peripetijām, patiesību sakot, ir diezgan vienalga.
Dārta Ceriņa: Es domāju, varbūt mēs varam iztirzāt šo trīs dažādo stāstu dažādās vidēs un sociālos slāņos notiekošās situācijas vai mizanscēnas, kuras darbinās ar laipnību.
Vai arī domāt par tām, kā man pašai labpatīk domāt par šo filmu, kā par trīs tādiem vingrinājumiem, cik mēs tālu esam gatavi iet attiecībās, cik tālu mēs esam gatavi parādīt savu beznosacījumu mīlestību, un kad mēs sakām jā un kad mēs sakām nē.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pats Jorgs Lantims ir teicis, ka viņa sākotnējā iecere šīs filmas nosaukumam būtu "And", tātad "Un", bet skaidrs, ka mārketinga speciālisti visticamāk šo ideju ļoti, ļoti ātri vien apraka, jo šādu filmu sameklēt vai jebkādā veidā vispār nopozicionēt globālajā tīmeklī būtu teju neiespējami.
Dārta Ceriņa: Nu lūk, kad mēs esam tikuši pāri lielajam pētniecības apcirknim par to, kas tad ir R.M.F., tad īsumā, pastāstot par ko katra triptiha daļa ir, tātad pirmajā stāstā mēs sastopam ietekmīgu un arī turīgu nekustamā īpašuma un būvniecības vides darboni, kuram ir līdzatkarība no viņa priekšnieka, kuru spēlē Vilems Defo, un filmas galvenais varonis ir Džesijs Plemens. Otrajā daļā mēs sekojam līdzi policistam, kuru arī spēlē Džesijs Plemons, kurš kļūst zināmā mērā mānijas un paranojas mākts, uzzinot, ka viņa prombūtnē esošā sieva, kuru spēlē Emma Stouna, iespējams, nav viņa pati. Trešajā daļā mēs sekojam līdzi ūdens sektai un vienai no sektantēm, kura ir pametusi savu ģimeni un šobrīd ir uz karstām pēdām, lai atrastu vienu no dvīnēm, kura spēj augšāmcelt mirušos.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tāds kopmotīvs visām šīm daļām patiesi varētu būt jautājums par to, cik tālu mēs esam gatavi iet attiecību vārdā? Dažādi kritiķi ir piedāvājuši ļoti radikāli dažādus lasījumus šiem stāstiem, sākot no poliamorijas kritikas, kas, manuprāt, tāda tur īsti nav, beidzot līdz tādam eksistenciālam mūsdienu cilvēka dvēseles stāvokļa disekcijas mēģinājumam.
Skaidrs ir viens, vismaz man, no laipnības, patiesību sakot, īsti šeit nav ne smakas.
Man šķiet, ka tas ir diezgan cinisks joks. Jau aizkadrā mēs ar Dārtu esam kādu laiku runājuši pat to, kas tad īsti ir Jorgs Lantims, un kāpēc, piemēram, mani personīgi viņa daiļrade tik dziļi pat ievaino. Es domāju, ka Jorgs Lantims ir liels ciniķis. Es gribētu pievienot vēl vienu kopmotīvu – kontrole.
Dārta Ceriņa: Jā, es piekrītu. Šifrējot vārdu "laipnība", šķiet, ka filmā ir tik daudz šīs laipnības formas, sākot jau ar to, ka mēs esam gatavi pakalpot kādam citam. Arī aktieri, manuprāt, teicami spēlē uz tādas naža asmens, kur tas ir pret viņu gribu acīmredzami, bet tomēr viņi ir gatavi pārkāpt sev pāri. Tajā pašā laikā arī šī laipnība, ko mēs izspēlējam tādās parazītfrāzēs ikdienā, tā saucamais small talk, filmā ir tik kaitinošs, tik perverss, ka tas tev kā skatītājam vienkārši liek ienīst sevi kaut kādā mērā, kad tu saproti, ka es daru tieši tāpat. Ir frāzes "paldies", "visu labu", "visu gaišu", kas īsti neko nepasaka, un man liekas, ka kādi 70% no filmas dialogiem ir tikai par to. Es domāju, ka tas, kas varbūt gan šajā filmā, gan daudzās Lantima filmās strādā, ir tas, ka mēs ieraugām šo ikdienu, sevi no malas, kā jau ikvienā kinodarbā, bet tas veids… Visprecīzākais, man liekas, ir apzīmētājs deadpan jeb tukšgaitas humors. Filmā ir arī daudz seksa. Tiešām sekss – mēs nerunājam par erotiku vai romantiku, bet tiešām tādu bioloģisku spriedzes nolaišanu, un tas viss tiek darīts ar tādu tukšgaitu, ar tādu pilnīgi neieinteresētību, un tad, kad ir interese, tad ir šī lielā kulminācija un traģēdija. Bet šādu momentu ir ļoti maz tomēr.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viena no lietām, kura gan, man jāsaka, man ļoti patīk Lantima rokrakstā, ir tieši tas, kā viņš izmanto seksu un nāvi vai drīzāk vardarbību tieši pretstatā tam, kā mēs esam pieraduši to redzēt kino būtībā kopš Heiza kodeksa atcelšanas 60. gados ASV.
Respektīvi sekss un vardarbība viņa filmās gandrīz nekad nav atrakcija, drīzāk tie ir sazemējoši elementi,
un man ļoti patīk, kā Jorgs Lantims burtiski saka skatītājiem – tu vēlies tagad redzēt kaut ko jauku, vai tu vēlies, lai es tev pasniedzu šīs dzīves brutālās daļas kā kaut ko nenopietnu, kā kaut ko varbūt smieklīgu, bet tieši tur, šķiet, smieklīga nav nekā. Šis deadpan jeb tukšgaitas humors, kuru tu piemini, varbūt izspēlējas kaut kādās sadzīviskās situācijās, šajos briesmīgajos dialogos, kuros cilvēki, aktieri, iet tik pat kā tukšgaitā. Ir redzams, ka tas, ko viņi saka, absolūti nekādā veidā nelīmējas ar to, kādā situācijā vai kādā vispār, nezinu, eksistences modalitātē viņi pašlaik atrodas. Jā, visā šajā puzlē nu nebūs… Nebūs. Ir tikai un vienīgi sazemēšanās. Sazemēšanās tik tālu, ka gandrīz vai aprok jau zem zemes.
Dārta Ceriņa: Ļoti labi, ka tu pieminēji šo ķermeni un varu, jo mums, atverot vaļā lielo atlantu un palūkojoties uz Grieķijas kinematogrāfu, ir jāpieķeras tam, kā vispār radās grieķu savādais vilnis, kas ir ļoti interesants fenomens, kas radās, reaģējot uz 2008. un 2010. gada ekonomisko krīzi, uz tiešām nacionālo bankrotu, ko piedzīvoja ne tikai Grieķijas sabiedrība, bet, protams, arī nacionālais kino. Jorgs Lantims ar savu "Acu zobu" 2009. gadā un milzīgiem panākumiem, un daudzi viņa sekotāji faktiski sāka izmantot tādus ļoti askētiskus, absurdus un, protams, arī antīkajās fabulās ieritinātus un izģērbtus šos varoņus, kuri risina šīs seksualitātes, varas un arī valodas kā varas instrumenta manipulācijas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šajos visnotaļ sarežģītajos gan ģeopolitiskajos, gan sociālekonomiskajos stāvokļos būtībā rodas tāda jauna režisoru paaudze, kas runā ar nekonvencionāliem veidiem. Man šķiet, ka viņus visus mazliet vieno šis atsvešinājums un formālisms – cita veida nekā iepriekš. Formālisms, kas ir ļoti dziļi tomēr sakņots ikdienas reālijās un tieši šajā pasaulē, kurā viņi dzīvo. Vēl no grieķu savādā viļņa autoriem ir jāmin pārīti. Kas tev patīk?
Dārta Ceriņa: Man šķiet, ka tāda organiskā ciltskoka pāreja no Lantima ir, protams, uz viņa dzīvesbiedri, brīnišķīgo aktrisi un arī režisori Ariani Labedi. Viņa ir atveidojusi lomas daudzkārt Lantima darbos, tostarp arī mūsu nepieminētajā "Omārā" – 2015. gada darbā, bet arī 2010. gada filmā "Atenbergs", ko režisējusi Atina Reičela Cangari. Arī šogad mēs redzēsim Labedes jaunāko filmu "Septembris saka", kas tikko arī bija Kannās. Turpinot, ir vēl tāda būtiska grieķu savādā filma "Strella", ko ir režisējis Panos Kutras.\
Žulijens Nuhums Kulibali: Pavisam noteikti aicinām iepazīsties ar grieķu savādo vilni un Lantimu mazliet tuvāk. Man šķiet, ka pirms "Laipnības veidiem" mēs varam dot kādu ieteikumu. Es teiktu, ka mani mentāli sagatavoja šai filmai Lantima 2017. gada filma "Svētā brieža nogalināšana". Man šķiet, ka tās ir radniecīgas.
Dārta Ceriņa: Tas ir interesanti. Es mēģinu saprast, kur man "Laipnības veidi" sazemējas, bet mana tāda atsauce ir šī gada sākumā redzētais britu režisora Džastina Andersona darbs – filma "Peldmāja". Tajā arī spēlē Lantima dzīvesbiedre Ariana Labede, un tas ir tāds pilnīgi šizoīds, ģimenes sairšanas baseinā, pārmērcēšanās, sēņu, augu un visādas tur indēšanās stāsts. Bet tas veido tādu līdzīgu situāciju, kad tu iemet akmentiņu ūdenī, un sākās tāda kā viļņošanās. Viss kaut kādā mērā saplūst un ir daļa no kaut kā lielāka. Šī filma mani sagatavoja "Laipnības veidiem" un kaut kā atgrieza šajā…
Ir grūti nosaukt Lantima pasauli par idilli, bet kaut kādā mērā šī skatīšanās pieredze man liek tomēr priecāties par to, ka šeit, otrpus ekrāniem, dzīve ir citāda, un mēs redzam daudz ko laipnāk.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jāsaka, ka "Laipnības veidi" ir kā tāda ledus auksta, manuprāt, ledene, uz kuras sagriezt mēli, bet arī tā dažreiz vajag, un mēs viennozīmīgi ļoti aicinām klausītājus nebaidīties un doties šajā te ceļā, kas ir ne tikai intelektuāli stimulējošss, bet strādā arī uz tādu dziļāku emocionālu līmeni.
Dārtas Ceriņas un Žulijena Nuhuma Kulibali sarunas par kino
