Par genocīdu
Pēdējā laikā teātris un kino ir aktualizējuši Maskavas latviešu teātra studijas "Skatuve" un tās zvaigznes – aktrises Marijas Leiko stāstu. Režisors Dāvis Sīmanis uzņēmis skaudru, melnbaltu spēlfilmu "Marijas klusums" ar Olgu Šepicku titullomā, atklājot nežēlīgo un izvirtušo čekas mehānismu, ar kādu tika salauzti cilvēki. Gandrīz vienlaikus ar filmu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Lauras Grozas un dramaturga Artūra Dīča kopdarbs ""Skatuve" ugunī", kurā Mariju Leiko atveidoja Inese Kučinska. Abos šais mākslas notikumos kulminācija ir "Skatuves" darbinieku arests un spīdzināšana. Šis notikums ir viens no notikumu kaleidoskopa scenārija autores Ivetas Lepeško un režisores Agitas Cānes–Ķīles filmā "Neērtie latvieši", kas konkrēto "Skatuves" iznīcināšanas faktu ievieto vēsturiskajā kontekstā ar citiem genocīdā pret latviešiem 1937. un 1938. gadā Krievijā bojā gājušajiem varoņiem. To vidū arī tādi redzami padomju darbinieki, arī čekisti kā Valērijs Mežlauks, Eduards Bērziņš, Roberts Eidemanis un citi.
Rūpīgais vēsturiskās izpētes darbs filmā rezultējies atraktīvā montāžā un aizraujošā, grafiskā vizuālā tēlā, ko uz vienotas sižeta stīgas uzver aizkadra tekstu autores Rudītes Kalpiņas personiskie notikumi. Zinot, ar kādām grūtībām Latvijas un Krievijas slikto attiecību dēļ nācās saskarties filmas autorēm dokumentālo materiālu meklējumos, filmā tie šķiet bagātīgi, vēsturnieku jūtīgi komentēti un padara aizraujošu, lai arī skarbu šo skumjo posmu latviešu tautas vēsturē, kurā latvieši ne vienmēr parādās labākajā gaismā.
Par mīlestību
Caur divu cilvēku tuvām un vienlaikus noslēpumainām attiecībām vēsturi spoguļo arī režisora Gunta Lēmaņa un žurnālistes Ilzes Strengas filma "Dzejnieks un Auķis" par dzejnieku Imantu Ziedoni un aktrisi Ausmu Kantāni. Padomju laiki un Ziedoņa klusā pretošanās to nosacījumiem, Ausmas tiecība pēc augstākās kvalitātes literatūras un dramaturģijas, abu šo personību lielums šoreiz gan vairāk ir fons viņu skaistajai, dziļajai un kaislīgajai mīlestībai. Tās dzimšana un sākumposms aizņem filmas lielāko daļu, un, lai abu jūtas nepadarītu banālas, tiek lietots zināms, bet vienmēr nostrādājošs paņēmiens – abu mākslinieku saraksti ierunā aktieri Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Kaspars Znotiņš, kura karjerā viena no populārākajām lomām ir Imants Ziedonis izrādē "Ziedonis un Visums". Turklāt abus aktierus redzam arī kadrā, kas piešķir patīkamu atsvešinātību abu lasītajiem tekstiem, kurus dažviet viņi arī komentē. Šai filmā ļoti simpātiski, ka vienlīdz liela uzmanība tiek pievērsta abiem tandēma dalībniekiem un abi parādās kā izcilības – Ziedonis kā dzejnieks, dižkoku glābšanas grupas ierosinātājs un Latvijas aprakstītājs, Kantāne kā izcila aktrise un dziļa personība, kuras jūtīgā un viedā dzīves uztvere atklājas vēstulēs.
Kā allaž Gunta Lēmaņa un Ilzes Strengas darbos pārsteidz rūpīgais, pamatīgais darbs ar arhīviem – Dzejnieka un Auķa mīlestību redzam gan abu kopbildēs attiecību pašā sākumā, gan kustīgajos kadros tvertajā kāzu valsī, gan intervijās, gan dokumentālo filmu un arhīva kadros. Abu dzīves un daiļrades fakti atklājas arī daudzveidīgās intervijās ar radiem un laikabiedriem. Tā kā Ziedonis ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem, tad šī filma palīdzēja man šo to atklāt par dažiem viņa dzejoļu krājumiem, pasakām, epifānijām. Ļoti vērtīga pieredze, kuru vēl padziļina tas, ka filmas tapšanas laikā abu personību vairs fiziski nebija.
Par leģendu
Līdzīgi ir arī ar filmas "Manā mežā nav neviens" galveno varoni. Kad 2015.gadā ekrānus ieraudzīja šis režisores Kristīnes Želves darbs par leģendāro "andergraunda" multimākslinieku Hardiju Lediņu, viņa paša vairs nebija jau desmit gadus. Viņš dzīvo laikabiedru rūpīgi saglabātos video kadros, fotogrāfijās un, protams, unikālajos muzikālajos skaņdarbos, kurus smalki un zinoši preparē filmas autori. Varbūt ir vērts piebilst, ka Kristīne Želve personīgi pazina un, var pat teikt, bija draugos ar Hardiju Lediņu, par ko lasām arī viņas grāmatā "Meitene, kas nogrieza man matus". Mākslinieces Inetas Sipunovas kā vecā kinolentē ierāmētais filmas attēls, Ingus Baušķenieka nesteidzīgā smēķēšana kadrā, atkal un atkal uznirstošais jautājums – kā nomācošajā, pelēcīgajā padomju laikā atļautās "pareizās" mākslas kontekstā (precīzāk – ārpus tā) varēja piedzimt Hardija Lediņa un viņa domubiedru, vispirms jau Jura Boiko, sarīkotās neparastās, sirreālās akcijas?
Neparasts jau ir fakts, ka padomju laikā no jebkādas Rietumu ietekmes dzelžaini noslēgtā vidē varēja eksistēt Hardija un Boiko radītā grupa "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca", kuru līdz šai filmai pazinu lielākoties kā muzikālu vienību (atkal atzīšos – līdzās "Dzeltenajiem pastniekiem", kas tieši iespaidojās no "NSRD", – vienu no manām mīļākajām grupām). Neaizmirstami ir ikgadējie ceļojumi uz Bolderāju, binokulāro deju kursi, aptuvenās mākslas izstādes. Tas viss ir atstājis pamatīgu iespaidu uz laikmetīgās mākslas, mūzikas, performanču attīstību Latvijā un ne tikai te – ko filmā apliecina grupas Berlīnes kuratore Barbara Štraka. Taču īpaši dārgs Kristīnes filmā man šķiet personiskais, trauslais pieskāriens Hardija Lediņa personībai caur viņa mammas Rutes Lediņas atmiņām, bez jebkāda dzeltenuma. Man šķiet, ka šī būtu filma, kas jārāda skolās un jāiekļauj laikmetīgās mākslas apguves programmās.
Par Skolotāju
2022. gadā tapusī režisores Lindas Veinbergas filma "Krilova metode" arī ir par man ļoti īpašu personību. Proti, režisors un aktieru pedagogs Pēteris Krilovs bija mūsu – topošo teātra kritiķu – kursa pasniedzējs aktiermeistarībā, un tieši viņa iestudētās izrādes ar diviem Daugavpils teātra kursiem kļuva par mūsu, jauno teātra teorētiķu, Meku, uz kuru regulāri ceļojām pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Te varu minēt divas izrādes, kuras joprojām vērtēju kā vienas no izcilākajām, ko esmu redzējusi – "Velni" (pēc F. Dostojevska) un "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa" (pēc V. Folknera). Un Lindas Veinbergas filmā atrasti unikāli videomateriāli, kas ļauj man laikā pārcelties uz šo neiedomāji radošo un materiāli neiedomājami nabadzīgo laiku Daugavpilī. Bet pats galvenais, par Pēteri stāsta gan filmas autoru fiksētais laiks viņa mēģinājumos – un man, protams, šķiet, ka reti kas ir tik aizraujošs kā izrādes mēģinājums, – gan viņa studentu stāstītais.
Pēterim ir vairāki "leģendāri" aktierkursi – Daugavpilī, kur studēja Ģirts Krūmiņš, Indra un Vigo Rogas, Andris Makovskis, Vilis Daudziņš, Zane Burnicka, Andis Strods u.c.; tā dēvētais Karamazovu kurss, no kura nākuši Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Artūrs Skrastiņš, Evija Krūze, Zane Vaļicka u.c.; kā arī režisori Viesturs Kairišs, Regnārs Vaivars, Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits un Zane Kreicberga; Valmierā, no kurienes nāk Elīna Vāne, Kaspars Zvīgulis un daudzi citi. Daudzus no viņiem sastopam filmas 90 minūtēs, un tās visas mērķtiecīgi virzītas uz to, lai atklātu, kas tad ir Krilova izcilības radošās metodes pamatā. Es melotu, ja teiktu, ka tas pilnībā izdodas, taču priekškars tiek pavērts gan.
Aizraujošu skatīšanos!
