Savā pirmajā intervijā Latvijas medijiem pieredzējušais skaņu dizainers stāsta par veltīgu kapibaru kutināšanu, "Straumes" spēju izkausēt skarbo Kannu kinofestivāla publiku un to, kāpēc viņa pļāpīgais kaķis tomēr nav pelnījis kļūt par šīs filmas skaņas zvaigzni.
Mēs sākam, protams, ar skaņu. Gurvals Koiks-Gallass esot uzaudzis ar radio – mājās tas skanējis visās istabās, un Gurvals pavadījis daudz laika, spēlējoties ar tēva vecajiem magnetafoniem. Arī savu karjeru skaņas pasaulē Gurvals sācis tieši sabiedriskajā radio, kur piedzīvojis pāreju no lentēm uz digitālajiem ierakstiem, tāpēc mēs uzreiz atrodam kopīgu valodu. Sarunai Gurvals atvēlējis laiku savās brīvdienās, ko vada Bretaņā Francijas rietumos. Tur viņš atpūšas no spraigās darba dzīves savā Parīzes skaņu studijā.
Lai gan animācija Gurvalam ir ļoti tuva jau kopš bērnības, darbs līdz šim lielākoties bijis saistīts ar spēles kino. "Straume" ir tikai otrā animācijas filma, kam viņš veido skaņas dizainu. "Lielākoties strādāju ar franču kino. Esmu strādājis ļoti dažādos žanros – ar šausmu filmām, ar vēsturiskām filmām. Mazliet esmu sadarbojies arī ar ASV kinoveidotājiem – strādāju pie Olivera Stouna filmas "Aleksandrs", pirms daudziem gadiem sadarbojos arī ar Romānu Polaņski. Bet lielākoties tās ir franču filmas," stāsta Koiks-Gallass.
Pats izlūdzos iespēju strādāt šajā projektā
"Straumes" producents Matīss Kaža intervijās stāstījis, ka atrast starptautiskus partnerus nemaz nav gājis tik viegli. Jo "Straume" ir pieredzes filma, kuru pirms tam grūti izstāstīt. Filma bez vārdiem, dzīvnieki izskatās un izklausās kā dzīvnieki… Piemēram, Vācijā neviens uzrunātais fonds filmas idejai neesot noticējis. Tāpēc es jautāju skaņu dizaineram Gurvalam Koikam-Gallasam, kā viņš piekrita iesaistīties. Un atbilde ir pārsteidzoša: izrādās, nekāda pierunāšana nav bijusi vajadzīga!
"Kinoteātrī Francijā biju redzējis Ginta pirmo filmu "Projām", un tā mani ļoti pārsteidza. Agrāk nekad neko tādu nebiju redzējis! Vēlāk kopā ar "Straumes" franču producentu strādāju pie kādas citas filmas, un, kad uzzināju, ka viņi strādās pie Ginta nākamās filmas, es pats izlūdzos iespēju strādāt šajā projektā! Nopietni, es viņiem lūdzos vairākas nedēļas! (Smejas) Jo Ginta pirmā filma tiešām bija kas neticams.
Toreiz nodomāju: es tiešām gribu strādāt ar šo puisi!
Aizsūtīju viņam dažus skaņas fragmentus no savām iepriekšējām filmām, mēs parunājāmies, un tā viss sākās!" atceras Koiks-Gallass.
Viņš arī zinājis, ka savu pirmo filmu Gints Zilbalodis bija radījis pilnīgi viens pats. "Jā, tas ir pilnīgi traki!" saka skaņu režisors. "Atceros, kad kinoteātrī skatījos šo filmu, pie sevis domāju: hmm, ļoti interesanta skaņa! Varbūt mazliet neveikla, ne līdz galam profesionāla, bet ļoti interesanta! Un gaidīju beigu titrus, lai uzzinātu, kurš ir skaņu dizainers. Bet tāda nebija! Man likās – kas tas ir par džeku, kurš savāc visus laurus un neatdod godu savai komandai?! Un tad es uzzināju, ka Gints patiešām visu ir darījis viens pats… Vēlāk viņam to pastāstīju, un viņš ļoti smējās."
"Straumes" skaņu ainavas radīšanā Gurvals Koiks-Gallass iesaistījās jau diezgan agri, jo filmā bez vārdiem visa skaņu pasaule ir jārada no nulles un tas prasa daudz laika. Daļu filmas, protams, veido arī mūzika, ko radījis komponists Rihards Zaļupe kopā ar režisoru Gintu Zilbalodi. Bet viss pārējais bija skaņu režisora pārziņā. Un viņš atzīst, ka sākumā bijis mazliet noraizējies, kā izdosies sadarbība ar režisoru, kurš pieradis visu darīt viens pats: "Es bažījos, kā viņš reaģēs uz manām idejām un vai būs ar mieru dalīties ar savējām, kā viņš spēs sadarboties ar komandu. Tā kā viņš tik daudzus gadus ir strādājis viens pats, man likās, ka viņam būs ļoti grūti strādāt ar lielu komandu. Bet notika tieši pretējais: Gints bija tik jauks, tik mierīgs un tik pacietīgs pret mani! Viņš ar lielu cieņu attiecās pret komandas idejām un strādāja tikpat profesionāli kā režisori, kuri ir uzņēmuši jau daudz filmu. Un tā taču ir viņa pirmā filma, ko viņš veido komandā! Pilnīgi neticami!"
Gints Zilbalodis intervijās atzinis, ka arī filmas sižets, kur laivā piespiedu kārtā Kaķim nākas sadzīvot ar citiem zvēriem un pārvarēt bailes no ūdens, lielā mērā viņam ir personisks, jo arī viņš ir radis būt neatkarīgs, taču šāda mēroga filmu var uztaisīt tikai komandā.
Veltīgā kapibaru kutināšana
Noklausies rakstam pievienoto sarunas audio versiju, lai dzirdētu aprakstītās dzīvnieku skaņas!
Arī veidot tēlu balsis un skaņas ainavu Gintam Zilbalodim šoreiz vajadzēja uzticēt kādam citam profesionālim – skaņu dizaineram, kas filmā bez vārdiem sanākot galvenais aktieris. Gurvals Koiks-Gallass gan smejot atrunājas, ka noteikti neuzskata sevi par galveno aktieri, tomēr viņa loma filmā tiešām bija liela: "Teikšu atklāti: sākums bija ļoti grūts, jo es nebiju aptvēris darāmā apjomu. Laikam biju mazliet naivs! (Smejas) Tāpēc nolēmu sākt ar dzīvnieku balsīm un vēlāk veidot pārējo skaņu ainavu. Ar kaķi un suni bija salīdzinoši viegli, jo viņu balsīm jau eksistē ļoti daudz ierakstu. Bet ko iesākt, piemēram, ar kapibaru? Es nekad nebiju dzirdējis kapibaras balsi! Nolēmu braukt uz zoodārzu un to ierakstīt. Jauni kapibaru tēviņi esot visizteiksmīgākie, un viņi esot jākutina, lai izvilinātu kādu saucienu.
Tā nu viņus kādas desmit minūtes kutināja, un kad viņi iesaucās, tā skaņa izrādījās tik muļķīga! Jūs pat nevarat iedomāties!
Nu, tik smieklīga, ka man bija skaidrs, ka to nekad nevarēs izmantot filmā! Iedomājieties, es trīs stundas braucu uz zoodārzu, lai ierakstītu kapibaras balsi, un tā izrādījās pilnīgi neizmantojama. Tā nu mums ar Gintu vajadzēja atrast kādu citu balsi, ko filmā piedēvēt kapibarai. Pavadījām vairākas stundas, klausoties dažādas skaņas no manas milzīgās skaņu bibliotēkas. Man liekas, ka mēs noklausījāmies visus pasaules dzīvniekus. Un beigās bibliotēkas dziļumos atradu vecu, minūti garu ierakstu, kurā bija dzirdams kamieļa mazulis.
Un kamieļa mazuļa balss izrādījās perfekti atbilstoša mūsu kapibarai!"
Gurvals Koiks-Gallass arī uzsver: "Gintam jau no paša sākuma bija ļoti svarīgi, lai filmā skanētu reālas dzīvnieku balsis, nevis imitācijas. Piemēram, kaķa un suņu ieskaņošanai es nedrīkstēju izmantot nekādas cilvēku radītas skaņas, lai padarītu tās ekspresīvākas. Viņš gribēja, lai dzīvnieki izturētos un izklausītos kā īsti dzīvnieki. Tāpēc es ierakstīju ļoti daudz skaņu.
Piemēram, viens no varoņiem filmā – lielais putns – ir diezgan autoritatīvs un iespaidīgs, bet reālajā dzīvē sekretārputna balss ir pārāk biedējoša, lai to varētu izmantot filmā. Tā pārbiedētu visus bērnus!
Tāpēc arī putnam mums nācās piemeklēt citu balsi. Jo Gintam bija ļoti svarīgi, lai dzīvnieku balsis atspoguļotu viņu raksturu filmā. Bet putns un kapibara ir vienīgie, kuri filmā neizklausās gluži kā dzīvē. Un, piemēram, lemurs – mūsu filmā viņš ir ļoti pļāpīgs. Tāpēc man vajadzēja ļoti daudz skaņas materiāla. Taču izrādījās, ka dzīvē lemuri izdod tikai divu veidu saucienus. Zoodārzā es tos ierakstīju, taču nācās papildus meklēt arī citas skaņas, un tās es aizņēmos no lemuru radiniekiem pērtiķiem. Man liekas, ja atgriezīšos tajā zoodārzā, dzīvnieku kopēji mani nogalinās, jo es esmu izmainījis tik daudz balsu… Viņi noteikti nebūtu laimīgi, to dzirdot."
Kad pēc preses seansa jautāju režisoram, kā pie viņa atnākuši tieši šie dzīvnieciņi, kuri filmā kopīgi ceļo laivā pa plūdu pārņemto un cilvēku pamesto pasauli, viņš atklāj, ka viņa iztēlē šai kompānijai pirmā pievienojusies tieši kapibara kā dzīvnieciņš, kas slavens ar savu spēju ar visiem sadzīvot. Bet, piemēram, lemurs šajā sabiedrības mikrokosmosā vāc krāmus un tā cer kļūt pieņemts sugasbrāļu vidū.
Mans ikdienā pļāpīgais kaķis galīgi negribēja ar mani sadarboties
Bet viss, protams, sākās ar individuālistu kaķi, kurš ir "Straumes" galvenais varonis, tāpēc jautāju skaņu dizaineram Gurvalam Koikam-Gallasam, vai tā ir tiesa, ka filmas kaķis runā viņa personīgā kaķa balsī. "Ne gluži," viņš atteic. "Komandā klīst tāda leģenda, bet patiesībā mans ikdienā pļāpīgais kaķis galīgi negribēja ar mani sadarboties. Tā ka viņš nav pelnījis būt slavens kā šīs filmas balss. Es vienkārši nespēju viņu ierakstīt! Katru reizi, kad mans kaķis ieraudzīja mikrofonu, viņš pārstāja ņaudēt. Tad es noslēpu mikrofonu pie viņa ēdiena bļodas, un vienreiz tas nostrādāja, bet nākamajā dienā viņš to mikrofonu atrada un pēc tam klusēja nedēļām ilgi. Tā ka man izdevās ierakstīt tikai trīs viņa ņaudienus. Pārējās kaķu skaņas es atradu divās fantastiskās tiešsaistes skaņu bibliotēkās. Viens kaķis ir no Polijas, un otrs – no Brazīlijas. Diviem skaņu dizaineriem šajās valstīs bija paveicies ar sadarbspējīgākiem kaķiem vairāk nekā man. Tā kā filmas kaķa balss patiesībā ir kombinācija no trim dažādiem kaķiem. Jā, es zinu, ka esmu teicis, ka nevar izmantot dažādu kaķu balsis, jo tās ir atšķirīgas… Bet ziniet, mēs, skaņu dizaineri, visu laiku krāpjamies. (Smaida) Grūtākais bija no trim dažādiem kaķiem uztaisīt vienu balsi. Bet man liekas, ka beigās izdevās tīri labi."
Par dzīvnieku balsu ierakstiem mēs droši vien varētu runāt vēl ilgi, bet tā bija tikai viena daļa no Gurvala Koika-Gallasa pienākumiem, veidojot filmas "Straume" skaņu celiņu. Un mani interesē, kā viņš skaņas valodā tulko emocijas, kam filmā ir liela nozīme. Piemēram, bailes.
"Mēs jau sākumā nolēmām, ka visa filmas skaņu ainava atspoguļos kaķa emocijas. Piemēram, sākumā, kad kaķis ir tuvu savām mājām, skaņas ir priecīgas – dzied putni, dūc kukainīši… Viss ir rāms un nomierinošs. Bet, kad kaķis sāk savu ceļojumu, skaņas ainava mainās. Parādās vairāk dīvainu, neizprotamu un brīžam pat biedējošu skaņu. Piemēram, filmā ir liela vētra. Tā kā kaķis ļoti baidās no ūdens, mums bija ļoti jāpiestrādā, lai viļņi izklausītos biedējoši un vējš būtu gandrīz kā šausmu filmās," stāsta Gurvals Koiks-Gallass.
"Visas skaņas, ko dzirdēsiet filmā, atspoguļo kaķa emocijas, tāpēc es pavadīju daudz stundu savā skaņu bibliotēkā un noklausījos tūkstošiem ierakstu, lai atrastu visprecīzāko skaņu viļņiem, putniem fonā vai meža šalkoņai.
Man bija jādomā, vai izmantot mežu, piemēram, no Dienvidamerikas, Indijas vai Dienvidāzijas. Es miksēju dažādās valstīs ierakstītas skaņas, tā ka filmā dzirdamais viens pret vienu dabā neeksistē. Tā ir tieši filmai radīta skaņu pasaule."
Kā meža skaņa Dienvidamerikā atšķiras no meža skaņas Dienvidāzijā? Skaņu režisors paskaidro: "Piemēram, Dienvidāzijas mežos ir vairāk insektu, un to dūkoņa ir nepārtraukta. Tas man radīja problēmas, jo, ja kāda skaņa ir pārāk monotona, ir risks pazaudēt skatītāju uzmanību. Man ir fantastiski ieraksti no meža Dienvidkorejā, bet tur bija pārāk daudz insektu. Tāpēc es izmantoju to pašu Dienvidkorejas meža skaņu, tikai naktī ierakstītu. Naktīs dūc citi kukaiņi, un viņu dūkoņa nav tik nepārtraukta. Tāpat atšķiras arī putnu balsis, piemēram, Brazīlijā un Japānā. Un Brazīlijas mūžameži ir daudz biezāki, arī tāpēc tie skan citādāk nekā meži, kuros nav tik daudz koku."
Kā izklausās skaņa, kuras nav?
Šīs mežu un putnu skaņas dažādās pasaules malās pārsvarā ir atrodamas skaņu dizaineriem pieejamajās bibliotēkās, ko veido kolēģi no visas pasaules. Taču arī Gurvalam Koikam-Gallasam pašam vienmēr kabatā ir diktofons, jo nekad nevar zināt, vai arī ikdienas pastaigā nenāks pretī kāda īpaša un varbūt nākotnē noderīga skaņa: "Piemēram, vakar es ierakstīju savus kaimiņus, kuri strīdējās. Un es to noteikti kādreiz izmantošu kādā filmā!"
Tā, lūk, dažas skaņas atnāk pašas, bet citas mēdz nedoties rokās pat lūdzamas. Diez vai skatītājs varētu iedomāties, cik daudz stundu un dienu skaņu dizainers var pavadīt, meklējot, piemēram, kā animācijas filmā piešķirt skaņu laivai, kas slīd pa ūdeni. Vai zivīm, kas peld.
"Bija kāda skaņa, ko man tiešām bija grūti radīt. Un tā ir skaņa, ko droši vien neviens pat nepamanīs: tā ir laivas skaņa ezerā," stāsta Koiks-Gallass. "Realitātē, ja ūdens ir rāms un viļņi nesitas gar laivas malu, nekādas skaņas nav. Bet filmai to vajadzēja, jo skatītājs to intuitīvi sagaida! Tā nu es stundām ilgi klausījos dažādas laivas un ūdeņus, līdz beidzot ierakstīju skaņu, kāda rodas, kad pa ūdeni velk virvi! Jā, filmā jūs nedzirdēsiet reālu laivas skaņu ūdenī, jo tā tas vienkārši nestrādā. Es noklausījos ļoti daudz laivu un daudz ko par tām uzzināju, bet beigu beigās to skaņu rada… virve."
Viņš turpina: "Reizēm risinājumi mēdz būt arī radošāki. Vēl viena skaņa, ar ko gāja grūti, bija zivis ūdenī. Filmā ir epizodes, kur kaķis peld zem ūdens, ap viņu riņķo daudz zivju un viņš tās mēģina noķert.
Gintam šī skaņa bija ļoti svarīga, bet… dzīvē zivis zem ūdens īsti nekādu skaņu nerada!
Tāpēc man vajadzēja izdomāt, kā šī zivju kustība varētu izklausīties. Ko tik es neizmēģināju! Un beigu beigās nonācu līdz gāzēta ūdens burbuļiem. Jūs dzirdat burbuļus, kas ūdenī kustas. Bet to tiešām nebija viegli izdomāt. Atceros, ka lūdzu Gintam, vai viņš tajā vietā nevarētu vienkārši ielikt mūziku… Bet viņš atbildēja: nē, nē, tu kaut ko izdomāsi! Man likās: es nemūžam to neizdomāšu… Tā ir ļoti skaista, svarīga un diezgan gara aina. Un tur ir jābūt skaņai. Reizēm pareizo skaņu izdodas atrast stundas laikā, bet citreiz tas paņem nedēļu… Vienkārši ir jāmēģina un jāmēģina, līdz atrodi pareizo. Bet vienmēr ir bail, ka neizdosies. Te nav gatavas receptes. Tev vienkārši jāmēģina. Bet ir tik patīkami pēc tam redzēt, kā cilvēki reaģē uz šīm skaņām! Vēlāk daudzi skatītāji man teica, ka ievērojuši šo skaņu un viņiem tā patikusi.
Ir forši just, kā skaņa atstāj iespaidu uz skatītāju. Vai kad bērni smejas par manis radītajām skaņām filmā. Tas ir lieliski!"
Lai būtu vieglāk iztēloties filmas "Straume" skaņu dizainera Gurvala Koika-Gallasa darba apjomu šajā filmā, kāds piemērs: filmā ir 14 minūtes garš nogrieznis, kurā ir dzirdamas tikai vides un dzīvnieku skaņas bez mūzikas. Un katra kadra sekunde bija jāatdzīvina ne vien ar attēlu, bet arī ar skaņu. Gurvals pie "Straumes" intensīvi strādāja 20 nedēļas – tātad gandrīz pusgadu.
"Skaņu dizainā ļoti svarīgs ir laiks. Laiks, lai kļūdītos, laiks, lai meklētu risinājumus un atrastu tos. Ja tev ir tikai astoņas vai desmit nedēļas laika, ar to nepietiek, lai tiktu pie labākajām idejām. Bet ar šo filmu man veicās – laika bija pietiekami. Deviņas nedēļas es tikai ierakstīju un montēju dzīvnieku balsis un pēc tam 11 nedēļas radīju pārējo skaņu ainavu. Un tas bija tieši tik ilgs laiks, cik bija vajadzīgs," norāda Koiks-Gallass. "Palīdzēja arī tas, ka Gints Zilbalodis precīzi zināja, ko vēlas. Viņš nemainīja domas, kā dažreiz režisori mēdz darīt – "varbūt pamēģināsim ko citu, es īsti nezinu…""
Skaņu režisors arī ieskicē starptautiskās sadarbības pieredzi: "Daļa no "Straumes" animācijas tapa Francijā, tāpēc Gints katru mēnesi uz vairākām dienām brauca šurp, lai strādātu ar animatoriem, un vienu dienu pavadīja arī manā studijā. Kad animācijas daļa bija galā, turpinājām strādāt attālināti. Latvijā diemžēl joprojām neesmu bijis, tāpēc prieks, ka Kannu kinofestivālā beidzot klātienē varēju satikt visu Latvijas komandu!"
Kannās pirmoreiz dzīvē redzēju, ka publika tik labi var uzņemt kādu filmu
Šī filma ir neparasta ar spēju uzrunāt ļoti plašu auditoriju – gan dažāda vecuma bērnus, gan pieaugušos. Kā Gurvala Koika-Gallasa ģimene un tuvākie līdzgaitnieki uzņēma "Straumi", kad pirmoreiz to viņiem parādīja?
"Strādājot pie filmas, mēs tiešām daudz domājām par to, kā to uztvers skatītāji. Jo tā ir tik neparasta… Mēs bijām maza komanda, un, strādājot pie šīs filmas, mēs to vēl pirms pirmizrādes bijām redzējuši jau kādas 50–60 reizes, tāpēc vairs nespējām būt objektīvi. Kad pirmoreiz parādījām filmu producentiem un redzējām viņu sejas, sākām saprast, ka laikam mums tiešām ir izdevies. Un mājās es nedēļām ilgi biju stāstījis sievai un bērniem, ka strādāju pie fantastiskas filmas, pie vakariņām mūždien vārījos par to, cik Gints ir lielisks režisors un cik šī filma būs laba… Kad viņi beidzot šo filmu redzēja savām acīm, arī viņi atzina: tev taisnība, tā tiešām ir laba!" atceras skaņu režisors, atzīmējot arī:
"Bet laikam tas bija Kannu kinofestivālā un vēlāk arī Ansī festivālā, kad patiešām aptvērām, kā šī filma iedarbojas uz skatītāju.
Kad sāku strādāt pie šī mazā projekta no valstiņas, par kuru neko nezināju, man nenāca ne prātā, par ko tas izvērtīsies! (Smejas) Kannās es tiešām pirmoreiz dzīvē redzēju, ka publika tik labi var uzņemt kādu filmu! Kannu kinofestivālā tā ir parasta lieta, ka puse skatītāju pamet zāli, pirms filma ir beigusies. Tā ir ļoti skarba publika, cilvēki mēdz kliegt un ūjināt. Bet šoreiz visi palika, un tā bija ļoti liela kino zāle! Filmas beigās cilvēki cēlās kājās, daži raudāja, citi sauca "urā!", sajūta bija kā rokkoncertā! Un pēc tam mēs dzirdējām, kā uz ielas visi runā par "Straumi". Nākamais "Straumes" seanss bija pārpildīts. Tā bija kļuvusi par filmu, kas jāredz."
Kas, viņaprāt, šajā filmā ir tāds, kas spēj izraisīt cilvēkos tik spēcīgas emocijas? "Visi, ar ko esmu runājis, man ir minējuši šīs filmas imersīvo aspektu – proti, to sajūtu, it kā tu pats būtu iekšā filmā," stāsta Gurvals Koiks-Gallass. "Cilvēkus pārsteidz tas, ka viņi patiešām spēj viegli iejusties šo dzīvnieku ādā un just viņu emocijas. Man liekas, ka "Straumes" lielā veiksme ir skatītāja spēja izdzīvot varoņu pieredzi, kaut arī filmā nav neviena dialoga. Arī skaņas radīšanā tas bija Ginta kā režisora pirmais noteikums: skaņai ir jāaptver skatītājs tā, lai viņš justos iegremdējies šajā stāstā. Tāpēc skaņa ir veidota telpiski: skatoties to kinoteātrī, no dažādām pusēm skan dažādas skaņas, tās kustas starp skaļruņiem. Skatītājs to varbūt apzināti nemaz nepiefiksē, bet mans mērķis bija viņus visu laiku mazliet kutināt ar skaņu."
Gurvals Koiks-Gallass atceras, ka skaņas spēku un radošo potenciālu kinofilmās sev atklājis pusaudža gados, skatoties leģendārā franču režisora Žaka Tatī (Jacques Tati) filmas. Tās viņu turpina iedvesmot arī šodien. Bet darbu pie "Straumes" viņš nešauboties sauc par vienu no izcilākajām pieredzēm savā līdzšinējā karjerā: "Tas ir savādi: Gints kā režisors ļoti precīzi zināja, ko vēlas, bet vienlaikus man nekad nevienā filmā nav bijis tik daudz radošas brīvības! Es varēju darīt visu, ko gribēju. Un es patiešām lepojos ar šo skaņu celiņu. Skaņu dizaineram tā ir parasta lieta – palikt ar kaut ko neapmierinātam. Tu, piemēram, izveido lielisku skaņu virteni, bet režisors nolemj uzlikt virsū mūziku…
Bet šajā filmā nav neviena mirkļa, ar ko es būtu neapmierināts. Tā ir viena no filmām, ar ko es patiesi lepojos."
