Kur redzēt filmu?
Filma “Izlecējas” (“Toxic”) būs skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) pilnmetrāžas filmu konkursā – seanss 25. oktobrī.
Katkus iepriekš bieži strādājis īsfilmas žanrā, kas jūtams arī "Izlecējās", kur uzfilmētās ainas kalpo arī kā pilnvērtīgas fotokartītes, ilustrējot drūmo, nomaļo, dabai nedraudzīgo Lietuvas miestu. Neraugoties uz sociāli jutīgo tematu, "Izlecējās" netrūkst arī savdabīgu dejas numuru, ļaujot Bļuvaitei emocionāli smagajā stāstā iepludināt dažādus manifestus par cilvēka ķermeņa skaistumu (filmā līdzās galvenajai varonei figurē arī citi jaunieši ar funkcionāliem un runas traucējumiem).
Bļuvaite norāda, ka "Izlecējas" ir "miesiska" filma, centrā izvirzot jaunas meitenes ķermeni kā komunikācijas līdzekli attiecībā pret ārpasauli un citiem cilvēkiem. Filmas galvenā varone ir 13 gadus vecā Marija (Vesta Matulīte), kura jau no dzimšanas klibo un, savas mātes pamesta, ikdienu vada kopā ar vecmāmiņu, pārdodot tirgū ziedus. Viņas vienaudze Kristīna (Ieva Rupeikaite) skolas ģērbtuvē nozog Marijas džinsus, kas iniciē abu kautiņu pagalma dubļos un savādā kārtā abas satuvina. Kristīna, vēlēdamies izrauties no mazpilsētas dzīves, sapņo par modeles karjeru un savā aizrautībā paķer līdzi Mariju.
Vietējā modeļu aģentūra vervē meitenes darbam ārzemēs. Taču, lai to paveiktu, meitenēm ir jātievē vēl vairāk un jāiegūst nauda pirmajai fotosesijai. Kristīna talkā ņem internetā pasūtītu lenteņa olu, kas ļautu viņai zaudēt svaru, bet naudu iegūst, dodoties pie bagāta veča, kuram ir "muguras problēmas" un kuram obligāti nepieciešama "masāža". Tikmēr Marija savos centienos ir piesardzīgāka, un viņas instinkti palīdz nenogrimt arī Kristīnai.
"Izlecējas" šobrīd sākušas savu nopelnīto ceļojumu pa Eiropas festivāliem, atrādot to lielisko darbu, ko ieguldījušas abas jaunās aktrises pēc divu gadu ilgām kino provēm. Turklāt filma ir saņēmusi divas balvas Lokarno starptautiskajā kinofestivālā – galveno balvu "Zelta leopardu" un apbalvojumu kategorijā "First Feature". Festivāls Eiropas kino kartē iezīmē spožas debijas nu jau zināmu režisoru radošajās dzīvēs, viņu vidū – Džims Džārmušs, Gass van Sants, Milošs Formans, Angs Lī, un no šī gada šim džentelmeņu klubam pievienojas lietuviete Bļuvaite. Turpat vien viņai pa pēdām seko Latvijas studijas "Trickster Pictures" kopražojuma filma ar Lietuvu "Sausi slīkstot" ("Drowning dry"). Lietuviešu režisors Laurīns Bareiša saņem balvu par labāko režiju, un četri galveno lomu tēlotāji – par aktieru ansambļa sniegumu.
Bļuvaites traumatiskā pieredze modeles darbā un postpadomju jaunieša dzīve industriālajā Kauņā noderējusi filmas scenārijam.
Nākusi no Lietuvas nomales, režisore izmanto šo Austrumeiropas postpadomju estētiku no 2000. gadu sākuma, un te vietā ir katrs sīkākais filmas rekvizīts - tik nobružāti pazīstams Baltijas valstu mileniālim un diez vai nozīmētu visu to pašu kādam Rietumeiropas mūsdienu jaunietim ar jau citām iespējām dzīvē.
Nonīkušas, vecas tapetes rotā jaunas meitenes istabu, stūrī mētājas importa plīša tīģeris, bet pie virtuves galda atstutēts gaiši zaļš plastmasas bāra ķeblis. Tikmēr bērni (kaut arī pusaudži, bet tomēr bērni) spēlējas vietējā tirgus aizkulisēs, kāds puisītis izskatās pēc divdesmitgadnieka un bārsta lamuvārdus, bet aiz stūra kafejnīcā alu dzer "pāri palikušie" vecāki. Šķiet, ka tieši tuvāko ģimenes locekļu trūkums tikai veicina abu jauno meiteņu sliktās izvēles. Piepeši par jaunajām autoritātēm kļūst modeļu aģenti, un tieši šīs "tukšās vietas" aizpildīšana ar cilvēkiem bez baltiem nodomiem padara visu šo situāciju par sevišķi bīstamu. Lai arī abu meiteņu centieni kļūt par modelēm virza filmas stāstu, tā viņām ir tikai viena iespēja izdarīt galveno – izrauties no savas ierastās vides un kļūt par kaut ko vairāk. Režisore uzsver, ka apzināti vēlējusies atainot meiteņu centienus izskatīties vecākām par saviem gadiem, velkot augstpapēžu apavus un lietojot kosmētiku, kas saskanējis ar viņas pašas vēlmi pieaugt iespējami ātrāk. Taču nevis tāpēc, ka tas būtu loģisks nākamais solis, bet gan izvēles trūkuma rezultātā. Ja nav neviena, kurš par tevi parūpējas, tad ar to arī bērnība oficiāli ir galā. Marija un Kristīna par to īpaši neprātuļo, bet viņu dzīves pieredzes trūkums ļoti jūtams arī filmas gaitā. Meitenes, šķiet, lielāko daļu laika jūtas neērti savā ķermenī un apkārtējā vidē, nezinot, kur likties, un tomēr – "esot" šajās nepatīkamajās situācijās, kādu ir bez gala. Te uzrodas vecāki puiši ar "tīriem" nodomiem, te parādās fotogrāfs, kurš Kristīnai liek izskatīties iekārojamai, un pilsētas viņā galā lepnā savrupnamā gaida jau minētais vīrietis ar "muguras problēmām". Viņam tikai vajag masāžu, bet Kristīnai vajag naudu.
Kā vēl vienu no iedvesmas avotiem režisore min arī Jorga Lantima fantāzijas drāmu "Nabaga radības ("Poor Things"), kas arī šķetina jaunas sievietes attiecības ar savu ķermeni vizuāli krāšņā un sirreālā veidolā. Kaut arī "Izlecējas" iztiek bez Viktorijas laikmeta stilizētajiem kostīmiem un pufīgo sienu buduāriem, filmas vizualitāte šeit ieņem centrālo vietu, kas arī bijis apzināts operatora piedāvājums Bļuvaitei. Iekļaujot kadrā kopplānus ar apkārtējo vidi, piemēram, automašīnu izgāztuvēm, elektrības stabiem un Viļņas tirgus stila pārdotuvēm, spilgtāk iezīmējas abu meiteņu reālais "rotaļu laukums", kas būtībā ir veci dzelži un labākus laikus redzējis basketbola laukums.
Savukārt 2011. gada dokumentālā filma "Girl Model" režisorei ļāvusi atcerēties visas tās sajūtas, kurām iziet cauri jauna trīspadsmitgadniece cerībā uz modeles slavu Japānā, tam līdzi nesot ēšanas traucējumus, seksuālu un finansiālu vardarbību, dzīvi svešatnē projām no ģimenes. "Girl Model" ir stāsts par divām pusaudzēm no Sibīrijas, kuras it kā modeles darbam savervējusi talantu aģente, izbijusi modele Ešlija. Meitenes Sibīrijā pat no piecu gadu vecuma tiek pakļautas mistiskām skaistuma "izstādēm". To galvenie skatītāji ir pieauguši vīrieši, kuri, smēķēdami balkonā, novērtē šo bērnu potenciālu "modeļu tirgum".
Līdzīgi mērķi ir filmā atainotajam Tigranam, izbijušam militāristam, kurš cilvēku nogalināšanu ir iemainījis pret "palīdzēšanu" jaunām meitenēm izvirzīties starptautiskajā modeļu biznesā. Rodas iespaids, ka Tigrans, kurš sevi rotaļīgi sauc par "Tigrašu Čerepašu", tiešām tic savai labā palīga misijai un ir izdevīgi aizmirsis par to, ka daļa no šīm meitenēm tiks nodota eskorta pakalpojumiem.
Taču visbaisākais tēls šeit ir talantu aģente Ešlija, kurai, maigi sakot, ir nopietnas psiholoģiskas problēmas un, iespējams, trauma no pašas pieredzētā modeles dzīvē.
Taču tā vietā, lai izglītotu nākamo paaudzi un palīdzētu meitenēm "neuzrauties" uz seksa pakalpojumu āķa, viņa pārliecinoši iestāsta viņām, ka apsolītais modeles darbs Japānā tūliņ, tūliņ sekos, un bez atļaujas fotografē meitenes arī pati, lai šos attēlus vēlāk izmantotu groteskām kolāžām "privātām vajadzībām". Manuprāt, citā realitātē šai Ešlijai būtu potenciāls kļūt par sērijveida slepkavu, tomēr tik tālu viņas tieksme jaunas meitenes ķermeni uztvert kā sadalāmu priekšmetu vēl nenonāk. Tikmēr topošās modeles, palikušas bez darba un ienākumiem, ir pārbijušās no atbaidošās realitātes un atgriežas mājās ar milzu parādu aģentūrai.
Bļuvaites "Izlecējām" un "Girl Model" ir viena kopīga tēma, kas abos gadījumos, šķiet, netiek izrisināta pilnvērtīgi, atstājot vietu mājieniem un neskaidrām norādēm. Proti, tā ir pieaugušo atbildība jaunas meitenes dzīvē, ļoti sensitīvā viņas dzīves posmā, ko dažbrīd pieņemts apzīmogot kā pusaudžu hormonu trakošanu. Taču tā arī netiek nolemts, cik no šīs trakošanas ir pusaudža dabiskā izpausme un cik tas ir vienkārši izmisums un sauciens pēc emocionāla atbalsta. Ja tā nav, paveras peļņas iespējas ešlijām un tigraniem, riskējot kļūt par nepilngadīgu seksa pakalpojuma sniedzēju. Acīmredzot, gribētāju pēc šī netrūkst.
Domāju, ne vienam vien Latvijas trīsdesmitgadniekam vēl svaigā atmiņā plīvo nebeidzamās modeļu aģentūras, kuru pārstāvji 2000. gados kļuva par viesiem vietējās skolās.
Šad un tad kāda klasesbiedrene strādāja par modeli ārzemēs, algoja privātskolotāju matemātikā un nebija skolā mēnesi. Liekas, ka "modele" pievienojās kastu sistēmai līdzās "nūģim", "atstumtajam", "populārajai" un "sportistam", jau tā sūro vecuma posmu padarot vēl sarežģītāku. Taču tad kādā klases vakarā vai meiteņu ballītē šī meitene atklāja, ka tomēr ir strādājusi par vīriešu pavadoni. Un nē, nē, viņai nekas tāds nebija jādara, ja vien pati to nevēlējās.
Jebkurā gadījumā, ja modeļu industrijas pārstāvji mājās nebija, kad kaunu dalīja, tad klātesošs vecāks spētu darīt brīnumu lietas. Tomēr arī šo iepriekšminēto filmu kontekstā viss nav tik bezcerīgi. "Girl Model" meitenes atgriežas drošībā savās lauku mājās Sibīrijā, bet "Izlecējas" pēc piedzīvotā murga ar lenteņiem un bezcerīgi dārgām fotosesijām turpina mētāt bumbu pagalmā. Tieši tā, kā tas pienākas bērnībā. Tikmēr skatītājam ir iespēja vērot šo pieaugšanas stāstu drošā attālumā, jo arī režisorei viss beidzas labi. Galu galā, izstāstīt personisko traumu ar laika distanci caur kino – tā ir diezgan veselīga psihoterapija.
