Žūrijas pamatojumā izcelts: "Režisores misija ir pilnībā izmantot kino valodu, lai paspilgtinātu savu rokrakstu. Tas nenotiek bieži, bet šoreiz žūrija vienprātīgi izcēla attēla un skaņas simbiozi, kas mūs iegremdēja režisores poētiskajā realitātē un ļāva vērot pašiem sevi jaunā gaismā."
Savukārt žūrijas īpašo balvu pasniedza poļu režisoram Mariušam Biernackim (Mariusz Biernacki) par filmu "Pieturvieta" (Przystanek, 2023). Žūrijas skatījumā šī filma ir "sirsnīga un godīga, ārkārtīgi cilvēcīga un jūtīga dzīves metafora". "Mēs ļoti novērtējām spēcīgo uzticības saikni starp režisoru un viņa tēliem. Neuzbāzīgs un attāls, tomēr emocionāli bagāts kinematogrāfisks novērojums. Šeit noteikti ir potenciāls spēcīgai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai, bet pagaidām mēs esam pagodināti piešķirt žūrijas īpašo balvu," vēstīja žūrijas pārstāvji.
Festivāla "RojaL" centrā tradicionāli bija jauno režisoru īsfilmu konkurss, kas citu konkursu vidū izceļas ar savu neparasto formu un filmu vērtēšanas procesu. Lai arī publika bija ļoti raiba – gan vietējie, gan Rīgas viesi, dažādi kinokritiķi ar pieredzi un jaunie aktieri –, festivāls ir saglabājis savu kompakto formu un uztur kino ģimenes sajūtu.
Kā sarunā sacīja viens no žūrijas pārstāvjiem – ir tāda sajūta, ka Roja kļūst uz dažām dienām par tādu vasaras kino karalisti.
Tas, ko "RojaL" dara, ir kā intuitīvs pretstats rudens kino festivālu bumam, kas nāk ar jaunām filmām un nopietnību, cilvēkiem atgriežoties no vasaras brīvdienām.
Notiek tieši pretējais – pašā vasaras vidū pludmalē cilvēki aicināti pa dienu padzīvoties pie jūras un vakarā nākt skatīties kino. Turklāt jauniem režisoriem ir iespēja savas filmas izrādīt kompetentas žūrijas priekšā.
Šī gada tēma, ikgadēji izvēloties kādas valsts fokusu, bija "Grieķu kino", ko papildināja festivāla prezidenta un filmu mākslinieka Jurģa Krāsona asprātīgā skulptūra – milzu laiva uz garām kājām un zirga galvu un nosaukumu "Trojal". Tā joprojām apskatāma pie Rojas kultūras centra ieejas, kur satikts arī pats Krāsons.
"Man ir prieks, ka vēl arvien ir dzīvs šīs jauno režisoru konkurss. Man ir interesanti skatīties, kā mainās jauno režisoru attieksme pret to. Teiksim, 2011. gadā visi ļoti gribēju tur nokļūt, tad tagad nāk cita paaudze, kuri labāk paskatīsies kino mājās, datorā, un ir pat tādi jaunieši, kuri nemaz nesūtīs, viņi nemaz negrib tikt uz kaut kādu festivālu. Viņi vienkārši uztaisīs ģeniālu darbu, un tā lūk. Nu, tā ir laikam kaut kāda cita pieredze un citi mērķi dzīvē. Nav vairs tā sacenšanās gara tik daudz, kā varbūt kādu laiku atpakaļ," atzina filmu mākslinieks un festivāla veidotājs.
Viņš uzsvēra, ka "RojaL" festivālā vienmēr būtiska ir bijusi forma, ka cilvēki sarunājas viens ar otru, apspriež veiksmes un neveiksmes, un ir saprotams, par ko tiek iedotas balvas.
"Man bija viens veiksmīgs ķinis ["Norīt krupi", 2010], tai laikā es apbraukāju riņķī visai planētai. (..) Sanāk, ka labākās tā gada filmas, visi tie cilvēki, satiekas visos festivālos. Vienreiz vienam iedod, vienreiz otram iedot, vienreiz man iedod balvu. Es beigās saku, veči, tu saproti, par ko tev iedeva šodien, es pagājušajā reizē nesapratu, neko nepaskaidro.
Ir kaut kāda formāla situācija, tam uzvarētājam jābūt, re kur viņš ir, nu tad atdodam viņam tur to plastmasas, metāla vai kādu pīli, un lai viņš brauc mājās.
Nav runa par kino, par spriešanu, ko es gribēju pateikt ar to filmu. Tāpēc mēs tās dzīvās sarunas ieviesām, jo tad šeit ir droši – mums ir divi seansi, kas ļoti labi palīdz gan režisoram, gan žūrijai, gan visvairāk, es domāju, skatītājiem," festivāla formāta ideju skaidroja Krāsons.
Režisors norādīja, ka pirms desmit gadiem bija situācija, kad kino dzīvoja savā pasaulē un cilvēki dzīvoja citā: "Kinoteātros ir tādas pirmizrādes, bet televizorā rāda šitādas filmas. Tur bija plaisa, bet caur šādām sarunām, es domāju, skatītājs ir tuvāks sapratnei, kāpēc tieši tādu filmu ir radījis režisors."
Runājot par "RojaL" skatītāju, Krāsons atzīmēja, ka pirms pieciem gadiem bija brīdis, kad skatītāju un žūrijas viedoklis sakrita, kas festivālam bija iekšēja uzvara, uz ko pirmos gadus arī visi tiecās. Tagad pasaules notikumu kontekstā ir jūtams, ka skatītājs ir nedaudz noguris, taču tā līkne parasti arī ir viļņveidīga, un kaut kad skatītājam atkal "apniks apnikt".
Problēmas gan ar skatītāju daudzumu nebija vērojamas, un seansi bija piepildīti, arī radošās darbnīcas.
Festivāla veidotāji bija izskatījuši vairāk nekā 30 dažādas īsfilmas. Tradicionāli tiek uzrunātas filmu skolas no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas. Igauņi šogad neesot atsaukušies, bet no iesūtītajiem darbiem žūrijas vērtējumam tika nodotas sešas īsfilmas – divas no Latvijas, viena no Lietuvas, trīs no Polijas – Lodzas filmu skolas, kas vienmēr ir slavēta, kā ļoti augstā līmenī esoša. Īsfilmas tiek parasti rādītas divos vakaros Rojas kafejnīcā āra terasē, kur visi kopā blakus skatās – gan žūrija, gan skatītāji, gan arī filmu veidotāji, ja viņi ir atbraukuši. Turpat arī notiek jau pieminētās sarunas, kuras dzird arī skatītāji.
Šogad "RojaL" konkursa filmas vērtēja tās priekšsēdētājs, producents un studijas "VFS Films" vadītājs Uldis Cekulis, Nacionālā Kino centra vecākā referente Agnese Zapāne, režisore, filmas "Māsas" autore Linda Olte, kā arī fotogrāfs un režisors Nikos Nikolopuls (Grieķija), kura fotogrāfiju izstāde "20 fotogrāfijas 20 dienām" sniedz ieskatu Teo Angelopula pēdējās filmas "Cita jūra" (2012) tapšanā. Filma netika pabeigta – Angelopulu nāvīgi notrieca motocikls.
Fotoizstādi varēs apmeklēt līdz 28. augustam Rojas Kultūras centrā. Tāpat līdz 28. augustam Rojas tūrisma informācijas centrā apskatāma Harija Branta izstāde "2" un Rojas Jūras zvejniecības muzejā – Eduarda Miheloviča darbi, kas apvienoti izstādē "Spēļu laukums pie jūras".
