"Ābols upē" ir vienīgais gadījums Latvijas kino vēsturē, kad filma, kas tiek iesākta kā dokumentāls stāsts par Daugavas salām, tiek pabeigta kā romantisks mīlas stāsts spēlfilmas formātā. Lai pastāstītu par padomju laika kino industrijas peripetijām un radošās brigādes cīņu ar sevi un ideoloģijas trikiem, dokumentālās filmas veidotāji pēc 40 gadiem izmanto unikālas režisora Aivara Freimaņa dienasgrāmatas.
"Šī ir tā slavenā dienasgrāmata. Nav jau grūti saprast, cik gadus filma ir taisīta - divi, trīs, četri. Padomju laikā tas ir ārkārtīgi ilgi," norāda filmas scenārija autore Daira Āboliņa.
Šodienas stāsts - dokumentālā filma "Ābols upē. Filmas arheoloģija" - ir par pilsētu, kas vairs neeksistē un kuru bijušie salas iedzīvotāji sauc par Zaķusalas karalisti. Filmas veidotāji šajā zudušajā pilsētā vēlējās saprast, kas Zaķusalā nav mainījies pēc 40 gadiem, meklējot tajā romantiskas un savrupas sajūtas, ļaujot tajā iedzīvoties mūsdienu jauniešiem.
"Mēs bijām jauni, nebijām pat vēl sākuši studēt Dailes teātra kursā. Tā filmēšanās un tāda dzīves un laimes priekšnojauta, brīnišķīgi," teic aktrise Akvelīna Līvmane.
"Man šķiet, ja mēs būtu saglabājuši ko tādu kā Zaķusala, tas būtu absolūts fenomens, jo īpaši mūsdienās," norāda aktrise Agnese Cīrule.
"Ābols upē" ir viena no latviešu kino romantiskākajām un liriskākajām filmām, kuras tapšanas stāsts ir dramatisku sarežģījumu pilns.
"Man ir liels prieks par to, ka šī ir mūsu cikla "Filmas arheoloģija" ceturtā filma. Šogad tas patiešām ir svarīgi, kad Latvijas televīzija svina 60 gadu jubileju, un ar šo filmu mēs atklājam jubilejas svinības simboliskā veidā," saka filmas producente Ieva Rozentāle.
