Kurš pateiks, vai dzīvot pārmaiņu laikos ir interesanti? Vai nu ķīniešiem, vai Konfūcijam piedēvētais slavenais izteiciens internetā ir pierakstīts dažādi un, daudzās versijas lasot, netiec gudrs. “Izmaiņas” vēl arvien ir visai centrāls vārds dažādās sarunās par notiekošo Latvijā, pasaulē vai civilizācijas liktenī. Progress, industrializācija, tehnoloģijas attīstība, ekoloģijas problēmas… Varam ilgi turpināt skaitīt mūsdienās nozīmīgus, dinamisku mainību konstatējošus atslēgvārdus. Ķīniešu vai Konfūcija izteikums, cik zinu, ietver pārmaiņu laiku ekstrēmo, ārkārtējo dabu – tie ir laiki, kuri sākas un pāriet, nevis ilgst bez gala. Tieši tāpēc tie ir tik interesanti, ne pozitīvā, bet ekstrēmā nozīmē.
Mūsdienas nav ekstrēmas, Eiropā nu jau 70 gadus, ar salīdzinoši nesāpīgo Padomju Savienības sabrukšanu pa starpu. Tātad nekas pārāk mainījies nav, izņemot lietas un apstākļus, kuri diez ko nekairina ikdienišķo dzīves ritmu – piemēram, augoša labklājība, internets un citi jaunumi. Atliek tikai secināt, ka pārmaiņu dinamismu turpina apcerēt ''puķu bērnu'' priekus aizmirst nespējīgi vai nenovecojoši jaunieši. Dzīves pavasarī ir pārpārēm dinamikas un mainības.
Šie apsvērumi skaidro manu satraukumu, lasot ''Fotogrāfijas biennāles 2020'' centrālās izstādes “Ekrāna ēra II: Ainava” aprakstu. Izstādes pieteikums ir saistošs – pievērsties cilvēku un vides atspoguļojumam ainavā. Tēma ir viena no grodajām, to nevar izsmelt gan vēsturiskas izpētes, gan laikmetīgas aktualitātes aspektā. Apraksta sākumā paklūpu uz “posthumānisma”, jo tāda nav – labākajā gadījumā vārds norāda uz specifiskām idejām un priekšstatiem. Tā nav liela skāde, ņemot vērā, ka parazītvārdu mūsdienu mākslas diskursos netrūkst. Savukārt tālāk jau mākoņi sabiezē – Aiga Dzalbe raksta par pēdējiem 20 gadiem, kuros sabiedrībā ir strauji ieplūduši tehnoloģiskie atklājumi, radot jaunas iezīmes un krasi mainot paradumus… Nākamais teikums nomierina, jo mākslas zinātniece atgādina par nemainīgo – cilvēka būtību. Šāds triks nepalīdz.
Ideja par jauno ir piesaistīta idejai par dinamisku mainību. Ja abas pasaules izpratnē ir iecentrētas, tās rada vairāk problēmu nekā labuma.
Ainava ir saistošs žanrs, kurā patiešām var nolasīt cilvēka un vides savdabību. Skaidrs, ainava mainās, jo cilvēka un vides attiecības pamazām mainās. Saistoša ir vispirms ainavas specifika, kur pārmaiņas ir viens no lielumiem, nevis tās pamatīpašība. Apmeklējot izstādi, ir jāņem vērā, ka mūsdienu mākslā ainavas žanriskās robežas ir plašākas, nekā varētu būt ierasts.
Ainava vairs nav tikai iekomponēta dabas vai industriālu celtņu skats, bet arī telpu interjera uzņēmumu var skatīt kā dzīvokļa iekārtojuma ainavu. Tādas spilgtu paraugu izstādē piedāvā Santa France četrās lielizmēra izdrukās. Māksliniece strādā ar digitālām attēlošanas tehnikām, panākot augstu reālistiskuma iespaidu. No dabas kā ierastās ainavas vides Frances darbos ir tikai fragmentāri atgādinājumi – puķupodi un logos saskatāmi zaļumi. Viņas darbi vedina domāt, cik lielā mērā daba man šodien ir nozīmīga un vai tas ir slikti, ja lielākoties par mežiem, ezeriem, laukiem domāju, sēžot omulīgā pilsētas dzīvoklī. Turklāt, ja jau daba vairs nav primārā ainavas vieta, kur šim tradīcijām bagātajam žanram likties? Pārņemt klusās dabas arēnu? Meklēt dabu pilsētā? Vai pavērt plašu skatu uz apdzīvoto telpu?
Internetam un digitālai videi ainava piestāv. Ne velti “Microsoft Windows” norāda uz datorekrānu kā logu iztēlotā pasaulē, kuras telpiskumu apstiprina tādas parādības kā mākonis, portāli, sociālo mediju istabas. Tāpēc tīkla ainavas ir aizraujoša tēma. Izstādē tai uzmanību pievērš Kristīnas Ollekas un Kerta Vīarta darbs “EXHIBIT_ONSCROLL”. Videoinstalācijās apcerīga stāstījuma pavadījumā var vērot “mākslīgu”, palmu lapām līdzīgu zaļumu tuvplānus vai ledājiem līdzīgu veidojumu videoierakstus. Stāstīts tiek literāri, ne konceptuāli uztveramā un saprotamā veidā; var ļauties iespaidam un noskaņām.
Digitālās vides ainava ir ļoti nesena; nav brīnums, ka atsvešinājums un skaitļošanas vides mākslīguma noskaņas vēl arvien nosaka mākslinieku skatījumu.
Kas šajā vidē ir īsts? Tuomo Rainio “Datu kritumā” piedāvā reālistisku videoainavu – skaitlīšu birumu, jo visa ekrānā redzamā pamats ir kods. Dialektiskiem jēdzienu pāriem īsts/neīsts, dabisks/mākslīgs ir vēsture, kuru Eiropas domā mēdz atvedināt līdz 17. gadsimtam, Renē Dekarta filozofijai. Laikmetīgajā mākslā, pētot jaunos medijus, šīm opozīcijām tiek pievērsta liela vērība, paliekot neatrisināmā riņķojumā. Atšķirībā no dabas, digitāli radīta ainava ir nedabiska. Atšķirībā no nepastarpinātām cilvēciskām attiecībām, pastarpinātas ir neīstas. Nereti mākslā tas tiek uzsvērts ar robota vai digitālā “intelekta” jaukšanos pa vidu cilvēku pūliņiem uzturēt savstarpējās saiknes. Drona “skatiens” ir svešatns. Par to atgādina Mārtiņš Ratniks lieliskajā un estētiski baudāmajā “Visi satelīti reiz sadegs”.
Ir vērts ik pa laikam atcerēties izteicienu “nav nekā jauna šai pasaulē” un šaut pretī tiem anonīmajiem, kuri tavā virzienā raidījuši “jauno”, “izmaiņas” un citas parazītiskas lodes.
Aizraujoši kļūst, uzmanību vēršot citā virzienā, domājot, piemēram, par to, ko mūsdienīgā ainavā redzi, kāpēc redzamais tā izskatās un ko neredzētu ainava slēpj.
“Ekrāna ēra” piedāvā darbu labi organizētu kopumu apcerei par manis apdzīvoto vidi un dabas nemirstīgo nozīmību. Pikniks, makšķerēšana, pārgājiens, ceļojums…
