Baiba Kušķe: Es nesen noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Es atgriežos no tālienes", kurā līdzās profesionāliem aktieriem darbojās lielisks zēns Breds Brakovskis. Kā es noskaidroju, tas ir jūsu atradums. Un šādu jūsu atradumu gan filmām, gan teātru izrādēm ir ļoti daudz. Kā jums tas izdodas? Vai veiksme atrast balstās lielajā pieredzē un profesionālajā meistarībā vai tomēr intuīcijā un kādos citos talantos?
Gunita Groša: Es domāju, ka, jā, profesionālās iemaņas ir svarīgas, bet vienlaicīgi tas man ir kā dzīvesveids. Es veltu laiku, iedziļinos tajā, kādu tēlu mēs meklējam, kādām jābūt viņa kvalitātēm. Protams, svarīgs ir vizuālais tēls, ka viņam, piemēram, jābūt blondam, bet galvenais tomēr ir viņa prasmes – vai viņš ir sportists, vai viņš ir muzikāls, vai viņš, piemēram, nodarbojas ar parkūru. Es tieši tāpat arī pieaugušos un sirmgalvjus atrodu, bet, jā, mums ir palaimējies ar daudziem projektiem, kam ir vajadzīgi tieši bērni un jaunieši. Piemēram, mums bija projekts "Es esmu šeit", kas bija pirmais projekts, kura saistībā mēs braukājām pa Latviju, pa skolām, skatījāmies bērnus. Mēs ļoti pievēršam uzmanību tam, lai būtu aptverti visi reģioni. Tas, ka bērns dzīvo Latgalē vai Kurzemē, tā nav problēma. Protams, daudzas filmēšanas notiek Rīgā, bet daudzas filmēšanas notiek arī Cesvaines pilī, daudzas filmēšanas notiek Liepājā vai "Cinevillā". Ja bērns patiešām grib filmēties, viņš arī atbrauks vai viņu kāds atvedīs.
Jūs jau pieminējāt filmu "Es esmu šeit", kurai jūsu aģentūras atradums bija Elīna Vaska, tāpat "Dvēseļu putenim" jūs atradāt Oto Brantevicu, "Jelgava '94" – Bruno Bitenieku. Tie ir tikai daži piemēri, bet tādu ir ļoti daudz…
Jā, vēl ir filma "Tizlenes" un tiešām daudzas citas. Un "Jelgavai '94" nebija tikai Bruno Bitenieks, bet vesela klase, man būtu jāņem saraksts priekšā, lai es kādu neaizmirstu. Jā, un es jūtos ļoti laimīga, ka man ir dota tāda iespēja un talants. Es pat nezinu, vai tas ir talants vai tā ir tāda īpaša redze, vai īpaša interese par cilvēkiem.
Kad man ir kaut kāds uzdevums, kad man ir kaut kas jāmeklē, es to it kā ielaižu sevī iekšā, un, ja es kādā brīdī šķietami daru kaut ko citu, tad tas uzdevums tomēr visu laiku ir man kaut kur fonā, manā galvā, manā ķermenī.
Man nāk prātā viens interesants gadījums. Pagājušajā gadā apmēram ap šādu laiku mēs strādājām pie viena ārzemju projekta. Mums bija jāatrod arābu vīrietis – tāds skaists – vienai mazai lomiņai, kurā viņam jāizpaužas aktieriski. Viņam vajadzēja būt arī arābu bērniem, kuri runā angliski. Pašas filmas centrā bija izmeklētāja, arābu sieviete, kas ir devusies prom no Sīrijas. Mēs te aģentūras telpās kaut ko darbojāmies, un pēkšņi vērās durvis un nāca iekšā arābu vīrietis ar trīs meitenītēm. Tādējādi it kā materializējās mana intensīvā domāšana par šī uzdevuma izpildi. Viņš ienāca pa durvīm un vienā sekundē pēkšņi atrisināja visas problēmas!
Kādi jums ir bijuši savdabīgākie parametri, pēc kuriem jums jāmeklē kāds cilvēks? Jūs jau meklējat ne tikai filmām, bet arī reklāmām, klipiem.
Es varu pastāstīt par pašu izaicinošāko uzdevumu, kam galarezultāts arī izdevās labs. Mēs reiz taisījām reklāmu "Finnair". Tur bija tādi īsi klipi, paredzēti Ķīnai un Japānai. Bija vajadzīgi 30 japāņi – masu skatu dalībnieki, garāmgājēji tirdziņā. Bet viņiem visiem bija jābūt simtprocentīgiem japāņiem, nederēja, ka cilvēks vienkārši izskatās pēc japāņa. Un tad mēs arī ar kolēģēm sameklējām visā Baltijā tos 30 japāņus. Atceros, mēs filmējām 18. novembra naktī Iļģuciemā, tie japāņi tur staigāja, gulšņāja, mēģināja kaut kā aizvadīt to nakti, kas bija diezgan vēsa. Bet viņus sameklēt bija patiešām izaicinoši. Tāpēc tagad man ļoti patīk, ka Rīga ir kļuvusi daudznacionāla. Es, ieraugot katru cilvēku, kas pārstāv kādu citu nacionalitāti, priecājos, jo es saprotu – yes! – mums viņš var noderēt. Tagad mums gaidāma korejiešu filma, kur mums būs vajadzīgi daudzi cilvēki, kas izskatās pēc korejiešiem.
Kurā brīdī jūs sevī atklājāt šo aktieru atlases talantu? Pēc profesijas jūs esat režisore un dramaturģe.
Tā man bija kā dāvana manā dzīves ceļā. Sen, sen, strādājot televīzijā par scenāristi raidījumiem "Spicie triki", "Mīl, nemīl" un citiem, es iepazinos ar savu kino krustmāti, kā pēc tam izrādījās, Ivetu Krūmiņu, kura mani uzaicināja strādāt par kafijas galda meiteni filmai "Rīgas sargi". Es piekritu, jo sezona televīzijā bija beigusies, un vajadzēja kaut ko darīt, kā jau studentam. Par to kafijas galda meiteni es strādāju divas nedēļas, un pēc tam es nokļuvu mākslas departamentā, kur es ātri sapratu, ka tas nav priekš manis – dekorēt un pārbīdīt priekšmetus. Taču visā šajā filmēšanas procesā es iepazinos ar Brigitu Lībieti, kas ir pieredzējušākā kastinga režisore Latvijā. Viņai es esmu ļoti pateicīga, viņa ir mana skolotāja. Jā, un tad nākamais projekts bija Jāņa Streiča "Rūdolfa mantojums", un tajā jau es strādāju kā režisora trešā asistente, kas visu laiku atrodas filmēšanas laukumā. Skatās, lai aktieri būtu saģērbti, lai viņi laikā ierodas un tā tālāk. Te es sastapos ar dažādām neprognozējamām situācijām, kas, izrādījās, mani ļoti saista.
Proti, strādājot ar Jāni Streiču, tu no rīta nezināji, vai tev vajadzēs bērnus tajā epizodē vai ko citu, un nācās ļoti ātri reaģēt. Jānis saka – mums vajag, lai uz tā pakalniņa tur bērni spēlējas. Es skrienu pie vietējiem bērniem, savācu, aizvedu saģērbties.
Un tad es sapratu – ja mākslas departaments galīgi nebija mans, tad šāda veida situācijās es savukārt jūtos ļoti dabiski. Es sapratu, ka nemēdz būt neatrisināmu lietu saistībā ar cilvēkiem. Es tagad arī nekad nesaku – tas nav iespējams, to nevar atrast vai izdarīt. Bet strādājot jābūt arī ārkārtīgi uzmanīgam. Jo patiesībā ir tā, ka priekš kino ir jāatrod tas cilvēks, kurš tieši caur kameru piesaistoši izskatās. Izteikti smukam cilvēkam var arī nebūt šī kino gēna.
Un jums ir spēja to saredzēt?
Varbūt, ka man ir pacietība. Tā mana atbildība ir nepalaist to garām, ieskatīties tajos cilvēkos. Teiksim, kā bija ar Oto Brantevicu. Es vēl tagad atceros to pirmo tikšanās momentu. Es skatījos caur kameru un domāju – ir vai nav? Mēs bijām toreiz Kuldīgā, jauniešu centrā, kur bija tāds publiskais, atvērtais kastings. Bija atnākuši kādi 30 jaunieši. Mēs ar viņiem spēlējām tādus mazus gabaliņus, improvizētus dialogus, kur viņi pa pāriem spēlēja. Mēs tur visādi darbojāmies. Un tad es Oto kaut ko uzdevu darīt, redzēju, ka viņš ir satraucies, bet viņš turpināja skatīties kamerā, un prasīja – kas man bija jāsaka tagad? Un tajā brīdī es ieraudzīju – jā, viņā ir kaut kas tāds, kas mums ir vajadzīgs. Pēc tam gan vēl ilgs laiks pagāja, kamēr viņš pavisam saauga ar to stāstu un ar režisora Dzintara Dreiberga vīziju par to, kā tam jābūt.
Arī man daudz laika jāpavada ar režisoru, diskutējot, ko tad mēs īsti meklējam, jo tie parametri: 15–18 gadu, tāda un tāda miesas būve – tas vēl neko nedod.
Vai arī cilvēkiem ir tāds priekšstats, ka šādās lomās jābūt tādam princim baltā zirgā, bet tā nebūt nav. Arī "Dvēseļu putenī" mēs nonācām pie atbildes, ka mēs jau nemeklējam princi, mēs meklējam ģimnāzistu, tādu kautrīgu, neveiklu. Oto Brantevics tajā vecumā bija ārkārtīgi garš. Es skatījos viņa sejā – jā, viss ir! Bet tad viņš piecēlās, un pēkšņi es ieraudzīju, cik viņš ir ārkārtīgi garš un salīcis, un domāju, ak, Dievs, tas taču nekādā ziņā nevar derēt! Piedod, Oto, ja tev jāklausās šādas manas pārdomas! Bet tas ir tāds vēsturisks moments. Un Oto galu galā lomā ir lielisks.
Jūs spējāt ieraudzīt viņā to iekšējo cilvēku, kas šķiet ir pats svarīgākais.
Man pat grūti raksturot to mehānismu. Varbūt. Un tādu stāstu ir ļoti daudz, es tos atceros vēl un vēl. Beigu beigās tās ir vairāk nekā 50 filmas jau pa šiem gadiem.
Es gribu, lai nākotnē Latvijā būtu dažādi aktieri. Nevis tikai tie skaistie, garie, slaidie. Es gribu, lai būtu visādi. Tas priekš kino ir vajadzīgs. Un, ja viņus neņems akadēmijā, tad visi, kas neatbilst standartam, lai nāk pie mums, es apsolu visiem laika gaitā atrast lomas.
Jo, padomājot arī par visu paaudžu aktieriem, cik maz ir šo tipāžu dažādības! Ļoti maz!
Jūs sakāt – var nākt pie mums. Tas nozīmē, ka jūs iekļausiet šos cilvēkus savā datu bāzē?
Jā. Tas ir tas, ar ko mums jānodarbojas katru dienu. Mēs nedrīkstam atslābt nevienu brīdi, jo mūsu jomas specifikā lieta ir, ka mēs dzīvojam pastāvīgā neziņā. Mēs gatavojamies visam, bet mēs nezinām, kam. Vai mums vajadzēs bērnus vai sirmgalvjus, mēs nekad nezinām, kas būs tajā režisora vai kāda reklāmista prātā. Man var šodien piezvanīt un pateikt, ka pēc divām nedēļām mēs filmējam "Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus", un mums ir vajadzīgi rūķīši. Bet tikpat labi, ka būs filma vesterna stilā.
Un tad jūs skatāties gan savā datu bāzē, gan citkārt izsludināt plašāku meklēšanu?
Jā, tas ir tas, ko mēs darām. Primāri mēs skatāmies savā datu bāzē, kas mums ir. Ja tur nevaram atrast, tad skatāmies tālāk, izmantojam sociālos tīklus vai meklējam kaut vai uz ielas.
Tas laikam ir darbs, kurā īsti nevar paņemt atpūtas pauzes?
Jā, bet jāatzīst, ka ar gadiem tu tomēr iemācies nebūt visu laiku nemitīgi darbā. Tas nevienam nav vajadzīgs, šie pārstrādājušies cilvēki. Bet es labi zinu šo sajūtu, ka tu nemitīgi visu laiku esi darbā. To sajūtu – bet kā es iešu atvaļinājumā? Bet ja nu filma? Ak, šausmas!
Pie filmas "Zeme, kas dzied" jūs šķiet savu darbu esat beiguši, bet vienā posmā jūs aktīvi meklējāt vīrus, kā veicās ar šiem meklējumiem?
Šausmīgi! Tā bija katastrofa! Tagad publiski man ir iespēja atvainoties visām sievietēm, kurām mums nācās atteikt, kuras mēs nevarējām paņemt. Bet attiecībā uz vīriem… Nu, "Zeme, kas dzied" – par to stāsts ir tāds, ka 80% no tā kopkora vajadzēja būt vīriešiem, kopā bija 1000 cilvēku, un 800 vajadzēja būt vīriešiem. Mums šķita, Latvija – koru zeme, viss skaisti, nekādu problēmu, bet tad, kad mēs sākām izpēti, mēs secinājām, ka mūsu koros 80% ir sievietes. Es to ieraudzīju, es domāju, kādas šausmas, kā mēs šo lietu atrisināsim. Tagad es godīgi varu pateikt, mēs neatteicām nevienam vīrietim. Beigu beigās mēs savācām to skaitu ļoti tuvu vēlamajam. Tā kā mums ir bijis daudz projektu, mums ir arī daudz dažādu pazīstamu cilvēku Latvijā, un šai saistībā mēs piezvanījām mūsu mīļajiem zemessargiem uz Pļaviņām, mēs uzrunājām katru, kas mūsu datu bāzē ir tādi aktīvi un daudz filmējušies cilvēki.
Pēc visa šī es ļoti gaidu, kad Dzintars Dreibergs man drīzumā atļaus izsludināt kastingu viņa jaunajai filmai par TTT basketbola komandu, kas ir saņēmusi atbalstu filmu konkursā. Un tur būs beidzot iespēja meitenēm. Un es zinu, ka meitenes ir tiešām daudzreiz atsaucīgākas.
Vispār es ļoti gribētu uzzināt, cik Latvijā ir meiteņu, sieviešu, vecumā no 15–25 gadiem, kas nodarbojas ar basketbolu. Spēlē kaut vai skolas komandās. Ja ir kāds cilvēks, kas to zina, tad, lūdzu, sazinieties ar mani.
Uzrakstiet vēstuli vai piezvaniet. Mēs meklēsim tajā sieviešu lokā talantīgas meitenes, kas gan prot spēlēt basketbolu, gan darboties aktieriski. Bet, ja vēl atgriežamies pie "Zeme, kas dzied", tad kopumā atmosfēra, strādājot pie šīs filmas, bija ļoti laba. Es biju īpaši laimīga 14. augustā Valmierā, un es redzēju, ka arī citi cilvēki ir laimīgi. Es biju īpaši gandarīta par savu dzimto Alūksnes novadu, kas bija pārstāvēts ļoti plašā skaitā.
Man jau arī no tās Malēnijas ir tas dullums, tā cilvēku mīlestība. Mēs smejamies par to savu malēniešu īpašo spēju un vēlmi jebkuros apstākļos izdzīvot.
Malēniešiem ir spējas atrast risinājumu nerisināmām problēmām. Tas ir mans šodienas domu grauds.
