Henrieta Verhoustinska: Jūsu filmas ir gan provokatīvas, gan arī personiskas. Jūs acīmredzot esat režisore, kura, veidojot stāstus, balstās savā personiskajā pieredzē.
Signe Baumane: Mani interesē cilvēka iekšējais eksistenciālais stāvoklis. Cilvēks, kuru es vislabāk pazīstu, kura stāvokļus es vislabāk pazīstu, – tā es esmu es pati, un šīs ir tās mazās reportāžas.
Vai jūsu filmai ir arī kādi āķi, aiz kuriem aizķert vīriešu auditoriju? Tā tomēr ir no jaunas sievietes skatupunkta uzņemta filma.
Filma nav tik daudz par sievietēm un vīriešiem, kā par savādāk esošajiem un par to, kā tu dzīvo starp sabiedrības spiedienu un bioloģijas realitāti: tu esi pa vidu un abi spiež no abām pusēm, un tu mēģini izlavierēt. Tā jau nav tikai sieviešu problēma, tā ir arī vīriešu problēma.
Animācijas filmu režisors Vladimirs Leščovs saka, ka ar roku zīmēta animācija nes īpašu enerģiju. Kā tas ir jūsu darbā? Cik daudz jūs izmantojat datoru, cik zīmējat ar roku?
Filmas "Mans laulību projekts" gadījumā es ne tikai ar roku zīmēju, bet mēs taisījām dekorācijas, maketus. Tie tika likti kopā no koka, tad ar līmi un papīru pāri, un vēl piecas krāsu kārtas. Tas ir roku darbs. Es joprojām zīmēju ar zīmuli uz papīra. Tā es visu mūžu strādāju. Kad digitālā tehnoloģija ienāca, daudzi mani draugi animatori sāka meklēt perfekto programmu, kurā animāciju būtu vieglāk un ātrāk veidot. Tad, kad viņi atrod šo perfekto programmu, vienalga kas tā tāda ir, viņi beidz animēt, vairs nestrādā animācijā. Es prasu – kāpēc? Viņi saka – man vairāk nav iedvesmas. Es sapratu, ka man ir jāturas pie tā, kas man sagādā iedvesmu. Tad, kad es redzu papīru… Es zinu, ka uz papīra ir slikti zīmēt, tāpēc, ka papīrs ir nocirsts koks; es jūtos vainīga. Kad sazīmē 60 000 zīmējumu – tas taču ir ļoti daudz, tas ir vesels koks, kas ir nocirsts tik tādēļ vien, lai es varētu savu filmu uztaisīt. Tas taču ir ļoti šausmīgi. Bet, ja es nestrādātu uz papīra ar zīmuli, man nebūtu tā dzirksts iekšā.
Strādājot ar zīmuli uz papīra, man smadzenes iedegas un rodas jaunas idejas.
Paldies Dievam, ir arī digitālā tehnoloģija. Manus zīmējumus mēs ieskenējam, fotošopā izkrāsojam. Lieliska Latvijas mākslinieku komanda izkrāsoja un kompozitori digitāli salika kopā fona fotogrāfijas ar animācijas tēliem. Tas bija lielisks darbs. Es domāju, ka "Mans laulību projekts" nebūtu tapis bez digitālās tehnoloģijas.
Jūs esat runājusi par kopības sajūtu starp animatoriem. Jūs esat piederīga Ņujorkas un Latvijas animatoru kopienai, nevis lielajai Holivudas mašinērijai.
Tā ir. Holivudas mašinērija strādā uz citiem principiem – galvenais dzinulis ir ražot naudu. Neatkarīgā animatora, režisora dzinulis ir izstāstīt savu stāstu. Man ir liela nepatika pret tādu vārdu, ko pēdējā laikā bieži lieto – "kontents". "Netflix" saka – mums vajag vairāk "kontenta" jeb satura. Es netaisu "kontentu", es taisu filmu. Vēl cits vārds, kas man ir ļoti apvainojošs – produkts. "Kad jūsu produkts būs pabeigts?" Es saku: "Man nav produkts, man ir filma!"
Filmā "Mans laulību projekts" ir ļoti interesants tēls, kas runā Gunas Zariņas balsī. Tā ir Bioloģija. Tas ir stāsts ne tikai par jaunu sievieti, par to, kā viņa sastop savu pirmo un otro vīru, kā sabiedrība viņai uzspiež attieksmes, kādas būtu jāpauž attiecībās, bet arī stāsts par to, kādi ķīmiski procesi norisinās cilvēkā gan iemīlēšanās, gan, ja tā var teikt, atmīlēšanās laikā.
Man bija jāizstudē visa tā neiro[bioloģija], cik vien es varēju, un tad tā bija jāiztulko pieejamā valodā. Filmā tu nevari pārāk sarežģīti izstāstīt lietas, tur ir jāizstāsta īsi, kodolīgi un pieejami. Tas arī bija ļoti grūti – iztulkot šo sarežģīto neirobioloģiju saprotamā valodā. Es domāju, ka bez Bioloģijas [kā tēla] un Gunas Zariņas filma neturētos kopā.
Cik lielā mērā iemīlēšanās sajūta ir bioķīmisks process, un cik lielā mērā tā tomēr nāk no kaut kā vārdā nenosaukta?
Mēs visi esam bioloģiskas būtnes, un to noliegt nozīmētu, ka tu uz dzīvi neskaties reāli. Zinātnieki arī nekad nenoliedz kaut kā cita esamību. Mēs ieejam šajā mikrokosmosā vai makrokosmosā, un mēs visu nezinām, visu neizprotam, ir nezināmais – noslēpums –, kas joprojām paliek. Runājot par mīlestību, jāsaka tā: skatoties no mana lielā vecuma atpakaļ uz jaunajiem gadiem, man liekas, ka bieži vien mīlestība ir tāda kā heroīna deva; es gan pati neesmu lietojusi heroīnu, bet, es domāju, ka tas tā varētu būt, ka tā sajūta… tā ir lieliskākā sajūta. Man bija periods, kad biju atkarīga no iemīlēšanās: es iemīlējos, un tad vairs nav tā sajūta, un atkal ir nākamā iemīlēšanās. Kad mēs viens otrā iemīlamies, pacēlums ir tik milzīgs, ka mēs noārdām visas robežas, mēs saplūstam kopā kā viens, un tad, protams, tā ir bioloģiska nepieciešamība.
Es esmu novērojusi, ka animācijas filmās mūzika nereti tiek izmantota vēl vairāk nekā spēlfilmās. Jūsu filmā trio "Limonāde" iedziedāja [daudz dziesmu], gandrīz padarot to par sava veida mūziklu. Vai tas bija apzināts gājiens?
Jā, tas bija apzināts gājiens, tā vajadzēja. Kaut kādā brīdī es sapratu, kā man parādīt, kā mēs sevī internalizējam, uzņemam citu cilvēku domas – caur dziesmām, caur rakstu darbiem mēs izmainām savu skatupunktu; dziesmas ir viens no veidiem, kā kultūra mūs ietekmē. Es sāku rakstīt, itāļu komponists Kristians Sensini sacerēja 23 dziesmas un trio "Limonāde" iedziedāja.
Animācija ir savādāka stāsta forma, tas nav reālistisks stāsts. Tā ir piepacelta realitāte, mazliet atrauta no psiholoģiskās realitātes.
Un tad, kad dziesma sākas, tev nav tā – kāpēc tēls pēkšņi sāka dziedāt? Animācijā filmā ir tā – nu protams, ka sāka dziedāt!
Leļļu animācija ir kaut kas tik radikāli atšķirīgs no tās animācijas, kādu veidojat jūs, bet tomēr – vai Latvijas leļļu animācijas pamatlicēja Arnolda Burova veikums ir jūs kaut kā ietekmējis?
Protams, es redzēju viņa darbus, tas ietekmēja, bet, domāju, ka manas ietekmes [drīzāk] ir mazliet citā sfērā. Es nenāku no animācijas tradīcijas, es studēju filozofiju. Es animācijai pieeju kā rakstniece, nevis kā māksliniece vai animatore.
Naratīvs jums ir vissvarīgākais?
Jā, vissvarīgākais. Bet, protams, ka Arnolds Burovs ir Latvijas animācijas tēvs un Roze Stiebra ir animācijas māte.
Jūs savulaik studijā "Dauka", [kuras izveidotāji ir Roze Stiebra un Ansis Bērziņš], strādājāt par izkrāsotāju.
Par krāsotāju. Es biju pati sliktākā krāsotāja, kāda vien viņiem ir bijusi.
Tā jūs vienmēr sakāt.
Jā, es tā vienmēr saku, jo tā ir taisnība. Es biju tik ļoti slikta strādniece, tik ļoti slikta celuloīda krāsotāja, ka viss tas, ko es izkrāsoju, viņiem bija jāmet ārā. Un galvenais, ka mani no darba nevarēja atlaist, jo tie vēl bija padomju (beigu) laiki.
Bet ko jūs, Signe, sauktu par saviem skolotājiem animācijas laukā, no kuriem esat visvairāk iedvesmojusies?
Droši vien jāsaka – Bils Plimptons. Jo tā struktūra, kā viņš strādā, ir līdzīga, kā es tagad strādāju – neatkarīgi no citām studijām vai no Holivudas naudas.
Es no viņa mācījos, kā animāciju taisīt lēti, vienkārši un ātri; arī mārkentinga principu – ka tu nevari tikai uztaisīt filmu, tev tā ir jānes cilvēkos, tev ir jāmēģina popularizēt savs darbs.
Piesaistot pūļa finansējumu.
Tas jau tagad, man liekas, ir "kanons" – tu nevari uztaisīt neko, ja tev nav pūļa finansējuma.
Filmas "Mans laulību projekts" titros visi cilvēki pie atbalstītājiem ir tie, kuri ziedoja naudu filmas tapšanai?
Jā, 1682 atbalstītāji, kas deva apmēram no diviem dolāriem līdz 10 000, kas laikam bija lielākais atbalsts.
Signe, jūs atzināties, ka rakstāt scenāriju nākamajai filmai. "Akmeņi manās kabatās" tapa četrus gadus, "Mans laulību projekts" jau septiņus. Cik ilgi taps jūsu nākamā filma, un par ko tā būs?
Es nevaru pastāstīt, par ko tā būs, jo tas ir valsts noslēpums. Esmu māņticīga, es nevaru izlaist ārā kaut ko, kas vēl nav īsti nobriedis. Ja es 2015. gadā būtu zinājusi, ka filmu, ko tobrīd sāku rakstīt, izlaidīšu pasaulē 2022. gadā, es būtu teikusi nē.
Ja tu sāc lielu projektu, tev ir jābūt kaut kādu ilūziju varā. Kad es sāku projektu, es vienmēr saku, ka es pabeigšu to rīt. Vienmēr šī sajūta – es no rīta pamostos, ķeros pie darba un daru, cik vien daudz varu, jo es zinu, ka šo projektu es gribu pabeigt rīt.
Un tad es vienmēr cenšos to pabeigt – rīt.
