Lai arī filma ir veltījums 1991. gada barikāžu laikam, tā nebūs leģendāro notikumu rekonstrukcija, bet gan vairāk simbolisks stāsts par brīvības cenu gan valsts, gan katra individuāla cilvēka dzīvē.
Filmas centrā būs jauns students Jazis, kura dzīvē barikāžu notikumi kļūst par nozīmīgu pagrieziena punktu.
Bastejkalna ainu filmēšanas vakarā ar radošo grupu tikās Latvijas Radio.
Klusa čalošana piepilda Rīgas Valsts tehnikuma Lielo zāli, kur vairākas stundas pirms filmēšanas pulcējas masu skatu dalībnieki. Visiem jāievēro stingri drošības pasākumi, jāveic Covid-19 tests, jāsagaida atbilde un tad var doties uz blakus zāli, lai pārģērbtos 90. gadu sākumam atbilstošās drēbēs.
Pēc dēla iniciatīvas no Skrīveriem ieradies Aldis Jansons. Viņš pats bijis notikumu aculiecinieks, viņam arī mugurā tā pati haki krāsas ziemas jaka, kādā bija ģērbies tolaik, un tajā viņš arī piedalīsies masu skatos. Pirms filmēšanas viņš atceras laiku pirms 30 gadiem: “Es esmu no Skrīveriem. Mūs toreiz nozīmēja [dežurēt] Ministru kabineta ēkā.
Jāsaka, šīs naktis bija ļoti baismīgas. Es redzēju visas trasējošās lodes pa logiem un, atklāti sakot, kad tās lodes redzēju, bija ļoti bail.
Es domāju, ka šie notikumi jāatspoguļo pēc iespējas vairāk un plašāk, jo jaunieši, kas dzimuši pēc tā laika, viņi nesaprot. Tā ir laba lieta – atcerēties.”
Pamazām visi masu skatu dalībnieki vizuāli pārtop par 91. gada cilvēkiem. Uz gariem pakaramajiem sakarināts vesels klājiens ar tā laika drēbēm, ko izvēlēties palīdz kostīmu māksliniece Rūta Lečaite un vairākas viņas asistentes, tai skaitā Ieva Kupcāne. Viņa stāsta: “Tie bija vēl gadi, kad cilvēkiem nekādas lielās izvēles iespējas nebija. Raksturīgas bija vējjakas, plašķi, pufaikas, galvā, kā jau ziemā, – pižiki, adītās cepures. Un tad mēs piemeklējam pēc kopējā vizuālā tēla, vecuma, lai arī tie tēli būtu dažādi, kāds klasiskāka, kāds sportiskāka stila.”
Tēlu visbeidzot noslīpē grima mākslinieces, jo – kā izsakās Dzintra Bijubena – tieši caur masu skatiem vistiešāk atklājas laiks.
“Mums ir jādabū masu skati tādā izskatā, lai “iesistu” šos 90. gadus. Jo tad sievietēm bija lokas, vīriešiem bija ūsas, bakenes. Un, cik nu varam, tik nu mēs satinam matus, jo toreiz meitenēm bija tie mūžīgie ilgviļņi, vai arī vīriem ūsas pielīmējam – lai dabūtu tos 90. gadus cilvēku izskatā. Tādi tagad cilvēki nestaigā,” skaidro Dzintra Bijubena.
Kamēr masu skatu dalībnieki vēl gatavojas filmēšanai, Bastejkalnā tiek uzņemta tuvplāna epizode ar galveno varoni Jazi, kura lomā iejūtas aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Vēlāk tai sekos arī pašu skarbāko ainu filmēšana, kad nāvīgi tiek sašauti pieci cilvēki, arī operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
Šo ainu filmēšanā tiks izmantoti vairāki zīmīgi vēsturiski priekšmeti. Filmēšanas laukumā sastaptie producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe stāsta: “Tas unikālais filmā ir tas, ka mēs šīs ainas filmējam ar “Betacam” kameru, kas ir raksturīga tā laika vizuālajam attēlam, lai pievienotu vēl papildus realitātes sajūtu. Tā ir viena no Podnieka studijā bijušajām kamerām. Līdzās tai šodienas filmēšanā piedalās arī vēsturiskais čehols, kameras ziemas apvalks, ar kuru Podnieka grupa 1991. gada 20. janvārī devās uz šejieni. Barikāžu muzejs mums laipni atvēlēja šo vēsturisko rekvizītu izmantot arī kā filmas rekvizītu.
Ja piedalās tādas metafiziskas lietas, tad man liekas, ka tas palīdz gan aktieriski, gan režisoriski noticēt, ka tā nav tikai filma varbūt.”
Kā atzīst filmas māksliniece Ieva Jurjāne – laika apstākļi līdz šim filmas vizuālajam tēlam bijuši gana atbilstoši, un tādi tie ir arī Bastejkalna ainu filmēšanā.
“Šodien ir ļoti līdzīgi laika apstākļi kā tajā naktī. Sniegs ir tāds pakusis, zems. Māksliniekam vienkārši ir jābūt modram šajās situācijās. Šādā kinodarbā jau ir vairāku līmeņu uzdevumi – iedvesmoties no dokumentālā, bet arī nepalikt tajā burtiski. Dokuments ir tikai dokuments, mums ir jārada mākslas filma, kas pārdzīvo jebkuru dokumentu un ir lielāks stāsts, jo tā distance ir jau pietiekoši liela, lai mēs varētu saprast, kas cilvēcīgi notika un ko tas nozīmē mums joprojām tagad,” stāsta Jurjāne.
Režisors Viesturs Kairišs barikādes uzskata par ļoti vērienīgu notikumu, ar ko mēs patiesi varam lepoties un ņemt kā vienu no balsta akmeņiem savai identitātei.
Kairišs uzsver: “Tas bija tiešām tāds veids, kā izpaust savu gribu, ko latviešu tauta ne pārāk bieži ir darījusi, bet šoreiz to darīja pilnā mērā. Es esmu cilvēks, kas ļoti dziļi izjūt šo reģionu tādā ziņā, ka es tiešām, kad notiek tādi notikumi kā Baltkrievijā un Ukrainā, nevaru atiet no tiem kanāliem, es tam dzīvoju līdzi, un es redzu, cik savā ziņā mums ir paveicies, cik savā ziņā mēs varam būt pateicīgi par to 1991. gada janvāri mūsu vecākiem un visiem citiem, kuri ļoti aktīvi toreiz piedalījās un bija tā visa virzītājspēki.
Bet tas ir skaidrs, ka tā cīņa nav tāda vienā brīdī pabeigta, tā ir nemitīga, tāpēc zaudēt šajā jautājumā modrību ir nepieļaujami.”
Plānots, ka spēlfilmas “Janvāris” filmēšana noslēgsies 9. martā. Ja piepildīsies pozitīvās prognozes, tad pirmizrādi filma varētu piedzīvot nākamā gada janvārī barikāžu notikumu atceres laikā.
