Rosinājumu veidot filmu par barikāžu laiku Viesturam Kairišam izteica producenti, un par to režisors viņiem ir ļoti pateicīgs. Tālāk sekoja parasts darba process, kas velkas gadiem un ir sarežģīts, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Kairišs: "Mēs sākām strādāt, kaut ko rakstījām, kaut kas slikti sanāca, pārrakstījām, saņēmām finansējumu, meklējām līdzdarbotājus, "kastingojām"."
"Man pasaule nemainījās 24. februārī. [..] Es vienmēr esmu šo nepatīkamo Putina skābo elpu pakausī jutis.
Man nav kaut kam īpašam jānotiek, lai saprastu, ka tas visu laiku notiek – šī slīdošā, ložņājošā Latvijas okupācija, maigā okupācija, tai skaitā ar kultūru. Man vienmēr tā likusies kā mana tēma," uzsver Kairišs. Viņš īsi atzīmē, ka "Janvārī" ievīti arīdzan biogrāfiskie momenti, bet plašāk runā par filmā tverto vēsturisko notikumu – barikādēm: "Šis laiks ir gan vienkāršs, gan sarežģīts, jo liela daļa to ir piedzīvojusi un katram par to ir savs viedoklis, katrs kaut ko ir darījis tajā visā. Iepriekšējās divas filmas es taisīju par Otro pasaules karu – tur arī visi cepas, tad šeit, man likās, vispār visi cepsies, jo tev gribot negribot jāatspoguļo cilvēku gaidas. Mēs ātri izšķīrāmies, ka mēs ar to nenodarbosimies, mēs veidosim savu stāstu, godīgu, par to, kā mēs to piedzīvojām."
Režisors lieku reizi atgādina, ka tie, kas gaida komercpatriotisku produktu, būs vīlušies, jo tas tāds nav pēc sava uzstādījuma. "Barikādes ir mazliet fons, bet vienlaicīgi tas ir ārkārtīgi svarīgs darbojošais personāžs [..]," viņš norāda. "Vienlaicīgi
es gribu uzdrošināties apgalvot, ka individuāla cilvēka piedzīvotais ir svarīgāks par nācijas piedzīvoto. Tā ir izšķiroša patiesība par brīvu sabiedrību.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka negribējās taisīt tādu filmu savējiem, bet gribējās taisīt īstu kino, vienlaicīgi kā kino valodas meklējumus uz šī ārkārtīgā fona [..]."
Kā filmēšanai gatavojās galveno lomu atveidotāji? Alise Dzene atceras, ka režisors sūtījis filmas, kas jānoskatās, un vairākas no tām bija Jura Podnieka veidotas. "Paplašināt apvārsni bija iespējams arī caur filmām. Tas arī bija tas, kā es to laiku mēģināju izzināt," teic aktrise. "Man liekas, pasaulē nekas jauns nenotiek, ka notikumi kaut kādā ziņā ir līdzīgi un tie atkārtojas. Man nebija tik grūti izprast šo laiku." Turpina Kārlis Arnolds Avots:
"Filmas varoņi nav vēl stingri dibinājuši savas politiskās pārliecības, tāpēc mans un Alises uzdevums vairāk vai mazāk bija atklāt un iedzīvināt to jauno cilvēku likteņus. Nācās skatīties filmas, lai saprastu, kas bija jauns cilvēks tajā laikā, kā viņi ģērbās, kā runāja."
Viņš piebilst, ka skatāmo filmu sarakstā līdzās mūsu dokumentālistu veikumambija arī poļu režisora Andžeja Vajdas drāmas "Marmora cilvēks" un "Dzelzs cilvēks".
Aktieris pastāsta, ka jau no agras bērnības jutis jocīgu saikni ar barikādēm: "Es atminos, ka sēdēju skolas solā un skatījos fragmentu, ko skolotāja mums rādīja barikāžu atceres dienā, un pārdzīvoju par tā puikas bojāeju – par Ediju Riekstiņu. Kad es biju skolēns, man tas likās personiski un arī tas notikums kā tāds šķiet… Man tēvs piedalījās barikādēs. Atceros, ka mamma stāstīja, kā viņa tad jutās, paliekot mājās ar meitu (es tad vēl nebiju piedzimis)."
"Starp citu, Edijs Riekstiņš bija viens no trešā plāna prototipiem, jo man arī ļoti fascinēja šis cilvēks, kurš bija tieši manā vecumā, kurš, visticamāk, vispār nesaprata, kas notiek, viņš gāja un tika nošauts," pauž Viesturs Kairišs. "Bet atšķirībā no Kārļa, es to laiku piedzīvoju, protams, veidā, kas atspoguļojas filmā. Mani visvairāk šokēja kinooperatoru nogalināšana. [..] Ka tik precīzi tiek šauti kino operatori, ka pēkšņi mēs saprotam, ka kino bieži vien nozīmē nāvi – šī bija šī laika ļoti spilgta un priekš manis vistraģiskākā lappuse. Jo viss tas pārējais bija milzīga, tai skaitā seksuāla, enerģija. Es tiešām atceros, ka mājās nepaliku ne nakti. Tas uzbudinājums bija tik liels, ka varbūt tāpēc es nodarbojos ar teātri vai kino, lai radošajā procesā ik pa brīdim mēģinātu kaut ko līdzīgu atkārtot. [..] Tas nāves tuvums, tas sasprindzinājums, pēkšņa ārkārtīga enerģija… Tomēr tā bija īsta brīvība. Es esmu laimīgs, ka es to piedzīvoju, ka es to kopējo enerģiju sajutu un es atceros, ko tas nozīmē. Manuprāt, tas tiešām bija laiks, kad mēs pēkšņi bijām drosmīgi – un tai skaitā es, kaut gan manī nebija varonības pazīmju."
