Pēc konkursa projektu publiskās prezentācijas, kas notika 24. septembrī, NKC ekspertu komisija par atbalstāmiem pieejamā finansējuma ietvaros atzina trīs projektus.
Pagājušā gadsimta 60. gados dzimis mīlasstāsts starp jauniešiem no divām politiskajām sistēmām – ASV un PSRS, brīvības gars un dzīve abpus Dzelzs priekškara – tāds ir Jura Podnieka studijas un producentes Antras Cilinskas iecerētais kino projekts “Dziesma par dzelzs aizkaru”.
Filmas stāsta pamatā ir amerikāņu rakstnieces Kellijas Čerijas memuāri par to laiku, kad viņa Latvijā satika komponistu Imantu Kalniņu.
Šī sieviete iedvesmojusi viņa 4. simfonijas tapšanu. Bet scenārija autors Ivo Briedis sola filmā iezīmēt arī spiegu trillera stilistiku.
Filmas producente Antra Cilinska stāsta:
“Filmas galvenā varone nokļūst Padomju Savienībā un tur nejauši iepazīstas ar vienu latviešu puisi Maskavā. Viņi grib būt kopā, bet viņi nevar būt kopā, un tas beigās pārvēršas no tāda mīlas stāsta par tādu spiegu stāstu, kurā mēs redzam, kā šajā gadījumā divas puses – gan amerikāņu puse, gan arī padomju puse izvēlas šos divus cilvēkus savu plānu realizēšanai.”
Ja viss izdosies, kā plānots, filmu, kurai piesaistīta ungāru režisore Agnes Kocsis, uz ekrāniem skatītāji ieraudzīs 2022. gadā. Taču agrāk dienasgaismu solās ieraudzīt otra Nacionālā kinocentra atbalstītā spēlfilma “Janvāris”, kuras režisors un scenārija autors ir Viesturs Kairišs.
Viņš telefonsarunā no Azerbaidžānas stāsta, ka tas būs ļoti personīgs stāsts par Barikāžu notikumiem 1991. gadā, kad tobrīd vēl tikai topošajam režisoram bija 19 gadu.
“Principā tāds neformāls skatījums uz tā laika notikumiem, bet arī caur nākošās profesijas prizmu, caur kino, caur vēlēšanos nodarboties ar kino un caur dziļām, personiskām, intīmām problēmām gan ar vecākiem, gan pretējo dzimumu, gan draugiem, tādi dzīves alku kampieni tādā dīvainā laikā,” stāsta Kairišs.
“Ir, protams, arī iepīti traģiskie notikumi, kas beidzās ar 20. janvāri, ar uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un arī kinematogrāfistu nāvi.”
Režisors atklāj, ka pirmo reizi uzdrošinājies pats rakstīt scenāriju, nebalstoties uz kādu literāro materiālu:
“Priekš manis tā ir liela uzdrīkstēšanās šo taisīt. [..] Tomēr tā aktualitāte – vardarbība pret kinokameru, omonietis pret kameru – tā ir ļoti aktuāla arī šodien, ja mēs skatāmies, kas vasarā notika Maskavā.”
Filma būs Lietuvas, Latvijas un Polijas kopprojekts, un komandā ir arī godalgotais operators Voiteks Starons, kurš strādāja arī pie Lailas Pakalniņas filmas “Ausma”.
Konkursā atbalstīts arī dokumentālās filmas projekts “Iestrēguši”, ko studijā “Ego media” veidos režisors Staņislavs Tokalovs. Arī šis būs ļoti personisks stāsts, kura pirmizrādes laiku šobrīd Polijā esošais režisors vairās prognozēt.
Staņislavs Tokalovs stāsta: “Filma būs par trīs sieviešu paaudzēm manā ģimenē – vecmāmiņu, Otrā pasaules kara veterāni, par manu māti, kura pasniedz vairākās universitātēs un tagad jaunā valodas likuma iespaidā var zaudēt darbu un mēģina saprast, ko viņai tālāk darīt. Un par manu māsu, kura mācās Rozentāla skolā 3. kursā un jau mazliet citādāk skatās uz to situāciju.”
“Man nav nekāda mērķa ar to mēģināt kaut ko apgalvot, man liekas, ka, izstāstot maksimāli godīgi ģimenes stāstu par Latvijā dzīvojošu krievu ģimeni un arī manas domas un bažas, tie paši par sevi atvērsies,” atklāj režisors.
Viņš turpina: “Ziniet, krievu valodā ir ļoti labs vārds “latvijec” – tas nozīmē – Latvijas iedzīvotājs, kas nav latvietis. Latvijas krievi priekš manis nav krievi tādā parastā nozīmē, kas dzīvo Maskavā vai Pēterburgā. Tas ir jau kaut kas cits. 30 gadu laikā tie ir pilnīgi citi, un es mēģinu saprast, kas tie ir par cilvēkiem un kur tas vispār virzās. Latviešu valodā vēl neesmu atradis to vārdu par krieviem, kas dzīvo Latvijā, bet es nezinu, vai tas ir pietiekami precīzi.”
Konkursā Nacionālais kino centrs šim projektam piešķīris 60 000 eiro. Viestura Kairiša spēlfimas uzņemšanai šogad tiks piešķirti 220 000 eiro, un tikpat šogad tiks arī filmas “Dziesma par dzelzs aizkaru” veidošanai. Kopējais atbalsts ir pusmiljons eiro. Un konkursa žūrija min – uzvarētāju noskaidrošanā lielu lomu spēlējis kritērijs: lai filmas būtu interesantas skatītājiem, atsegtu konkrēto laika posmu, tāpat svarīga bijusi projektu kvalitāte.
