Šī gada kods – pašapziņa. Tapušas 5 jaunas «Latvijas koda» filmas
LTV projekta “Latvijas kods” dokumentālās filmas šogad meklē atbildes uz jautājumiem par pašapziņu. Šī ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pieci režisori caur dažādām prizmām aplūkos, ko šodienas Latvijā nozīmē pašapziņa.
“Latvijas koda” filmu TV pirmizrādes LTV1 ēterā un vietnē Replay – no 19. novembra līdz 17. decembrim, katru otrdienu.
Visbiežāk šādas kopienas uztur kādu nolaistu ēku, dzīvo visai spartiskos apstākļos, bet tajos rada mākslu un labprāt ar to dalās. Kādēļ cilvēki izvēlas dzīvot komūnās? Kā tās izmaina to iemītnieku un sabiedrības izpratni par pasauli? Par to saruna ar filmas “Brīva vieta – Lastādija” režisori.
Jānis Lācis: Kādēļ jūsu filmas varoņi ir izvēlējušies dzīvot Lastādijas komūnā?
Aija Bley: Filmā redzams, ka tie ir ļoti dažādi cilvēki. Viņus vieno ideālisms, alternatīva sabiedrība, ideja par to, ka šo sabiedrību var izveidot pēc saviem noteikumiem un tajā realizēt ieceres. Tie var būt ļoti daudzi iemesli. Šādas vietas pievelk māksliniekus, kaut kādu subkultūru pārstāvjus, arī tādus, kurus nepieņem citās sabiedrībās. Piemēram, atstumtos vai gluži vienkārši dīvaiņus.
Kas šajā kopienā ir vairākumā – intelektuāļi vai ideālisti, – tie arī pārņem komūnas vadību. Šajā gadījumā iecere nāk no “Free Riga”, un tas ir Lastādijas vadošais kodols. Katrā ziņā - pētīt komūnas struktūru un juridisko statusu nebija manas filmas ideja.
Kāda bija jūsu filmas ideja?
Mani interesēja vēlreiz atgriezties pie utopijas tēmas. Paanalizēt, kāpēc tā ir iespējama un kādēļ arvien uzrodas cilvēki, kuri, zinot par utopijas neiespējamību, tomēr mēģina to realizēt. Te ir runa par ideālismu kā dzinējspēku. Jā, varam par to paironizēt, bet šis ideālisms, šī enerģija ir tā, kas liek cilvēkiem radīt lietas, kuras racionāli nevar eksistēt.
Tā ir tiekšanās uz brīvību. Brīvība ir tēma, kas vijas cauri visai filmai. Tieši tāpēc šie ļoti dažādie cilvēki var darīt kaut ko kopā. Pārsvarā radīt kultūrvērtības, bet arī izremontēt māju vai iztīrīt šķūnīti.
Filmā vairākkārt izskan vārds “brīvība”. Bet viens no varoņiem, manuprāt, to noformulē precīzāk: “Kurš teica, ka viņi ir brīvi? Šeit visi ir, lai kļūtu brīvāki. Tieši tādēļ, ka viņi ir no kaut kā nebrīvi.”
Jā, tā bija mana tēma. Visi stāsta, cik viņi ir brīvi, ka šeit var radīt lietas. Tur ārpusē mums tādu iespēju nebija. Ja kādā kolektīvā tu esi viens un tevi nesaprot, tad tu nevari uztaisīt, piemēram, skaistu pasākumu vai ierīkot izstāžu zāli. Un tad tu satiec cilvēkus, kas saka: tev ir laba ideja, mēs tev palīdzēsim. Rezultātā tas tiek īstenots. Bez racionāla pamata, jo tas nav biznesa plāns. Varbūt ne visi šo mākslu sapratīs, bet tu to vari radīt.
Tā, manuprāt, ir šī utopija. Ar pašironiju daži to sauc par komunismu, bet daļa taisnības tajā ir.
Ja ir saražots tik daudz apģērbu, kādēļ mums pirkt jaunu. Ja ir tik daudz pamestu māju, tad varbūt tās var savest kārtībā un dzīvot, nemaksājot augstu īres maksu. Tad arī vairāk var veltīt enerģiju sev un mākslai, ar ko iepriecināt citus.
Jūs teicāt, ka uzsākāt veidot filmu, lai pētītu. Tagad filma ir gatava. Kādi ir secinājumi?
Es to negribu atklāt. Dažādu ētisku apsvērumu dēļ. Bet pamatā tas nebija pētījums “no gaisa”. Es pati divus gadus esmu dzīvojusi līdzīgās komūnās gan Latvijā, gan Vācijā. Tā pieredze nav viennozīmīga, bet ir ļoti vērtīga. Pirms dzīves komūnā es nācu no pārtikušas, ļoti komfortablas vides. Tomēr ikdienā es jutu tīri eksistenciālu stresu un bailes zaudēt savu labklājību. Bet tur, komūnā Dzirnavu ielā, es jutos patiešām ļoti labi. It kā spiedīgos apstākļos, mazā istabā ar malkas apkuri, bet tur es ieguvu lielu brīvību un mieru.
Kas toreiz jūs pamudināja apmesties komūnā?
Tās ir privātas lietas, kurām nav nozīmes. Bet pamatā bija tas, ka esmu māksliniece un savas tēmas balstu dokumentālā vidē. Pēc tam radās projekts, kas bija saistīts ar komūnu. Tēma – kolektīvā vientulība.
Izstāstiet vairāk par komūnu Dzirnavu ielā.
Šādās vietās mēdz pulcēties diezgan sarežģītas personības. Tādas, kuras sabiedrībā viegli neiekļaujas.
Bet tā bija vieta, kur kādu laiku dzīve ritēja kā lielā ģimenē. Mēs tur bijām aptuveni divdesmit cilvēki. Sajūta bija, ka esam kopā, bet tajā pašā laikā katrs cilvēks iekšēji bija ļoti individuāls.
Iedomājieties, mēs iegājām mājā, kas desmit gadus stāvēja pamesta. Tajā ir sava pamesto vietu estētika. Un mēs, cilvēki ar dažādiem raksturiem, iegājām tajā un radījām kaut ko līdzīgu ģimenei.
Cilvēkiem ar dažādiem un sarežģītiem raksturiem tas varētu nebūt viegli. Vai jūsu komūnā darbojās kādi iekšējās kārtības noteikumi?
Noteikumi balstījās sadarbībā. Mūsu komūna apvienoja radošus cilvēkus, un bija svarīgi šajā radošumā dalīties. Aija Zariņa rīkoja bezmaksas meistarklases, es rīkoju izstādes. Starp mums bija arī šefpavārs, kurš gatavoja ēst.
Ja radās kāda konfliktsituācija, tad tā tika risināta. Piemēram, ja netika ievērotas higiēnas lietas, tad visur parādījās daudz un dažādi uzraksti, kā to izmantot. Mums bija sapulces. Ja kāds ar šiem noteikumiem nevarēja sadzīvot, tad viņš tika no komūnas atlaists. Bet noteikumi nebija nemaz tik stingri.
Bet šādas vietas piesaista arī garīgi slimus cilvēkus. Mūsu komūna bija toleranta. Pieļauju, ka citur viņus nepieņemtu. No vienas puses mēs ar savu humānismu viņiem palīdzējām, no otras – tas brīžiem palika bīstami. Ja, piemēram, šis garīgi slimais cilvēks kādu piekāva, tad, skaidrs, viņš tika aiztransportēts uz psihiatrisko slimnīcu.
Kā jūs uztvēra blakus mītošie, teiksim tā, vietējie iedzīvotāji?
Pirms mums šajā mājā dzīvoja narkomāni. Divu gadu laikā, kopš tur darbojās komūna, māja tika iztīrīta.
Skaidrs, ka daļai kaimiņu mēs tāpat asociējāmies ar narkomāniem. Vismaz iesākumā.
Bet mēs rīkojām gan koncertus, gan labdarības pasākumus. Sadarbojāmies ar blakus esošo bērnudārzu. Darbojās brīvbode, kur daudzi cilvēki nesa mantas un daudziem citiem tā bija iespēja pie tām tikt.
Mēs dzīvojām Rīgas klusajā centrā, kur blakus atradās dārgu dzīvokļu nams. Un iedomājieties, viņi, kas nopirkuši šos dzīvokļus, skatās uz mums un domā, bet tie te dzīvo par brīvu. Komūnas meitenes atnes no lielveikala produktus, kuriem tikko beidzies lietošanas termiņš, bet kas joprojām ir lietojami. Tos visiem sagatavo šefpavārs Gatis. Uz brīvbodi kāds bija atnesis padomju laiku porcelāna servīzi, no tās mēs ēdam pusdienas. Pilnīgi par brīvu, un mēs esam kopā. Manuprāt, tajā ir kaut kas utopisks.
Man personīgi tā bija interesanta skola, kas lika pārdomāt vērtības. Viens piemērs. Uz brīvbodi kāds bija atnesis palagus. Padomju laiku linu palagi, nelietoti, ar visām birkām. Es tos paņēmu, bet pēc brīža skatos, to vietā ir atnesti citi, arī ar visām birkām. Tātad ne tikai vienam, bet vairākiem cilvēkiem, veselai paaudzei šie palagi bija vērtība, kas tika taupīti, lai, iespējams, atstātu kādam mantojumā. Bet viņa pēctečiem tie nav vajadzīgi. Varbūt dzīvoklis ir vajadzīgs, bet no vecā cilvēka krātajām mantām ir jātiek vaļā.
Tā ir runa par vērtībām. Un tad es aizdomājos par sevi, savu dzīvokli un lietām, kuras mēs vācam ap sevi. Arī Bībelē rakstīts: nekrājiet lietas! Jā, Bībeli mēs zinām, bet reālajā dzīvē par to aizmirstam.
