Esot deviņdesmito gadu bērnam, filma “Jelgava '94” manī raisīja spilgtus atmiņu uzplaiksnījumus, un kā melomāne varu viegli personificēties ar galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Mana dzimtā pilsēta ir Saldus, un 1994. gadā es vēl biju bērns - dzīvespriecīgi spēlējos kopā ar draugiem daudzstāvu kvartāla pagalmā. Kaut kur fonā skanēja “Iron Maiden”.
Tīņu gadu krīze mani piemeklēja 2000. gadu sākumā, un arī es patvērumu atradu smagajā mūzikā.
Vaska smaka skolas gaiteņos, koka galdos iegrebti iniciāļi, netālu no skolas esoša stroika, kas bija smēķētava, džinsu jakas, disenes, meiteņu kautiņi ar izrautiem matiem, savā ziņā “Jelgava '94” scenārijs tikpat labi varēja norisināties Saldū.
Tomēr filma “Jelgava '94” nav par mūziku! Ikdienā bieži neaizdomājamies, cik ļoti konkrētu mūzikas estētiku veidošanos būtiski ietekmē apkārt esošā vide, idejas, bailes un citi ar mākslu nesaistīti aspekti.
Metālmūzika ir daļa no laika, kurš nemaz savādāk nevarēja skanēt!
Protams, filmā tiek pieminēta “Nirvana”, “Asphyx”, “My Dying Bride”, “Canibal Corpse” un vēl dažas grupas, pie lomām tikuši Dambis, Urbix un Polikarps, radot autentiskumu un saikni ar Latviju, tomēr, kā filmas pieteikumā ir minēts, – tas ir stāsts par pieaugšanu, kas tiek izstāstīts tā laika tīņa acīm, saglabājot romantisku plīvuru, kuru nevar noraut pat aizbēgušu cietumnieku elpa pakausī. Neskatoties uz visām pārmaiņām un neērtībām, deviņdesmitie bija ideālistisks un cerību pilns laiks.
Mēs ticējām pārmaiņām, bet arī nojautām, ka tik viegli viss nebūs. Jautājums - kas būs tālāk? – nelika mieru kā nelāga nieze. Kas būs tālāk?
Reālās dzīves konflikts filmā atklājas virtuves strīdā, kur pie viena galda satikušies skolas direktore, klases audzinātāja un galvenā varoņa Jāņa vecāki – visi ir savā “vāveres ritenī skrienoši” un visi cer, ka talantīgais Jānis šādā ritenī nenonāks.
Filmas varoņu galvās virmo domas par ātru peļņu, par labāku dzīvi Londonā vai Oslo. Kas būs tālāk? Šo jautājumu sev uzdodam nemitīgi, labi saprotot, ka atbildi paredzēt nevarēs. Vai izvēlētā jurista profesija atnesīs laimi un stabilitāti? Filmā, stopējot uz nelegālo mūzikas ierakstu tirgu jeb “biržu”, jaunieši brauc jaunbagātnieka mašīnā. Lai gan viņam ir nauda un statuss, bagātniekam acīmredzami skauž jauniešu brīvība, galu galā viņš puišus pusceļā izmet ārā no savas automašīnas.
Līdzīgi kā grāmatā satiekas pagātne ar nākotni, arī filmā pieaugušais Jānis uzmana savu tīņu laika “es” kā sargeņģelis, ļaujot noprast, ka viss galu galā būs labi.
Pieaugušā Joņeva tēls ar liriskām atkāpēm filmā ienes poētiskumu un rada kontrastu ar metāla raupjo estētiku. “Stay Brutal!” - protams, skatoties mūsdienu cilvēka acīm, kuras pieradušas redzēt detalizētu ainu attēlojumu, varētu šķist, ka, piemēram, kritiena vai kautiņa aina varēja būt brutālāka – reālāka.
Bet filma “Jelgava '94” nav realitātes atainojums, tas ir atmiņu stāsts, kurā brutalitātei ir simboliska nozīme – nepieradinātā daba.
Galu galā, arī brutālākais no visiem – NĀVE – murrā kā mazs kaķēns mīļotās meitenes apskāvienos, un filmas noslēgumā arī Jānis ir izdarījis savu izvēli, saglabājot uzticību savām interesēm.
Domāju, ka “Jelgava '94” noteikti jāskatās vecākiem kopā ar bērniem, vēl jo vairāk, ja ģimenē aug dumpīgs pusaudzis. Filma lieti atgādinās vecākiem par viņu pašu izsāpēto, kas noslēpts atmiņas tālākajos plauktos, savukārt atvases varēs iepazīt savu “senču” trakos gadus mežonīgajos deviņdesmitajos.
Brutāla, nevaldāma – jā, tikai ārēji, patiesībā “Jelgava '94” ir ļoti sirsnīga filma, kas aicina būt vērīgākiem pret mūsu pašu dziļākajiem pārdzīvojumiem, kuriem pateicoties varam atklāt savu dzīves ceļu, profesiju un savas vērtības kopumā.
