“Kino un mēs” ir neparasts veltījums latviešu kino vēsturei un filmām, kas labi pazīstamas teju katram no mums. Frāzes, kas iegājušas sarunvalodā, mūzika, pēc kuras nekļūdīgi atpazīstama filma, tas viss kalpojis kā materiāls šai hibrīdformai – filmizrādei, kurā apvienoti teātra un kino elementi. Filma turklāt tapusi vienā elpas vilcienā jeb vienā kadrā. Galvenajās lomās – Andris Keišs, Egons Dombrovskis un Jānis Skutelis, kuri visi trīs kā ansamblis arī nominēti nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” par labāko aktierdarbu
Sonora Broka: Matīs, tu esi dzimis jau pēc raidījuma "Kino un mēs" ēras. Kā nonāci pie šīs idejas, ka veidosi filmu, kuras nosaukums būs "Kino un mēs"?
Matīss Kaža: Nosaukums tapa filmas ražošanas noslēgumā. Mums bija vairāki varianti. Filma "Kino un mēs" aplūko Latvijas padomju kino, līdzīgi kā tas bija raidījumā "Kino un mēs", tikai šajā gadījumā tas ir kino un mēs – Andris, Jānis un Egons. Kino un “mēs” trīs.
Jānis Skutelis: Es nevienu brīdi neesmu piekritis, ka tas ir labs nosaukums, bet funkcionāls gan, jo paskaidro, kas notiks. Man tas liekas šausmīgs nevis raidījumam, bet šai filmai.
Jūs filmas ievadā sakāt: "Tas ir kino, un šie esam mēs." Kas ir īsti "mēs" šajā gadījumā?
Jānis Skutelis: Mēs trīs patiesībā esam mēs četri. Var redzēt trīs. Mēs esam trīs dīkdieņi, kam nav ko darīt, kas grib apskatīties, kaut kā paņemties. Mēs sākām darboties tieši dīkdienības uzplaukumā, proti, martā, kad tika paziņots, ka dīkdienība ir labākais, ko cilvēks var darīt. Tad mēs ņēmāmies un darījāmies. Šajā filmā mēs esam ne tikai aktieri un režisori, bet arī kino mīloši cilvēki, kam gribas paķidāt un paskatīties, kas tas tāds ir, un nedaudz par to vairāk padomāt no mums saprotamiem punktiem un leņķiem.
Jums ir visai konkrēti, unificēti tēli filmā – otrādi uzvilktās bītlenītes, tumšas, pieguļošas. Tā ir visai atpazīstama atsauce uz 60. gadu intelektuāļiem, kino režisoriem, kino kritiķiem. Jums kaut kas tāds bija padomā?
Matīss Kaža: Tas bija prātā kostīmu māksliniecei Līgai Krāsonei, kura teica, ka tas varētu būt tas pamatiņš.
Jānis Skutelis: Man bija tāda sajūta, ka mēs ģērbāmies kā tādi rūtentāļi, kā kustoņi. Tikai mēs nebijām basām kājām, bet melni, neuzkrītoši, kas var būt jebkas.
Matīss Kaža: Tur ir tās neitrālās, melnās bītlenes, un tad daudzas žaketītes, kas tiek nomainītas. Pāris krekli arī tur ir, bet galvenie aktieri pārmiesojas katrs vismaz kādos četros piecos tēlos filmas gaitā. Līdz ar to tas ir tāds izdevīgs pamatiņš, kurā viņi ir arī viņi tad, kad ir tikai melnajā bītlenē. Kad uzvelk žaketīte, krekliņš, tauriņš, tad pārtop jau par Rīgas kinostudijas personāžiem.
Vai, gatavojoties filmai, sēdējāt un skatījāmies "Kino un mēs" raidījumus?
Jānis Skutelis: Nē, droši vien svarīga ir Matīsa piebilde par to, ka nosaukums atnāca gandrīz vai tad, kad viss bija gatavs. Mēs sēdējām un skatījāmies nevis "Kino un mēs", bet skatījāmies vairākas filmas, lai izvēlētos šīs trīs. Kā mēs tās izvēlējāmies, starp citu, man nav ne jausmas. "Dubultslazds" ir ģeniāla filma.
Matīss Kaža: Tur ir vairāki iemesli. Katra no filmām – "Dubultslazds", "Mērnieku laiki" un "Ezera sonāte" – ir atšķirīgs žanrs un atšķirīgs aktierspēles stils jeb modalitāte. Trim aktieriem tad ir, ko strādāt, ko izspēlēt un katrai filmai pieiet citādi. Protams, katrai filmai bija kaut kas atšķirīgs, ko pētīt arī no aktieriskā viedokļa. “Ezera sonāte" ir absolūtā klasika, "Mērnieku laiki" varbūt vairumam mazāk pazīstami, kā arī 80. gadu "Dubultslazds”.
Jānis Skutelis: Disko krimiķis, disko detektīvs. Ļoti labs žanrs.
Varbūt kāda no filmām palika aiz kadra?
Matīss Kaža: "Purva bridējs" vienā brīdī bija variants, arī "Dāvana vientuļai sievietei". Vēl mums bija doma, ka varētu kādu Gunāra Pieša filmu paņemt, piemēram, "Pūt, vējiņi", jo tur ir kardināli atšķirīga stilistika. Bet tomēr vienojāmies par šīm trim filmām. Ja būs Andra Keiša un Jāņa Skuteļa izsapņotā skatuves versija šim projektam, tad būs otrais cēliens ar vēl citām filmām. Bet jā, mēs ceram, ka kaut kad, kad šī ieilgusī situācija rimsies, iespējams, varēsim atkal apvienoties.
Jānis Skutelis: Tamdēļ, ka uz to tik ļoti ceram.
Mums tagad bija jācieš un jāfilmē viss vienā kadrā, jo tas bija vienīgais, kā mēs varējām sevī panākt to izrādes stresu.
Kā būs, tā būs. Mēs nevaram pārfilmēt un arī kā teātrī – ja tu pārsakies, tad tas ir darīts un paldies. Tas bija vienīgais veids, kā mēs šo stresu varējām noķert, un, protams, ik pa brīdim ieskatoties operatoram acīs, kurš stundu trīsdesmit... Tas bija diezgan mokoši pat skatīties uz viņu.
Matīss Kaža: Tas nebija tā, ka bija tikai stunda trīsdesmit. Filmējām stundu trīsdesmit, tad bija stundu pusdienu pauze un tad atkal stunda trīsdesmit. Tā divreiz katru dienu filmējām.
Jānis Skutelis: Garāko kadru autors ir Aleksandrs Grebņevs.
Cik varianti tika uzfilmēti?
Matīss Kaža: Uzfilmēti kopā seši un šis bija ceturtais.
Jānis Skutelis: Seši ir pamaz. Vēl seši, tad būtu labi.
Vai tādēļ jūs izvēlaties to saukt par filmizrādi? Jo tur ir nepārtrauktība un visu laiku atrodaties uz skatuves.
Jānis Skutelis: Jā, mēs esam. Izrāde iet izrādes režīmā, tikai bez skatītājiem.
Matīss Kaža: Varētu teikt, ka tā ir ļoti modernistiska filma, jo izmanto ļoti daudz paņēmienu, kas nāk no teātra tradīcijas. Tas ir teātrim ļoti radniecīgs formāts, kur mēs apzināti rādām, ka viss notiek ar dekorācijām, redzama aizskatuve, vairākās ainās izspēlējam, ka viss notiek paviljonā. Līdz ar to filmizrādes formāts, kuram padomju laikos bija priekštecis фильм-спектакль. Tas nebija nekas pārāk labs.
Kā jūs nonācāt tieši pie šāda trio – Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis?
Jānis Skutelis: Pie visa vainīgs ir Matīss, lai arī mums ir čatiņš, kuram ir nosaukums "Keišs pie visa vainīgs". Mēs satikāmies filmas "Kur vedīs ceļš?" filmēšanas laukumā. Negribu apgalvot, ka toreiz kļuvām par sirsnīgiem un labiem draugiem, tomēr kaut kāda interesanta enerģija starp mums bija. Acīmredzami tam bija jānotiek tā, ka mums bija jāsatiekas vēlreiz un, iespējams, vēlreiz un, iespējams, vēlreiz...
Vācot informāciju par šīm filmām, vai bija kaut kas negaidīts, ko atklājāt filmu tapšanas vai kinostudijas stāstos?
Matīss Kaža: Man, protams, ļoti patika trimdas recenzijas par "Mērnieku laikiem", tās bija jautras. Anšlavs Eglītis uzrakstīja ļoti skarbu kritiku, kas lielā mērā saskanēja arī ar mūsu viedokļiem par filmu.
Jānis Skutelis: Ne ar manu viedokli, jo es "Mērnieku laikus" vēl joprojām uzskatu par tīru komēdiju, un kā komēdija tā ir kolosāla. Ja skatās kā uz drāmu, nu tad, protams, ka varētu labāk.
Matīss Kaža: Un, protams, "Dubultslazds".
Jānis Skutelis: Arī man "Dubultslazds" bija atklājums, jo man ir aizdomas, ka to nebiju pamanījis iznākšanas gadā un arī pēc tam. Skatoties to, biju pārlaimīgs, jo tas nu tiešām ir kolosāls scenārijs. No ražošanas viedokļa par kino līdz šim maz biju interesējies, un man viss bija atklājums.
Matīss Kaža: No aktieriem iztaujājām Uldi Dumpi un Lilitu Ozoliņu, kinostudijas filmu redaktoru Tālivaldi Margēviču, kuram bija brīnišķīgi stāsti. Lasījām arī kinodokumentāciju, režisoru scenārijus un salīdzinājām, cik ļoti tie atbilst tam, kas ir reāli uz ekrāna.
Jānis Skutelis: Noskaidrojām, ko teica Mākslinieciskā padome. Jā, tas ir kaut kas tāds, ko no aktieriem vajadzētu slēpt tālu, tālu, lai viņi nekad neierauga, ko par viņiem spriež. Vai arī otrādi, jo nevar zināt, varbūt tas ir veselīgi.
Es ceru, ka mūsu garadarbs un mūsu skatījums uz to visu, cilvēkus varētu pamudināt apskatīties tās vecās, labās filmas.
Matīss Kaža: Ar mani runājuši vismaz četri cilvēki, kuri nav redzējuši nevienu no šīm filmām, bet ir redzējuši "Kino un mēs", un viņi visu saprata un ļoti gardi smējās. Pat noskatījās pēc tam "Ezera sonāti".
Tāpēc nevajag uztraukties, ka nevarēs saprast, ja kāda no filmām nav redzēta.
Mēs diezgan kodolīgi "caur riepu" burtiski izstāstām filmu.
Jānis Skutelis: Ļoti, ļoti garā tīzerī. Trīs filmas sanāk 30 minūšu tīzeris.
Vai jūs būtu gatavi arī pēdējā laikā tapušām filmām veidot šādus kacekļus?
Jānis Skutelis: Mūsdienu filmu veidotāji varētu būt mazliet jūtīgākie cilvēki. Savukārt, Ditas Rietumas vārdiem sakot, šīm filmām, par kurām mēs runājam, tām jau ir tā laika konservu vērtība, un mēs uz tām skatāmies jau ar pilnīgi citu aci. Un mostas nostalģija, tāpēc par tām ir vieglāk tā labdabīgi ironizēt un paspriedelēt. Kaut gan varētu, varētu, kāpēc ne? "Nekas mūs neapturēs", piemēram, varētu, bet ir problēma, jo tur Keišs spēlē, līdz ar to filma automātiski ir ģeniāla, un mēs tur nevaram neko. Keišs spēlē gandrīz visās mūsdienu filmās. (smejas)
Filmas izskaņā ir tāds nostalģisks un poētisks veltījums Rīgas kinostudijai. Kā jums šķiet, kas būtu citādi, ja tā joprojām darbotos, ja nebūtu noticis šis pārrāvums kinoindustrijā, ja būtu spēts funkcionāli saglabāt šo kinostudiju līdz mūsdienām?
Matīss Kaža: Ļoti praktiski. Mums būtu rekvizīti, pajūgi, retro auto un neskaitāmas citas kino bagātības, kas nozīmē to, ka nebrauc viena un tā pati kariete filmā "1906", "Kur vedīs ceļš?" un vēl citā. Mums būtu visas kino bagātības, kuras tagad ir nezin kur.
Jau pavisam drīz uz kino ekrāniem būs skatāma filmizrāde "Kino un mēs". Kas notiek pēc tam?
Matīss Kaža: Pēc "Kino un mēs"? Nākamgad atkarībā no tā, kā pasaule sakārtosies, būs iespēja redzēt vienu vai divas manas pilnmetrāžas spēlfilmas. Viena no tām ir vesterns "Kur vedīs ceļš?" un otra ir jauniešu drāma "Neona pavasaris".
Jānis Skutelis: Abās divās man ir galvenās fona lomas.
Tāda varētu būt jauna nominācija Nacionālajai kino balvai.
Jānis Skutelis: Jā, esmu ļoti priecīgs, ka esmu nominēts “Kristapam” par trešdaļu. Manuprāt, šī ir pirmā reize, kad vienā nominācijā ir trīs cilvēki kā ansamblis.
Apsveicu ar nomināciju!
Jānis Skutelis: Paldies, man jau ir metāla zāģis, lai balvu sadalītu. Es esmu pieteicies uz “Kristapa” roku.
Matīss Kaža: Varētu paskatīties, kuru tieši, bet man jau nav Kristapa!
Jānis Skutelis: (smejas) Nē, nē, to dod, ja jēdzīgas filmas taisa. Par vēsturi un par mūsu sāpi, un daudz dzelzceļa vajag.
Tad novēlu zāģa darbus drīzumā!
