Marta Elīna Martinsone: Kāds izvērtās pašmāju kino maratons, un kuras filmas būtu īpaši izceļamas?
Dita Rietuma: Latvijas filmu maratons uzņēma straujus apgriezienus septembrī, kad klajā nāca virkne filmu, kuras bija gaidījušas savu pirmizrādi teju divus gadus. Mēs visi labi zinām – Latvijas kinoteātri lielāko daļu laika bija slēgti, atšķirībā no, piemēram, Igaunijas. Šie divi gadi mūsu dzīvē un kinoindustrijā gan lokāli, gan globāli daudz ko mainīja. Viena no izmaiņām ir pārbīdes prioritātēs, dzīvesstilā, audiovizuālās produkcijas vai filmu patēriņā, līdz ar to došanās uz kinoteātriem 2022. gada rudenī bija liels izaicinājums gan filmu producentiem, gan veidotājiem, gan skatītājiem. Neoficiālos statistikas datos varam skaidri redzēt, ka septembrī skatītāji ļoti piesardzīgi devās uz kinoteātriem, bet ceļš kļūst iestaigātāks un interese par filmām aug.
Šajā filmu maratonā, kurā bija plānots parādīt 20 filmas, ne visas no tām tika parādītas. Vairāki producenti pārcēla pirmizrādes uz vēlāku laiku, pārsvarā tehnisku iemeslu dēļ.
Bet tā savā ziņā ir arī ļoti racionāla izvēle – pārcelt pirmizrādi uz nākamā gada sākumu, jo tāds pirmizrāžu blīvums kā šajā rudenī Latvijas kino nebija piedzīvots nekad, pat ne simtgadē.
Domāju, ka šajā pirmizrāžu intensitātē var atrast gan pozitīvās, gan ne tik pozitīvās lietas. Par pozitīvajām. Šīs Latvijas filmas iesildīja viena otru un palielināja kopīgo skatītāju interesi. Arī kino centram bija akcija – noskaties piecas Latvijas filmas, atsūti to biļetes un saņem dāvanā vērtīgu grāmatu par kino vēsturi un nozari. Bija daudz cilvēku, kas tiešām gāja uz filmām, sūtīja biļetes un arī sirsnīgus e-pastus – "paldies par šo iniciatīvu, es nekad nebūtu gājis uz piecām Latvijas filmām tik īsā laika posmā, bet bija ļoti interesanti".
Protams, to filmu vidū, kas piedzīvoja pirmizrādi, bija tādas, kam izdevās sasniegt plašāku auditoriju, un bija arī tādas, kam tas neizdevās. Tā tas bijis vienmēr, un par to pat nav īpaši jābrīnās. Oficiālā statistika būs tikai janvārī, bet arī no neoficiālajiem datiem varam spriest, ka latviešu skatītāju gaumē nekas īpaši nav mainījies. Latvijas skatītājs ļoti ciena vēsturiskā žanra filmas vai filmas, kurās ir kāds vēstures elements, kā arī komēdijas. Tā arī veiksmīgākās šī rudens filmas ir tās, kuras piedāvāja vēsturi: "Janvāris" un Elzas Gaujas komēdija "Mamma vēl smaida". Patlaban vēl ļoti intensīvā darba procesā, ja to tā var nosaukt, ir divas Ziemassvētku filmas, kas mērķētas ģimenes auditorijai, un arī tas ir žanrs, kas parasti ir ļoti sekmīgs.
Īsumā, varu secināt, ka pandēmija neko nav mainījusi Latvijas kino skatītāju attieksmē pret iemīļotajiem žanriem.
Marta Elīna Martinsone: Kā varētu raksturot šo gadu kino? Kādas ir tendences un ko tas varētu liecināt par Latvijas kino nākotni?
Dita Rietuma: Līdzās tādiem atzītiem pusmūža klasiķiem kā Viesturs Kairišs, kura "Janvāris" radīja plašāko starptautisko rezonansi, parādās jauni vārdi, jauni autori. Man ļoti gribētos pieminēt režisori Lindu Olti, kuras filma "Māsas" bija gan sociāli skaudra, gan kinematogrāfiski ļoti spēcīga. Arī šī filma ir veiksmīga auditorijas rādītāju ziņā. Varbūt tēma "sievietes-režisores" jau var šķist apnicīga un konjunktūriska, bet jāsaka, ka tik tiešām sievietes-režisores ir piedāvājušas ļoti veiksmīgus darbus, piemēram, debitantes Linda Olte un Elza Gauja. Tapšanas procesā vēl ir vairāku režisoru darbi – gan Lienes Lindes "Melnais samts", gan Ilzes Kungas "Dzīve pārtraukta", Signes Birkovas filma "Lotus". Ir ļoti daudz interesantu jaunu – profesijā, gados ne tik jaunu – režisoru darbu, kas ir gan pabeigti, gan procesā.
Ļoti spēcīgi Latvijas kino iezīmējas animācijas sadaļa. Gribētu teikt, ka starptautiski šī sadaļa pēdējos gados ir bijusi visveiksmīgākā.
Šogad tā ir Eiropas kinoakadēmijas balvas nominācija Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filmai "Mans laulību projekts". Latvijas animācija ir guvusi balvas arī Ansī festivālā, kas ir svarīgākais pasaules kino festivāls animācijas filmām. Patlaban ražošanas procesā dažādos etapos ir vairākas animācijas filmas.
Lai nepaliktu nepieminēts vēl viens spilgts ienācējs Latvijas kino, man jāpiemin Matīss Kaža – ļoti spilgts, hiperaktīvs, talantīgs jauns cilvēks, kurš gan producē, gan režisē. Viņa filma "Neona pavasaris", manuprāt, arī ir viens no veiksmīgākajiem šī gada Latvijas kino darbiem. Diemžēl šī filma paradoksālā veidā neparādās "Lielā Kristapa" nominācijās, bet tas nenoliedzami ir ļoti būtisks darbs Latvijas kino procesam tieši tāpēc, ka piedāvā ļoti jaunu cilvēku skatījumu uz mūsdienu pasauli. Tik jaunu un tik profesionālu cilvēku versija par Latviju 20. gadsimta 20. gados mūsu kino pieredzē nav bijusi.
Marta Elīna Martinsone: Kas kino skatītājus un mīļotājus sagaida nākamajā gadā?
Dita Rietuma: Mēs pilnīgi noteikti zinām, ka pavasarī tiks pirmizrādīta filma "Mātes piens", kuras pirmizrāde bija plānota jau šoruden. Domāju, ka šis būs darbs, kas piesaistīs ļoti daudz skatītāju. Iemesls tam ir pašsaprotams – gan slavenais un ļoti spēcīgais Noras Ikstenas romāns, gan Ināras Kolmanes iepriekšējais darbs – filma "Bille", kas tika īpaši augstu novērtēta, tā kā šai filmai ir milzīgs potenciāls piesaistīt daudz skatītāju. Ļoti gaidām arī Jura Poškus filmu "Saule spīd 24 stundas", kas, cerams, pirmizrādi piedzīvos pavasarī. Ir arī virkne dokumentālo filmu, kas gaida pirmizrādi, piemēram, Unas Celmas "60. gadu meitenes", kas būs viņas kādreizējās filmas turpinājums. "Podnieks par Podnieku" – veltījums klasiķim Jurim Podniekam.
Bet, pirms vēl nav sastādīts pirmizrāžu kalendārs, es vairāk vairs negribētu skaļi saukt. Jāsaprot, ka bieži filmu pirmizrādes ir atkarīgas arī no tā, vai konkrētā filma tiek uzaicināta dalībai kādā nozīmīgā starptautiskā festivālā, ko vēlas visi. Tādā gadījumā nacionālā pirmizrāde ir jāatceļ vai jāpārceļ, jo starptautiskie festivāli neiekļauj programmās filmas, kuras ir piedzīvojušas pirmizrādes, vai to dara ārkārtīgi reti. Parasti šis cikls ir ilgi gaidītā pirmizrāde kādā starptautiskā festivālā, kurā jāiziet ļoti smags un komplicēts atlases process, un pēc tam ir filmas ceļš pie skatītājiem kinoteātros. Bet šis ceļš vēl turpinās, kas ir mūsdienu realitātes pozitīvais aspekts – filma pēcāk ir pieejama dažādās platformās. Filmas pirmizrāde ir ļoti svarīga, bet tikpat svarīgs ir arī turpmākais filmas ceļš.