Daira Āboliņa: Tūlīt, tūlīt būs filmas "Mātes piens" pirmizrāde, šis laiks tev varbūt ir satraucošs, bet varbūt arī mierinošs. Kā tu tiec galā ar emocijām? Kas šādā mirklī notiek ar režisoru?
Ināra Kolmane: Ja godīgi, es gribu, lai tā pirmizrāde pienāk pēc iespējas ātrāk un būtu jau aiz muguras, ka iet skatītāji kino teātros un es varu tā klusām ielavīties un sajust zāles atmosfēru. Es gaidu šos brīžus, tā ka sajūtas ir tādas pacilājošas.
Gan sociālajos tīklos, gan mediju telpā jau ir citāti un informācija no pašas Noras Ikstenas, viņa ir nosaukusi filmu par autonomu mākslas darbu. Saki, lūdzu, ko tev kā režisorei bija svarīgi dzirdēt no autores?
Mēs ļoti daudz jautājumus uzdevām Norai jau scenārija tapšanas laikā, gan Arvis [Kolmanis], gan es. Ļoti būtiski bija saprast tieši viņas pašas lomu, cik autobiogrāfisks ir šis darbs, jo viņš ir daļēji autobiogrāfisks, tāpat kā mums filma ir pēc motīviem…
Inār, gribētu lai pasaki, ko tu gaidīji, kad Nora noskatījās filmu. Viņa varbūt bija pati pirmā skatītāja, kopā ar tevi. Ko tu gaidīji, ko viņa teiks? Vai tu par to satraucies?
Es satraucos. Tas bija ļoti satraucošs brīdis, kad rādīju filmu Norai pirmo reiz, vēl tādu, kā saka, melno montāžu. Viņa bija ļoti apmierināta un gandarīta, un mēs abas apraudājāmies. Pēc tam Nora ir redzējusi vēl, arī bijusi ciemos filmēšanas laukumā, kas mums bija labs atbalsts.
Cik zinu, Norai ir divas cameo (epizodiska loma filmā, ko atveido kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks - red.) epizodes filmā. Varbūt vari pateikt – kur: lai mēs uzmanīgāk skatāmies, kur būs redzama autore?
Jā, mītiņā pie Brīvības pieminekļa masu skatos redzama grāmatas autore Nora Ikstena, arī īstais skolotājs Blūms, kuru filmā tēlo Ģirts Krūmiņš, un Noras tā laika klases biedri. Man tas likās ļoti svarīgi, Nora piekrita, un mēs viņu iefilmējām.
Mums ar tevi dzīve bija lēmusi tā, ka piedzīvojām Padomju Savienību. Saki lūdzu, kas ir pats traumatiskākais, ja tā drīkst teikt, no padomju jaunības, ko tu atceries kā atmiņu, ko tu varbūt gribētu aizmirst, bet kura tomēr ir ar tevi?
Īstenībā manā ģimenē ļoti maz runāja kaut ko par to, kā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojām, kā mēs dzīvojām, mēs pat nezinājām. Un tagad atteikties un pateikt, ka viss ir bijis ļoti slikti, tas nozīmē atteikties no savas bērnības un jaunības, kas mums katram ir vienīgā.
Es ļoti traumatiski atceros pirmos mītiņus pie Brīvības pieminekļa, kad cilvēkus, tikai par to, ka viņi noliek ziedus, vāca kopā kā reņģes, vienā lielā autobusā stūma iekšā. Atceros to savu iekšējo protesta sajūtu – kāpēc, par ko?
Tad sāku interesēties un, lai gan, es domāju, ka mani, manus vecākus tas nav skāris, nē, mamma pastāstīja, ka viņas māsa ar bērniem bija izsūtīta. Vienkārši bērniem to tiešām skolā nestāstīja un vēl jo vairāk baidījās stāstīt mājās, lai viņi neizmuldas skolā. Šis aspekts arī filmā parādās.
Šajā kontekstā gribēju tev jautāt – kino režija Padomju Savienības laikā – vai tās bija sava veida cerības uz brīvāku izpausmi? Tu tolaik studēji režiju, būdama jauns cilvēks, nezinot, vai tu jebkad varēsi uztaisīt savu lielo, ideālo filmu. Kāda bija šī izvēle tolaik?
Man bija ļoti skaists studiju periods Ļeņingradā (pašlaik Sanktpēterburga - red.), vienīgais, ar ko es ļoti grūti tiku gala, tā bija PSKP vēsture un visi šie ļeņinisma un marksisma raksti, tas man sagādāja grūtības, bet pārējais… Mākslas vēstures lekcijas notika Ermitāžas zālēs, un arī šis starptautiskais studentu kontingents ir ļoti rosinošs, bet tas, vai es varēšu uzņemt savu filmu, es tad vēl nezināju. Es filmēju savas īsfilmas, savus kursa darbus.
Bet cerēji taču.
Cerēju, protams, ka cerēju. Lai gan mani kursa biedri teica, ka no manis īsti režisors neiznākšot, jo es nemākot skaļi un rupji lamāties, ka tas esot režisoram ļoti svarīgi. Nu es kaut kā iztieku bez tā.
Varu apliecināt, ka tā ir taisnība. Nezinu, kā viņi tevi sadzird filmēšanas laukumā, tu tā klusiņām ar katru atsevišķi parunājies. Filma saucas tāpat kā romāns – "Mātes piens", vai tu uzskati filmu par šī romāna ekranizāciju?
Nē, filma ir tapusi pēc šī romāna motīviem. Jo jau pati struktūra, pati uzbūve – grāmata ir rakstīta paralēli, mātes stāsts, meitas stāsts, mātes stāsts, vecāsmātes stāsts. Tad scenārijs ir uzrakstīts lineāri, lai izveidojas šī filmai tik nepieciešamā dramaturģija, kam skatītājs var sekot līdzi.
Tā ir jau otrā reize, kad tu pievērsies tādam autobiogrāfiskam romānam. Grāmata jau ir tulkota vairāk kā divdesmit valodās...
Nupat arī Grieķijā.
Lūk! Bet saki, kā jūs sadarbojāties ar autori tieši scenārija līmenī? Vai bija kādas rekomendācijas no Noras Ikstenas, vai jūs devāt viņai lasīt gatavo scenāriju?
Rekomendācijas no Noras nebija. No Noras bija piekrišana, mēs abas vienojāmies. Mums bija svarīgi pārnest tēlus diezgan precīzi uz ekrāna.
Mēs daudz Noru taujājām par tēliem, par viņu būtību, kādi viņi bija, kā notika dzīvē, jo romāns arī ir daļēji autobiogrāfisks, tas jau nav tā, ka Nora visu ir tikai norakstījusi no sevis.
Un mēs iedevām saviem varoņiem vārdus, jo grāmatā ir māte, mātes māte un meita. Mums likās ļoti nozīmīgi, lai varoņiem ir vārdi. Noras mamma bija Astrīda, tā izkristalizējās mūsu Astra. Norai sākumā bija cits vārds, bet tieši sarunā ar Noru pašu, viņa piekrita: jā, Nora, lai viņa ir Nora.
Līdz ar to filma būs autobiogrāfiskāka un tiešāka attieksmē pret autori. Es gribēju nolasīt mazu citātu, Noras grāmatā tiek rakstīts tā: "Mans būris kļūst, saraujas mazs mazītiņš. Mans suņa ceļš no mājām uz ambulanci." Jau šajā vienā teikumā viņa iekļauj divas metaforas – būri un suņa ceļu, un, protams, filmas un romāna galvenā metafora ir mātes piens. Kā jūs strādājāt ar metaforām?
Jā, ļoti nozīmīgs ir piena tēls, bet man vēl nozīmīgs bija ceļš, šis dzelzceļš un vilcieni. Vienmēr viņu – gan mātes, gan Astras, gan Noras ceļš bija saistīts ar vilcienu. Arī filmas beigās Nora aiziet it kā brīva, brīva, neskatoties uz to, ka viņa ir piedzīvojusi visu šo padomju režīmu un kā bērns čekistu pratināšanu, viņa aiziet brīva, kā liela personība. Ar tādu kadru kā metafora arī filma īstenība beidzās.
Tu strādāji ar diviem kolēģiem no Lietuvas – mākslinieku un operatoru. Kā tu atradi ar viņiem kontaktu, kā tu viņus izvēlējies?
Ļoti ātri mēs izvēlējamies viņus. Rolandas [Leonavičius], operators, sūtīja savas filmas, es skatījos, un man patika viņa stils, viņa darbs. Savukārt, ar Algirdas [Garbačiauskas], mākslinieku, mēs iepazināmies, jo viņš tai laikā bija Rīga, viņš ir arī galvenais mākslinieks seriālam "Sisi", kas arī Latvijā ir filmēts. Tā ka viņš ir ar izcilu pieredzi, un es nešaubījos, ka gribu strādāt arī ar viņu. Tad mēs tikāmies četratā, arī producents Jānis Juhņēvičs, Viļņā. Viņi bija izlasījuši grāmatu, kura ir tulkota lietuviski, viņi bija izlasījuši jau scenāriju, un mēs ļoti ātri nonācām pie tāda kopējā redzējuma, jau sākot ar tonalitāti, kas man vienmēr ir svarīga, lai nav šie spilgtie lecošie toņi, lai filma būtu, neskatoties uz to, ka tas ir skarbs posms, padomju laiks, lai filma būtu skaista. Nevis banāla, bet skaista, lai viņa būt tonāli vienota gan tērpos, gan dekorācijās un tajā pašā laikā, lai viņa būtu maksimāli autentiska tam laikam, tā ka diezgan sarežģīts uzdevums. Bet es ceru, ka mēs esam tikuši galā.
Ļoti sarežģīts uzdevums... Kā radīt atmosfēru, par to jūs runājat?
Jā, tieši tā. Un filmu mēs sakadrējam, praktiski visa filma ir sakadrēta, bet tas nenozīmē, ka mēs strikti turējāmies pie šī kadrējuma. Mums bija arī ļoti interesanti improvizācijas mirkļi gan ar aktieriem, gan arī ar operatoru. Viņš piedāvāja kādu jaunu rakursu, es tad to apstiprināju vai nē un varēju atkal pievērsties aktierim, jo es zināju, ka tur viss ir kārtībā.
Personīgi, ar šausmām atminos tās skolas formas, domāju, arī tu esi kādreiz nēsājusi šīs neparasti dziļi netīri zilās kleitas. Atceros, ka Evija Džonsone, filmas kostīmu māksliniece, meklēja tās. Vai jūs tiešām atradāt Latvijā tik daudz kleitu, lai apģērbtu veselu klasi?
Jā, tiešām Evija atrada šos te tērpus. Ja nemaldos, tās ir no kādas internātskolas, kur bija vesela kaste. Tas bija tāds ieguvums! Mēs ļoti pārdzīvojām, audumus meklējām, nekur nevarējām atrast neko līdzīgu, bet ļoti gribējās, Evija ļoti piestrādāja pie autentiskuma. Arī grima māksliniece [Gunda Zvirbule] nekur nevarēja atrast bumbulīšus, kas bija bizēs, gumijas ar bumbulīšiem. Grimētāja pati viņas taisīja un meklēja lentes. Tā kā tie, kas ir šo laiku piedzīvojuši, varēs iekāpt tādā atmiņu vilcienā. Tie, kas nav, es domāju, arī tiem būs interesanti. Ne tikai galveno tēlu līnijas, kas, protams, ir galvenās, bet arī šis te vēsturiskais fons un atmosfēra.
Galvenajā loma ir aktrise Maija Doveika, tā būs viņas pirmā galvenā loma, tu to zināji. Kā tu uzdrošinājies uzticēt viņai tik nozīmīgu, spēcīgu tēlu, nezinot, kā viņa to kameras priekšā varēs vai nevarēs?
Man bija pieredze, kad Maiju filmēju "Billē", epizodiskā, ļoti dziļā lomā. Man ļoti patika ar Maiju strādāt. Tad, teikšu godīgi, es gāju uz izrādēm Nacionālajā teātrī un skatījos Maiju, cik viņa var būt dažāda, mani uzrunāja ne tikai viņas emocionalitāte, bet arī viņas plastika. Varētu teikt, ka filmai "Mātes piens" man diezgan drīz bija skaidri visi aktieri, nebija šī garā kastinga perioda, kas man pirms tam bija "Billē" un "Monā". Tā ka Maiju nekļūdīgi, nemēģinot nevienu citu aktrisi, izvēlējos un esmu ļoti gandarīta par šo kopdarbu.
Maijas vecāki bija ārsti, tas varēja viņai palīdzēt. Tomēr – kas bija jūsu padomdevēji? Jo tik specifiska lieta kā sieviešu ārsts, tik delikāti jautājumi, kādi tiek filmā risināti – par sievietes vēlmi pēc bērniņa un kā viņai palīdzēt. Kas palīdzēja jums?
Mēs konsultējāmies ar mākslīgās apaugļošanas speciālistiem, jo ar to nodarbojas Astra. Liela veiksme bija, kad mēs lauku ambulanci filmējām Limbažos, Limbaži mūs ļoti atbalstīja. Tur mēs tādā pamestā korpusā filmējām, veidojām no nulles šo ārsta kabinetu ar visu ginekoloģijas krēslu, bet blakus bija Limbažu slimnīca, un dakteri nāca un palīdzēja, un konsultēja Maiju vēlreiz pirms kadra. Atceros, ka Maija burtiski lidoja, ka viņa jūtas droša, ka viņa saprot šo profesiju. Viņa pirms tam, pirms šīm epizodēm ļoti uztraucās, lai viņas ir precīzas un pareizas.
Tu esi uzaudzinājusi ne tikai savus divus dēlus, tu esi būtībā sekojusi līdzi tam, kā izaug tava Bille –Rūta Kronberga. Saki, kā tas bija toreiz, kad tu viņu izvēlējies – mazu meitenīti Billes lomai, un tagad, kad viņa spēlē Noru, tik būtisku, sarežģītu lomu?
Atšķirība ir liela. Ja toreiz es strādāju, kā ar gudru, ļoti talantīgu bērnu, mēs katru dienu izrunājām, kas mums šodien būs, ko mēs darīsim, ar kādām domām tas notiek, kāpēc tas notiek... Tas bija katrs rīts, viņai nebija jāgatavojas. Tagad strādājot ar Rūtu jau kā ar tādu jaunkundzi, es strādāju ar viņu kā ar profesionālu aktrisi. Mēs izanalizējām lomu, es viņai stāstīju par padomju laikiem, lai gan viņa ir ļoti zinoša meitene, viņa daudz lasa un arī ģimenē par daudz ko no tā laika tiek runāts, cik es zinu. Jā, kaut kur varbūt bija risks, jo loma ir ļoti atšķirīga, bet Rūta bija brīnišķīga uz laukuma. Es arī ievēroju, kā viņa skatās, kā viņa mācās no Maijas, kā viņa mācās no aktieriem. Viņai arī bija sava asistente, kas viņu pavadīja, lai viņa starp pieaugušajiem neapjūk filmas starplaikos, lai viņai ir, ar ko aprunāties, kas palīdz arī atkārtot tekstu. Un arī nemaldīgi, nebija nekāds lielais kastings, man bija skaidrs, ka Nora būs Rūta.
Tomēr šis padomju laiks, šis stāsts un, nav noslēpums, mātes nāve, dažādas apreibināšanās vielas, kuras viņa lieto, un meitenei ir jāuzņemas atbildība. Kā tu centies Rūtu, bērnu, pasargāt no traumas, lai viņa šo filmu atcerētos ar gaišumu, nevis sajūtu – tur bija traki?
Mēs ļoti daudz runājām, runājām arī filmēšanas dienā un katru epizodi mēs izmēģinājām. Nevis sekoja dublis aiz dubla, bet mēs izgājām visu epizodi ļoti mierīgi ar aktieriem, un tikai tad mēs sākām filmēt atsevišķi pa dubliem. Nupat Rūta ir filmu redzējusi, man ļoti patika, kā viņa to raksturo – ka filma ir ļoti skaista un ka tā atmosfēra ir izdevusies. Tā ļoti gudri un skaisti pastāstīja arī savas sajūtas, ka viņa ir arī apmierināta ar savu veikumu. Tas man bija ļoti patīkami.
Filmā, tā ir meitas – mātes – vecmāmiņas līnija, pieļauju, ka tas tevi vēlreiz atmiņās, sajūtās aizveda arī pie savas dzimtas. Kāds ir tavas dzimtas sieviešu stāsts?
Man ir ļoti spēcīgs vecmāmiņas stāsts ar viņas bērnību pirms Pirmā pasaules kara Ļeņingradā. Kad es braucu [uz Ļeņingradu studēt] viņa man teica: sveicini Ļeņingradu. Viņa bija vienkāršs cilvēks, bet viņai bija izcils stāstnieka talants, un viņa stāstīja savas bērnības atmiņas, un daudz kas no tā man saslēdzās, kad es strādāju pie "Billes", tā ka tur es it kā strādāju ar savas vecmāmiņas sajūtām. Bet tagad "Mātes pienā" es jau strādāju ar savas mātes un, galvenokārt, ar savām sajūtām par šo laiku, jo es esmu viņu piedzīvojusi un izdzīvojusi, un tikai vēlāk sapratusi, kā es esmu dzīvojusi, kādā rāmī mēs visi bijām, kurš kļuva arvien šaurāks, ko tu arī citē no Noras Ikstenas grāmatas.
Tavi dēli abi ir muzikāli cilvēki, tu esi izmantojusi sava dēla Riharda [Kolmaņa] mūziku filmā "Ručs un Norie", bet šoreiz tu esi izvēlējusies Raimondu Tigulu. Kāpēc tā?
Arī klikšķis, klausījos daudz mūzikas, klausījos Raimondu. Godīgi, pie tā, ka komponists būs Raimonds Tiguls, mēs nonācām sarunās kopā ar Noru.
Viņiem ir bijuši kopīgi projekti.
Jā, un viņa teica: tu paklausies vēl. Un es paklausījos vēl. Zvanīju Raimondam un viņš bija ļoti priecīgs, tad mēs sākam strādāt.
Pēdējais, ko gribu tev pajautāt, saki lūdzu, kā cilvēkus, kuri neko negrib vairs zināt par Padomju Savienību, kuri nav tur dzīvojuši, kā viņiem pateikt: aizejiet uz filmu!
Aizejiet un paskatieties uz tām cilvēciskajām attiecībām, uz to, ko nozīmē būt mātei, ko nozīmē būt meitai. Iesaku arī lasīt grāmatu! Un ceru, ka sievietes ies uz kino un ņems vīriešus līdzi.
