Par to, kā arī par autores pēdējām filmām, viņas uzskatiem un vērtībām, kādas aktualizēt ar kino starpniecību, runājām pēc Holandas uzstāšanās konferencē.
Ņemiet piemēru no Islandes!
Par mazo valstu kino izlaušanos pasaulē režisore min salīdzinājumu ar Islandi: “Tur kino ir ļoti jaudīgs un stabils pēdējos 15 gadus. Islandes filmas islandiešu valodā tiek izplatītas festivālos un, protams, arī kino tīklos. Tās ir ļoti talantīgas, oriģinālas filmas. Islandē dzīvo tikai 350 tūkstoši iedzīvotāju, tomēr neviens to nesauc par mazu valsti, jo tai ir izcila kultūra, kino, mūzika un literatūra. Un tas ir piemērs, ka valsts labākā investīcija ir tieši kultūrā."
"Jā, kino maksā naudu. Pat vairāk nekā citas nozares. Bet investējiet attīstībā, scenāriju rakstīšanā, aiciniet speciālistus no Eiropas un pasaules. Daudzi no talantīgiem filmu autoriem ir veidojušies tieši tā rezultātā. Protams, tas ir jādara institūcijām. Tāpat arī valstij, kurai jāsaprot, ka kultūra ir vislabākā biļete pasaulē un arī industrijā,” secina Holanda.
Cīņa pret neiecietību
Režisores filmas ir bijušas nominētas Oskaram, kā arī saņēmušas virknes prestižu festivālu balvas. Viena no pēdējām - “Spoor” (Zvēra taka) - 2017. gadā tika godalgota ar Berlīnes kinofestivāla Sudraba lāci. Šis darbs veidots pēc pērnā gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas noveles.
Holanda atzīst, ka Tokarčukas darbi ir pelnījuši augstāko novērtējumu. Arī filmas pamatā ņemtā novele. Tā stāsta par lauku sievieti, cīnītāju un ideālisti, un tas ir pateicīgs materiāls ekranizācijai.
“Tajā ir ļoti spēcīgs raksturs,” stāsta režisore, “ekscentriska sieviete, kura cīnās par taisnību, par vājāko, pamesto, par dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri neiederas sabiedrībā. Tā ir cīņa pret patriarhālu, cietsirdīgu, brutālu sabiedrību, kur valda vīriešu un mednieku vara, nosakot, kas ir pareizi un kas nav.
Viņā ir daudz mīlestības, bet viņu pārpilda arī dusmas. Mēs vēlējāmies parādīt, kā piedzimst dusmas un kādas tās ir šodien. Aplūkojot to no feminisma puses, tas ir – neļaut šiem vīriešiem iznīcināt planētu un dabu. Tas ir detektīvs, trilleris, bet reizē arī skaidrs politisks akts.”
Režisore atceras, ka filmas iznākšana izrādījās visnotaļ aktuāla Polijā, kur arvien vairāk pieņemas spēkā neiecietība, tostarp arī starp varas pārstāvjiem. Pirmizrāde notika laikā, kad tūkstošiem cilvēku vienojās protesta akcijās. “Filmai sanāca sava veida valdības un tās pretinieku uzrīkota reklāmas akcija,” pasmejas Agneška Holanda.
“Manuprāt, Eiropas kino šobrīd pietrūkst tieši šāda “apetīte” pārbaudīt temperatūru lietām, kas drīz par sevi liks zināt,” piebilst režisore.
Totalitārisma sekas
Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Holandas darbu uzmanības centrā ir cīņa pret totalitārismu. Tie holokausta, nacisma un komunisma upuru stāsti. Arī pēdējā režisores filma “Mr.Jones” (Misters Džonss) stāsta par žurnālistu, kurš Staļina režīma laikā mēģina atklāt patiesību par "golodomoru" Ukrainā.
“Manuprāt, komunisma pastrādātie noziegumi pret cilvēci šodien ir nezināmi,” secina Holanda. “Cilvēki, Rietumi tos ir aizmirsuši. Arī postkomunisma valstis to ir novirzījušas zemākā plānā.
Pirms dažiem gadiem lasīju par pētījumu Krievijā, kur nozīmīgākā valsts līdera pirmajā pozīcijā bija Staļins. Iedomājieties, ja līdzīgā aptaujā Vācijā uzvarētu Hitlers. Tas patiešām būtu biedējoši. Šis piemērs rāda, kāda ir sabiedrības atmiņa attiecībā par šiem vārdiem.”
Turklāt “Mr.Jones” ir arī filma par žurnālistu drosmi, cīņu pret tā sauktajām “viltus ziņām” un mēģinājumiem uzrunāt sabiedrību. Vēl viena šobrīd aktuāla tēma.
“Mūsdienas ir piesātinātas ar problēmām un izaicinājumiem. Globalizācija un interneta revolūcija maina visu,”
skaidro Holanda. “Informācijas aprite politiķiem dod iespēju manipulēt ar patiesību. Klimata, dzimumlīdztiesības, demogrāfijas izmaiņas, bailes no bēgļu plūsmas rada daudz problēmu. Tām ir grūti rast risinājumu. Bet tad nāk populisti un saka: mums ir risinājums!”
TV seriāli, Kevins Speisijs un “harasments”
Agneška Holanda ir strādājusi pie vairākiem televīzijas seriāliem. Zināmākie – “House of Cards” (Kāršu nams) un “The Killing” (Nogalināšana). Viņa uzskata, ka šobrīd seriāli ieņem stabilu vietu līdzās kino, tomēr diez vai ir spējīgi to pilnībā izkonkurēt.
“Tā arī ir daļa no kino. Tikai seriāli ir savādāka vēstījuma un producēšanas forma. Un cilvēki vēlas tam sekot ne mazāk,” stāsta režisore.
“Seriāli apmierina mūsdienu skatītāju nepieciešamību sekot līdzi episkākai darbībai. Redzēt realitāti sarežģītākā veidā. Filma ir pārāk īsa, lai tam derētu. Līdzīgi kā 19. gadsimtā, kad biezi romāni bija populārākā brīvā laika pavadīšanas forma.”
Holanda ir viena no režisoriem, kura veidoja politisko seriālu “House of Cards”.
Pirms diviem gadiem tā galvenās lomas atveidotāju Kevinu Speisiju apsūdzēja par seksuālu varmācību. Līdz ar to populārā seriāla filmēšana tika apturēta. Tas bija arī laiks, kad pasaules kino elitē “uzsprāga” seksuālās vardarbības gadījumi, kā arī aizsākās kustība “Me too”. Arī Agneška Holanda to atbalsta, iestājoties pret seksuālās vardarbības gadījumu noklusēšanu.
“Bet tāpat esmu pret mediju linča tiesu. Nezinu, kas patiešām notika un cik nosodāms bija Kevins Speisijs. Darbā par to nekas netika dzirdēts. Pēc tam gan uzzināju, ka grupā ir vairāki cilvēki, kas to apzinās,” atceras Holanda.
“Man patiešām ir žēl, jo uzskatu, ka Kevins Speisijs ir viens no apdāvinātākajiem un harismātiskākajiem savas paaudzes aktieriem. Tas būtu apbēdinoši, ja vairs neredzēsim viņu uz ekrāniem. Es nezinu, kā rīkoties šādā situācijā, un gaidu kādu legālu risinājumu.”
Lietas, kuras ierastajā dzīvē nedarīsi
Runājot par mūsdienu kino, Holandai ir savi iedrošinoši vārdi jaunajiem filmu veidotājiem. Un viņas teiktajā patiešām der ieklausīties, jo to taču saka Eiropas Kinoakadēmijas vadītāja.
“Viņiem vajag zināt, kādēļ viņi vēlas veidot filmu. Nevis tikai tāpēc, ka vēlas, bet tieši kādēļ tas viņam ir svarīgi. Ir jābūt dziļam un pārdomātam iemeslam veidot filmu un izstāstīt stāstu. Tas pirmkārt. Otrkārt, ja viņam ir dziļa pārliecība to darīt, tad ir jābūt gatavam aizstāvēt savu patiesību,” uzsver Holanda.
“Tematiski filmai nav obligāti jābūt par politiku, sociālām tēmām vai psiholoģiju. Tu vari īstenot kaut ko galīgi traku. Tu vari būt provokatīvs, spridzinošs. Tu vari būt tas, kas ir māksla un kas ir fikcija. Tu drīksti izmēģināt lietas, kuras nedarīsi savā ierastajā dzīvē.”
