No bērna skatpunkta Disnejlendas atrakciju parki ir brīnumpasaule. Tur atdzīvojas pazīstamu animācijas filmu varoņi un to vide. Taču šī brīnumpasaule nav pieejama visiem. Tā ir pieejama vien tiem, kuri par to spēj samaksāt. Bet cik bieži esam iedomājušies, kā dzīvo cilvēki – it īpaši bērni – šo idillisko pasaku valstību pievārtē? Viņu ikdiena ne tuvu nav pasakaina – to ar vaļēju patiesības nervu atklāj Šona Beikera filma „Floridas projekts”.
Režisora novērojumi vietām ir ironiski, bet vienmēr patiesi un godīgi, piemēram, Floridā ir grūti saprast, kur beidzas Disnejlenda, kur sākas īstenība. Atrakciju parku kā leļļu namiņi apjož koši krāsotas ēkas, bet gaumīga arhitektūra ir piekāpusies rotaļīgumam. Labākajās kiča tradīcijās, te ēkas nav vienkāršas celtnes. Tās ir bumbieri, saldējuma konusi un citas līdzīgi neprātīgas formas.
Lai arī arhitektūrā Disneja pasaka turpinās, īstenības skarbumu cilvēku dzīvēs diemžēl neviens nav atcēlis. Leļļu namiņam līdzīgā ēkā patiesībā ir lēts motelis, kur dzīvo tie, kas labāku mitekli nevar atļauties.
Moteļa priekšpagalmā ik pārdienu vijas rinda pie sociālo darbinieku busiņa – te dala bezmaksas pārtiku. Zādzības un sīki likumpārkāpumi ir ikdiena, kas nevienu nepārsteidz.
Piemēram, galvenā varone, sešgadīgā Mūnija, spriņģojot pa viesnīcu, bezrūpīgi paziņo, ka „aiz šīm te durvīm dzīvojošo onkuli bieži arestē".
Pieaugušo acīm šis, protams, ir skaudrs skats, bet Šons Beikers to parāda pavisam citādi – no bērna skatupunkta. Mūnijai (Bruklina Prinsa) ir seši gadi, un viņa naudas trūkumu neizjūt – dzīve lielceļa motelī viņai izskatās drīzāk kā nebeidzams vasaras piedzīvojums.
Drosmīga un palaidnīga, viņa izdomā dažādus laika pavadīšanas veidus: viesnīcas uzraugam par prieku mēģina atdzīvināt beigto zelta zivtiņu, to ielaižot baseinā, un ar sīkiem meliem izdiņģē svešiniekiem naudu saldējumam.
Starp citu, viesnīcas uzraugu – ārkārtīgi tēvišķu tēlu – sirsnīgi spēlē aktieris Vilems Defo, kuru par šo lomu pērn nominēja Oskaram kategorijā „Labākais otrā plāna aktieris”.
Viens no daudzpusīgākajiem „Floridas projekta” tēliem ir Mūnijas māte Hallija, kuru spēlē lietuviešu izcelsmes aktrise Braija Vinaite. 24 gadus vecā aktrise ir dzimusi Lietuvā, bet agrā bērnībā ar ģimeni pārcēlusies uz Bruklinu Ņujorkā.
Filmā Hallijas tēls iedarbina vienu no jaudīgākajām diskusijām: kas ir laba māte?
No vienas puses, jaunā sieviete – izbijusi striptīza dejotāja – knapi spēj savilkt galus un sev nodrošināt jumtu virs galvas un iztiku sev un bērnam. No otras - viņa ir bērnišķīgi bezrūpīga, un Mūnijai dažbrīd šķiet kā vecākā māsa, nevis māte. Tai pat laikā viņas tēls izstaro beznosacījumu mātes mīlestību, radot priekšstatu, ka šī bezrūpība ir vien spēle, lai saglabātu bērna nevainību, lai viņa neieraudzītu skarbos dzīves apstākļus.
Gluži vai paradoksāli, ka abām aktrisēm un Vilemam Defo uz ekrāna ir izveidojusies tik ticama saspēles ķīmija, kaut viņu pieredzes ir tik dažādas. Vinaiti režisors ir atradis sociālajā tīklā „Instagram”, jo viņam iepaticies, cik atklāti aktrise dokumentē savu dzīvi, Bruklina Prinsa ir topošā bērnu zvaigzne, kas filmējas piedzīvojumu drāmās, bet Defo – paši zināt – cienījams aktiermākslas klasiķis.
„Floridas projekts” ir viens no pērnā gada Kannu kinofestivāla spožākajiem atklājumiem.
Tā ir filma, kura par dzīves skarbumu spēj runāt mažora toņkārtā, bet tai pat laikā atstāt arī ļoti smeldzīgu pēcgaršu. Tāpat arī filma spēj provocēt uz diskusiju par to, kas mūsu izpratnē ir labs, slikts, pieņemams vai nepieņemams. Jo režisors vērtējumu par šīm monumentālajām tēmām atstāj skatītāja ziņā.
