Vai mūsdienās vēl varētu radīt kaut ko tik fenomenālu, kā savulaik bija filma “Vai viegli būt jaunam?”? Vai arī tas laiks ir aizgājis?

Atkarīgs, ko mēs iekļaujam šajā jēdzienā – fenomenāls. Ja mēs runājam par mākslinieciski drosmīgu, spēcīgu vēstījumu, tad, es domāju, ka nešaubīgi tas ir iespējams. Jo personība izšķir to, autora talants, kurš veido filmu, izšķir, vai tas kļūs par mākslas darbu vai ne. Cits jautājums ir par to, ka mēs šobrīd dzīvojam daudz mazākā valstī. Sev par prieku mēs dzīvojam Latvijā, un, protams, ka nevar salīdzināt tos miljonus [skatītāju], kas tolaik ne tikai bija jāizcīna filmai, bet kas būtībā nāca līdzi tam, ka pasaule un robeža tajā laikā bija savādāka. Tās problēmas, kuras izdevās skart Jurim Podniekam, bija ne tikai Latvijas problēmas. Tas nebija tikai nacionāls stāsts, kaut gan arī tas, protams, bija tieši Latvijā. Latvijas stāsts par Latvijas jauniešiem.

Bet tas rezonēja ļoti plaši. Šī problēma ar jaunu cilvēku izlaušanos, ar jaunu cilvēku brīvu domāšanu un tās uzklausīšanu – tā bija ļoti plaša.

Katram laikmetam un laikam ir savas iezīmes un arī auditorijas gaidas. Kas ir tas, kas šobrīd dokumentālajā kino uzrunā mūsdienu Latvijas auditoriju?

Mēs varam spriest pēc filmām, kurām ir bijuši lielāki panākumi Latvijas auditorijā. Un tādas vienas formulas nav. Bet arī ir skaidrs, ka ir vajadzīgs autora vēstījums un iedziļināšanās, personiskums. Šobrīd ļoti svarīgi ir, lai filmā, personiski stāstot, tiktu personiski uzrunāti cilvēki. Tāpēc mēs zinām, ka spēcīgākie stāsti, kuri ilgi raisījuši rezonansi bija, piemēram, Ievas Ozoliņas stāsts “Mans tēvs baņķieris”, kas rezonēja ar to, ka daudzi cilvēki bija cietuši 90. gados no banku krīzes. Bet Ieva to stāstīja kā savas ģimenes stāstu,

Tāpat mēs varam runāt un priecāties par to, ka, piemēram, vecmeistars Ivars Seleckis mūžu mūžos vienmēr ir spējis ar saviem zemnieku stāstiem, ģimenes stāstiem uzrunāt ļoti plašu auditoriju, tāpēc, ka viņš arī ir bijis ļoti personisks tajā, kā viņš cilvēkus ir rādījis. Viņš ir bijis pacietīgs sekot it kā vienkāršām lietām, un arī tās ir uzrunājušas cilvēkus. Un joprojām – arī Ivara Selecka jaunākā filma, kas saucas “Turpinājums”, kas bija par maziem bērniem, kuri sāk iet skolā – šī filma arī izsauca lielu auditorijas interesi, pat lielāku, nekā kritiķi varēja prognozēt.

Bieži vien arī dokumentālais kino kalpo kā uzskatāmas sava laika vēsturiskas liecības. Cik tās ir uzticamas, un kā ir ar to dokumentālo kino, ko bieži vien varas izmanto, lai propagandētu kādu noteiktu viedokli?

Sāksim ar to, ka, man liekas, varām šis ierocis vairs tik labi nedarbojas. Viņi vairs īsti nevar ar kino palīdzību manipulēt ar publiku, vēl jo vairāk tāpēc, ka liela daļa filmu tomēr vairs nav valsts monopols. Respektīvi, tā nav valsts ideoloģija, tā ir autora pozīcija, ko viņi mums piedāvā. Tāpēc no šī mēs esam daudz vairāk brīvi. Tas gan uzliek daudz lielāku atbildību pašam autoram un arī producentam, kura nozīme šobrīd ir lielāka.

Bet man liekas, ka tomēr dokumentālā kino spēks ir ļoti nozīmīgs, varbūt pat lielāks, nekā mēs to šobrīd apzināmies. Man liekas, ka patiešām – kaut spriežot pēc Latvijā dzīvojošā izcilā režisora Vitālija Manska filmām, kuras galvenokārt stāsta par Krieviju. Jūs jau saprotat, ka ne katru pasaulē interesētu Krievijas problēmas vai Vitālija Manska ģimenes peripetijas, kam ir politisks konteksts. Bet šīs filmas patiešām ir pazīstamas Eiropā un pasaulē tāpēc, ka tie stāsti tiek stāstīti tā, ka saprot arī citās valstīs, īpaši Austrumeiropā, kur cilvēkiem ir iekšējas bailes no totalitārisma, kuri to ir piedzīvojuši.

Šie cilvēki saprot šos stāstus, var identificēt un pārlikt uz citām valstīm un pieredzi.

Arī mūsdienās krievu dokumentālās filmas ir līdzeklis, kā Krievija pārraksta savu vēsturi. Kā skatītājam to izvērtēt un saglabāt skaidru prātu šajā piedāvājumā?

Skatītājam šo problēmu izvērtēt neviens nevar palīdzēt. Skatītājam ir jāizvērtē arī tas, ko rāda televīzija, tas, ko ziņo radio. Pieredze palīdz. Arī dokumentālā kino skatīšanās pieredze palīdz.

Arī daudz lielāka nozīme šobrīd, nekā toreiz, kad skatījāmies Jura Podnieka leģendāro filmu, ir katra personiskajam viedoklim un arī spējai analizēt.

Tur neko īsti palīdzēt no malas nevar. Nevar vairs iestāstīt ne mazai, ne lielai cilvēku grupai, ka nepatiesība ir patiesība, ja šiem cilvēkiem pašiem ir cits konteksts. Mēs šobrīd varam sekot arī publicistikai, dokumentālajam kino globālā nozīmē – varam redzēt arī pasaulē radītas filmas daudz vairāk, nekā tas bija Jura Podnieka laikā. Diemžēl - pašiem būs jādomā.