Rīgas kanāla piekalnītē saulainā aprīļa pirmdienā pīles baro grīļīgs bārdainis ar Andra Keiša vaibstiem platās vadmalas biksēs, saņurcītu platmali un biezu vamzi virs atpogātā krekla. Tikpat grīļīgs biedrs Ģirta Ēča izskatā rauga viņu atpestīt no ūdensmalas un kaut kur sadabūt naudu. Garām uz rokām aizstaigā divi puikas.
„Tiem, kuri nav lasījuši šo grāmatu, es ļoti silti to ieteiktu, jo tas ir viens no retajiem latviešu romāniem, kurā tiek aprakstīta Rīgas, nevis lauku dzīve, kā tas ir parasti. Un kā Eglītis ir rūpējies par lasītāju, lai visu laiku būtu interesanti, paradoksāli un asprātīgi! Viņš ir vienkārši brīnišķīgs. Varu teikt, ka tiešām piepildās mans sapnis, ka „Homo Novus” tiek ekranizēts. Jo es dievinu to laiku. Es ļoti labprāt staigātu pa Rīgu 20.gados un uzskrietu virsū [gleznotājam Jānim] Tīdemanim vai paietu garām [režisoram Eduardam] Smiļģim,” saka aktieris Andris Keišs, kuram filmā uzticēta ekstravagantā gleznotāja Salutaura loma.
Filmas „Homo Novus” režisore un arī scenārija autore ir Anna Viduleja. Viņas vārds kinoskatītājiem, iespējams, vislabāk pazīstams saistībā ar filmu „Vogelfrei”. „Homo Novus” ir viņas pirmais lielais pastāvīgais darbs kinorežijā. No Anšlava Eglīša, viņasprāt, ikviens varētu mācīties godīgumu, sirsnību un veselīgu pašironiju. Viņa romānu filmas veidotāji interpretējuši diezgan brīvi, atzīst Viduleja.
„Mūsu operators Jānis Eglītis skaisti noformulēja, ka mēs stāstām stāstu, ko esam dzirdējuši no saviem tēviem, kuri to savukārt dzirdējuši no tēvu tēviem. Līdz ar to mums ir tā pārstāsta vīles tiesa. Mēs veidojam tādu kā sapni par to laiku, atmiņas par nākotni. Esam laimīgi, ka mums ir iespēja runāt par skaisto starpkaru laiku, kurā valdīja cerības, drosme būt laimīgiem vai, kā minimums, vēlēties būt laimīgiem. Kur kritērijs „laime” nebija nekas abstrakts, bet ļoti konkrēts un nepieciešams. Tajā posmā tauta mīlēja māksliniekus, un mākslinieki bija uzdevuma augstumos. Viņi producēja brīnišķīgas idejas, un viņu vīzijas par nākotni, par tautu un valsti bija ļoti skaistas,” saka režisore.
„Homo Novus” ir raksturu meistara Anšlava Eglīša otrais prozas darbs, kas tapis trimdā 1946.gadā. Pirmskara Rīgu tas skata caur nabadzīga, bet ambicioza provinces mākslinieka Jura Upenāja acīm, kurš no laukiem ierodas Rīgā, lai iekarotu savu vietu mākslas pasaulē. Viņu spēlēs jaunais aktieris, vēl Kultūras akadēmijas students Igors Šelegovskis. Viņam pašlaik ir tikpat gadu kā romāna galvenajam varonim – 24, un Jura Upenāja stāstā Šelegovskis saredz daudz līdzību arī ar sevi pašu.
„Manuprāt, daudz jaunu cilvēku, kuri uzsāk ceļu uz kaut ko, varētu asociēties ar šo varoni. Viņš īsā laikā, vienā gadā, dabū pilnu buķeti – kāpumu, kritumu, „aplauzienu”, jaunus draugus un mīlestību… Arī es pats augstskolas laikā esmu bijis līdzīgās situācijās, un man viņu ir ļoti viegli saprast,” saka jaunais aktieris.
Anšlavs Eglītis, kurš „Homo Novus” galvenajā varonī esot ielicis arī daudz no sevis paša, šobrīd kļuvis par viņa mīļāko rakstnieku.
Lai labāk sagatavotos jaunā mākslinieka lomai, Šelegovskis apguvis gleznošanas pamatus, bet otras galvenās lomas atveidotāja Kristīne Krūze iepazinusi tēlniecības jomu. Viņas varones Ciemaldas netiešs prototips ir tēlniece Marta Skulme.
„Domāju, ka viņa ir tam laikam diezgan liela brīvdomātāja. Jo tas tomēr ir laiks, kad sievietei viņas vecumā jau tā kā vajadzētu būt pie vīra sāniem, bet viņa ir izvēlējusies savu ceļu. Viņa ir atzīta arī vīriešu mākslinieku pasaulē, tā kā domāju, ka viņa kaut kādā ziņā ir pat tāda diezgan feministiska būtne,” spriež Krūze.
Spēlfilmas „Homo Novus” filmēšana turpināsies arī vasarā, bet uz ekrāniem tā nonāks nākamā gada rudenī. Jāpiebilst, ka filmu programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” top pavisam 16 pilnmetrāžas filmas.
