Ieva Augstkalna: Tava filma ir par divām kolorītām latviešu personībām - Anriju un Manomi, un arī viņu meitu, kuri šobrīd par savām mājām uzskata Angliju, bet vienlaikus jūtas piederīgi Latvijai. Kas, tavuprāt, šos radošos, talantīgos cilvēkus attur sevi realizēt šeit? Mēs esam konservatīva sabiedrība kopumā vai tomēr cēlonis ir nosacīti ekonomiskā nestabilitāte, kas liek meklēt apmaksātāku darbu un labākus dzīves apstākļus?
Tomass Beķeris: Tā arī ir, viss tavs iepriekš minētais. Mūsu sabiedrībā patiešām arvien ir aktīvi konservatīvi domājošie, kas savukārt neordināri domājošajiem var kavēt kaut kādu radošo attīstību un izaugsmi. Es pats savā radošajā darbībā esmu saskāries ar situāciju, kurā es nevaru virzīt savas idejas, jo kādam tās šķiet pārāk izaicinošas.
Turklāt Latvijas radošais tirgus ir limitēts.
Piemēram, Anrija specifiskais tetovējumu žanrs ir pieprasīts gan Anglijā, gan ārpus tās. Šeit Latvijā viņam šādas iespējas nav.
Cik daudz tev pašam bijusi saskaršanās ar aizbraukšanas tēmu, kas šobrīd ir mazliet pieklususi, bet arvien aktuāla? Veidot filmu par šo tēmu bija apzināts lēmums to saprast un izpētīt, vai tieši pretēji?
Filmas centrā es sākotnēji vēlējos parādīt, manuprāt, ārkārtīgi savdabīgus cilvēkus. Es vienkārši vēlējos dokumentēt interesantus cilvēkus, kuri nebūt nelīdzinās izpratnei par vidējo latvieti. Viņi ir unikāli. Man šķiet, ka Latvijā daļa cilvēku par viņiem varētu arī neko nezināt. Filmēt dokumentālo īsfilmu par Anriju un Manomi man likās kā misija visiem pastāstīt, ka ir cilvēki, personības, kas dara to, kas viņiem patīk, un viņiem tas arī izdodas.
Turklāt es vēlējos arī kliedēt iespējamos aizspriedumus, kas vēl arvien nereti tiek attiecināti uz cilvēkiem ar tetovējumiem un to dzīvesveidu.
Kādu, tavuprāt, Latvijas kodu veido šie cilvēki? Cik svarīgi ir par mums runāt arī ārpus Latvijas robežām?
Manuprāt, ir muļķīgi teikt, ka šie no valsts izbraukušie latvieši mums vairs nav svarīgi. Mēs nedrīkstam par viņiem aizmirst, jo arī viņi veido kaut kādu daļu Latvijas koda. Ir svarīgi apskatīt šos cilvēkus un saprast iemeslus to aizbraukšanai, lai, iespējams, kaut ko šeit mainītu.
Ko tava filma kopumā var mainīt, un vai kino uzdevums un spēks ir iespaidot kaut kādus sociālus procesus?
Katras filmas uzdevums ir individuāli saistīts ar paša režisora mērķi. Šoreiz mans mērķis bija vienlaikus izglītot, kliedējot stereotipus un aizspriedumus, un arī izklaidēt, jo filmas varoņi paši arī atzina, ka, viņiem esot uz ielas, cilvēki atskatās. Savukārt šāda reakcija liecina par interesi.
Manuprāt, arī skatītājiem būs interesanti vērot varoņus savos ekrānos.
Kādu situāciju šajā sabiedriskajā procesā tu redzi nākotnē? Un kā tavu filmu kā darbu, kurā dokumentētas mūslaiku aktualitātes un problemātika, varētu redzēt pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?
Es domāju, ka pēc divdesmit un vairāk gadiem situācija Latvijā būs citādāka. Varbūt pēc pāris desmitiem gadu Latvija būs tik pārapdzīvota, ka šodien to ir grūti iedomāties. Domājot, kā filmu varētu vērtēt pēc vairākiem gadiem, šķiet, ka tas ir paaudzes jautājums, kuru no šodienas perspektīvas ir grūti iedomāties.
Domāju, ka nākotnē konservatīvo sabiedrības daļu nomainīs liberāli domājošie un, atskatoties uz divdesmit gadus vecu materiālu, tiem mūsu problēmas liksies patiešām dīvainas.
Nē, bet kopumā Latvijā dzīvot nav nemaz tik slikti. Es domāju, ka tas arī tuvākajā nākotnē nemainīsies. Mēs esam ļoti zaļi, pie mums ir sakopts un tīrs. Ir patīkami šeit dzīvot.
Vai, tavuprāt, televīzijas īsfilmas formāts ir bijis tev ērts, lai pateiktu visu, kas stāsta, problēmas un parādības ietvaros ir iespējams?
Sākumā likās sarežģīti apvienot ierobežoto formātu un tik apjomīgu materiālu, taču vēlāk šis formāts kļuva par pateicīgu darbarīku. Tas ļāva neizplūst detaļās un lika koncentrēti runāt par galveno. Papildu desmit minūtes esošajai filmai noderētu, taču pilnmetrāža šim stāstam noteikti nav nepieciešama. Īsmetrāžas filmas formāts ļāva arī koncentrēti domāt par mūziku, kas nedrīkstēja aizņemt pilnīgi visu filmas laiku, taču tai ir ļoti liela nozīme, ne tikai stāstot par varoņiem, bet arī veidojot galveno ideju par citādo mūsos un mums apkārt. Manuprāt, formāts ir arī skatītājiem interesants, jo ļauj apskatīt piecas dažādas filmas, piecus dažādus stāstus un piecus dažādus, taču vienotus Latvijas kodus.
