Miks Želvis: Kāds ir šodienas latvietis, kādu viņu redzi tu un kā viņu portretē savā filmā?
Didzis Eglītis: Dziļš jautājums. Man šķiet, ka nav tāda vienota koda visiem latviešiem. To varētu uzstādīt, skatoties varbūt no malas, bet, lai nebūtu tā, ka katram tas ir pilnīgi unikāls, domāju, ka ir vairāki kodi. Ja paskatāmies tādā nacionālā izpratnē, tad mums ir aizbraukušie, palikušie vai arī vēl aizbraukt gribošie. Tas ir pirmais, kas nāk prātā, ja vispār runā par latviešiem. Man šķiet, ka tas sociālpolitiskais, ekonomiskais stāvoklis, kāds ir Latvijā, ļoti ietekmē katra latvieša iekšējo noskaņojumu.
Es saprotu, ka tava filma vairāk stāsta par to, kā cilvēks izjūt pats sevi un, kā anotācijā minēts, pienākuma apziņu pret Latviju.
Filma “Meklētāji” ir par cilvēkiem, kuri paši uzņemas iniciatīvu. Faktiski mana personīgā interese, veidojot filmas, ir meklēt iedvesmojošus stāstus un pacilājošas idejas. Tas mērķis ir, lai tiešām cilvēks, noskatījies filmu, grib celties un darīt, kaut vai sākt ar pašu mazāko.
Man šķiet, ka man izdevās veiksmīgi noķert to sajūtu un arī neiebakstīt ar pirkstu acī, un ļaut cilvēkam pašam skatīties, saprast un domāt. Tad pretnostatīt arī savu pozīciju – vai es esmu ar viņiem, vai es nekad tā negribētu darīt. Nebūs tā, ka, filmu skatoties, neviens nesaprot, ko viņam grib pastāstīt. Katrs tur atradīs savu pozīciju, kā uz to paskatīties, novērtēt vai savā izpratnē salikt.
Meklētāji, viņi visi ir brīvprātīgie...
Aleksandrs Faminskis pirms astoņiem gadiem iniciēja šo pasākumu un dara to tiešām brīvajā laikā. Tāds kā hobijs, teiksim. Citi brauc makšķerēt, citi brauc ar vējdēli, viņš savāc savus domubiedrus un dodas meklēt bez vēsts pazudušus cilvēkus.
Tas tāds ļoti savdabīgs brīvā laika pavadīšanas veids, ja, piemēram, tu to pielīdzini makšķerēšanai vai kādam līdzīgam hobijam. No vienas puses, tas pat šķiet varonīgi – ziedot savu brīvo laiku, lai palīdzētu citiem, zinot, ka potenciāli pakļauj sevi kaut kādām šausmām. Kas tas ir, kas dzen cilvēku šādi palīdzēt līdzcilvēkam?
Es teiktu, ka tas ir nākamais līmenis. Ja tu ieraugi, ka ar savu prasmi, meistarību vai talantu, vai arī savu vēlmi darīt spēj kādam palīdzēt, pieļauju, ka katrs izsvērtu šādu domu. Cik es ar meklētājiem esmu runājis – arī filmā tas parādās – tur sapulcējušies ir dažādu jomu profesionāļi, viņi sniedz savas profesionālās zināšanas, savu pieredzi. Šī organizācija dod iespēju lietas, kuras viņi prot vislabāk, pavērst taustāmā sociālā labumā.
Tas smagais impulss līdzi tam visam ir tas, ka tiešām katra situācija ir potenciāla traģēdija. Protams, kaut kādiem nerviem ir jābūt, lai to varētu panest; un ne velti cilvēki, kas tur sanākuši, ir sapratuši, ka viņi to spēj, ka viņi to var. Īstenībā viņi to dara ar prieku – pazudis cilvēks nav nekas priecīgs, bet spēja palīdzēt rada prieku. Un tas laikam ir tas dzinulis, kas tos cilvēkus tur kopā.
Bet vai tev pašam, apzinoties visus tos iespējamos iznākumus, nebija grūti piedalīties meklēšanas akcijās?
Man vairāk ir sociālantropoloģiska interese par to, jo mans mērķis bija noskaidrot, kāpēc viņi meklē. Es arī šos pašus jautājumus viņiem uzdevu un mēģināju tajā iedziļināties. Ja sākumā man varbūt likās, ka tie cilvēki meklē tāpēc, ka viņus pašus kādreiz ir piemeklējusi kāda traģēdija vai kaut kas līdzīgs, tad iedziļinoties es sapratu, ka nē, ka īstenībā katram varonim, ja tā varētu teikt, ir stipri atšķirīga motivācija. Kādam tiešām varbūt pašam kaut kas kādreiz ir gadījies, kāds atkal jūt, ka viņš spēj tādā veidā savu prasmi ielikt noderīgākā gultnē, kas dod kādu labumu citam cilvēkam. Kāds cits savukārt cenšas apvienot lietderīgo, viņš atrod, meklējot citus cilvēkus, iemeslu iziet ārā no mājas. Kaut vai tik vienkārši.
Interesanti tas, ko es novēroju gan treniņos, gan pasākumos, viņiem nav tā, ka ir viens līderis, kapteinis, kurš saka, kas jādara. Pirmajā brīdī pat nevarētu īsti saprast, kas tur notiek, tāpēc ka tur viss it kā pats no sevis notiek.
Man liekas, ka tas arī diezgan daudz nosaka, ka meklētājos nav neviena tāda, kurš nespēj pats sevi organizēt. Tā ir pamatlieta. Pirmkārt viņi tiek paši ar sevi galā, un tad viņi sāk palīdzēt citiem.
Tur jābūt noteikti arī psiholoģiski spēcīgam cilvēkam.
Jā, tas gan. Lielākā daļa – tie, kas ir pazuduši mežos, nevis vienkārši paslēpušies paši vai aizbēguši – tiek atrasti miruši. Latvijā it kā nemaz nevar pazust – ir stigas, ir ceļi, ir mājas, pietiekoši blīvi apdzīvota teritorija. Tie, kas pazūd un kurus nevar atrast, visbiežāk ir vai nu ar veselības traucējumiem vai atmiņas traucējumiem, vai vēl kaut kādām problēmām. Tad ir kaut kāds brīdis, kad meklētāji saprot, ka viņi meklē mirušu cilvēku, un tas ne katram ir pa spēkam. Ja kāds grib ar to nodarboties, tad jāņem vērā, ka viņam jābūt psiholoģiski gatavam atrast mirušu cilvēku.
Tomēr viens no filmas varoņiem apgalvo, ka vienam pašam cilvēkam mežā nav ko darīt.
Tas bija arguments par meklēšanu kā tādu. Jo, ja cilvēks ir attiecīgi aprīkojies, uzlādējis telefonu, viņam ir siltas drēbes un pārtika, viņš var iet mežā dzīvot ilgi. Tas vairāk ir par to, ka meklēt pazudušu cilvēku vienam nav vērts, jo viens cilvēks fiziski spēj redzēt ļoti ierobežotu teritoriju, it īpaši aizaugušos krūmājos. Tad ir jāorganizē cilvēku ķēdes, kas iet un ķemmē mežus; tas ir faktiski vienīgais veids, kā to kvalitatīvi izdarīt.
Kādas ir tavas attiecības ar televīzijas laika formātu – 26 minūtēm? Vai tas drīzāk traucē vai tomēr disciplinē? Varbūt kaut kas palika nepateikts ārpus kadra.
Ir tā, ka filma ir aisberga redzamā daļa. Tur tiek apskatīts faktiski tikai viena veida gadījums – ja cilvēks ir pazudis mežā vai pilsētas parkā.
Ļoti daudz cilvēku tiek meklēti caur internetu. Ātrākais gadījums, kas ir bijis, kad 10 minūtēs atrod. Ieliek ziņu, piemēram, „Facebook” un pēc 10 minūtēm saņem zvanu: “Man tas cilvēks sēž pretī tramvajā. Ko man darīt?” To es arī būtu bijis priecīgs iekļaut filmā, bet pietrūkst šo minūšu.
Starp citu, filmas limits ir ne tikai minūšu skaitā, bet arī izgatavošanas laiks ir diezgan īss – mazāk nekā gads. Sākot jau izstrādāt ideju, visi parametri tiek ņemti vērā un ļoti ātri izkristalizējas, kam pievērst uzmanību un ko atlaist vaļā, kur neiedziļināties. Protams, man iedziļināties sanāca visā, lai es varētu kvalitatīvi atsijāt, kādā veidā šo stāstu stāstīt.
Piemēram, šogad bija lielais Ivana Berladina pazušanas gadījums Liepājā, kur man bija iespēja braukt un filmēt, bet es pieņēmu lēmumu to nedarīt, jo apzinājos tās 26 minūtes. Ivana stāstu nevarētu izstāstīt kā 5 vai 12 minūšu epizodi. Izstāstīt godīgi to nebūtu iespējams, varētu iedot nelielu ieskatu tikai, bet tas vairs nebūtu stāsts par meklētājiem, tas būtu stāsts par Ivanu.
Mērķis tomēr bija izstāstīt stāstu, kā meklētāji organizē sevi, domā sevi un pasniedz sevi, kāda ir viņu misija.
