Uz kinoekrāniem filma nonāks 22.februārī, un tā būs otrā spēlfilmas pirmizrāde Latvijas simtgades kino programmā pēc Vara Braslas „Vectēva, kas bīstamāks par datoru”. Starp citu, Varis Brasla ir arī Madaras Dišleres skolotājs, jo savulaik viņa filmā „Emīla nedarbi” jaunā režisore spēlēja Emīla mazo māsu Idu. Tagad viņa pati uzņēmusi filmu par četrām pusaugu meitenēm un viņu piedzīvojumiem Atmodas laikā.
Filma ir daļēji autobiogrāfiska – tā balstīta Madaras Dišleres bērnības atmiņās. Arī viņai, tāpat kā filmas galvenajai varonei Paulai, 1989.gadā bija deviņi gadi, un viņa ar māsu pavadīja vasaru laukos, kā bērns pieredzot Atmodas laika centrālos notikumus. Tomēr ne viss filmā balstīts viņas pašas atmiņās. „Dramaturģija pieprasa savu, un, piemēram, lietuvieša Jonasa stāsts filmā ir aizgūts no mana kolēģa, arī kinomākslinieka Alda Meinarta dzīvesstāsta,” atklāj Dišlere.
Filmas pamattēma ir brīvība – gan valstiskā, gan personiskā ziņā, saka režisore. „Paula pirmoreiz izbauda šo brīvību – kā ir dzīvoties bez vecākiem, būt prom no mājām tik ilgi kopā ar citām meitenēm, kā ir būt pieaugušajam. Viņai šī brīvība paver jaunus ceļus personības izaugsmē. (..) Otrs ir
valstiskās brīvības aspekts, kas darbojas varbūt vairāk kā fons, bet iezīmē laiku, kad arī mēs, Latvija, esam kā bērns ceļā uz neatkarību. Brīžam varbūt ļoti bērnišķīgi speram soļus tai pretī, bet tomēr to panākam,” stāsta režisore.
Cik labi šo filmu spēs saprast šodienas bērni, kuriem astoņdesmitie gadi, tā laika notikumi un pat tehnoloģijas šķiet kā tāla senatne? Madara Dišlere teic – filmu veidojot, ļoti daudz domājusi tieši par mūsdienu bērniem.
„Tas bija viens no iemesliem, kādēļ veidot filmu – lai viņiem parādītu, kā viņu vecāki dzīvoja tad, kad viņi bija šajā vecumā. Kādas bija viņu problēmas, intereses, ar kādām situācijām viņi saskārās un ko darīja,” saka režisore. Viņa cer, ka uz filmu „Paradīze ‘89” kopā dosies vairākas paaudzes un pārrunās tajā redzēto.
„Protams, daudzas lietas mēs filmā apzināti neskaidrojam. Ja mēs skaidrotu, tā būtu populārzinātniska filma par 80.gadiem. To mēs apzināti nevēlējāmies. Un es ļoti ceru, ka pēc filmas noskatīšanās šis dialogs starp paaudzēm turpināsies – piemēram, kas bija Ļeņins, vai kā tas varēja būt, ka vienā dienā veikalā pēkšņi vairs nekā nebija? Tādas lietas es tomēr atstāju vecāku ziņā, un es ļoti ceru, ka vecāki ar bērniem pēc filmas parunās arī par vērtībām, kas bija svarīgas tolaik un kas, manuprāt, šobrīd ir vēl svarīgākas – par brīvību, par to, kā pieaugušie tajā laikā spēra soļus pretī neatkarībai, un par to, ka, ja tev kaut kas ir svarīgs – gan valstiskā, gan personiskā ziņā, tad par to ir jācīnās,” uzsver Madara Dišlere.
