Pēc sava tēva, ietekmīgā Krievijas opozicionārā politiķa Borisa Ņemcova nogalināšanas 2015. gada februārī Žanna Ņemcova emigrēja uz Vāciju, kur nu jau vairāk nekā četrus gadus strādā par žurnālisti un vada sava tēva vārdā nosaukto fondu.
Jānis Lācis: Vēlos jums vaicāt kā ''ArtDocFest'' žūrijas pārstāvei, cik bieži jūs skatāties dokumentālo kino?
Žanna Ņemcova: Ar nožēlu atzīstos – ļoti reti. Esmu skatījusies daudzas Vitālija Manska filmas, ieskaitot pēdējo “Putina liecinieki”. Tomēr šīs nedēļas laikā esmu noskatījusies rekordlielu skaitu dokumentālo filmu. Man ir liels gods būt šajā žūrijā, turklāt tā ir pirmā reize, kad vispār esmu uzaicināta kāda kinofestivāla žūrijā. Un tā ir ārkārtīgi interesanta pieredze.
Mēs skatāmies četras līdz piecas filmas dienā, un es to nenožēloju. Manuprāt, programma ir ļoti spēcīga, kas ļauj man paplašināt savus apvāršņus un uzzināt, kas notiek. Kas notiek Krievijā, es daudzmaz zinu. Bet vienalga rodas sajūta, vai tiešām ir tik slikti? Ja runājam par Krievijas dokumentālo kino, tad pārsvarā ir pesimistiskas filmas. Bet tāpat uzzinu, kas notiek Baltkrievijā, Ukrainā, un tas ir lieliski.
Kādas ir vadošās tēmas gan šajās festivāla, gan citās jūsu redzētajās pēdējā laika Krievijas dokumentālajās filmās?
Galvenā tēma ir Putins. Praktiski nav filmu par Krieviju, kurās tā vai citādi nebūtu tāda liriska varoņa kā Putins.
(smejas) Es, protams, jokoju. Piemēram, arī filmā “Pavedināšanas skola”. It kā tēma, kurai nav nekāda sakara ar Putinu. Tas ir stāsts, kā krievu sievietes mēģina iepatikties vīriešiem, kā viņas iet uz treniņiem un kā nākotnē veidojas viņu likteņi. Bet arī tur ir Putins. Aizkadra tekstā skan viņa runa, manuprāt, Sieviešu dienā.
Viņš ir visur. Daudz filmu veltītas militarizācijai, jauniešu militarizācijai. Ziniet, mums ir tāda Viskrievijas sabiedriski patriotiskā kustība “Junarmija”. Tā ir aptvērusi visu valsti. Arī tajās filmās ir Putins, viņa portreti. Tad vēl filma par Čečeniju. Tur Putins un Kadirovi, Ahmads un Ramzans.
Tiesa gan, ir variācijas. Ja tā ir Baltkrievija, tad būs Lukašenko. Ir dažas baltkrievu filmas par vienu un to pašu tēmu. Par milzīgo plaisu starp valsti, cienījama vecuma varas pārstāvjiem un jauniem progresīvi domājošiem cilvēkiem. Tas ir ļoti interesants kontrasts. Turklāt filmās ir nebeidzama tanku plūsma. Padomāju, vai tiešām Minskā katru dienu var redzēt kara tehniku? Bet mums arī ir tanki. Tā kā militarizācija ir viena no vadošajām tēmām.
Jūsuprāt, vai dokumentālais kino būtu vairāk jārāda arī citās platformās? Televīzijā, internetā?
Būtu. Bet tas nav iespējams. ''ArtDocFest'' direktors Vitālijs Manskis līdz šim mēģināja demonstrēt filmas Maskavā, bet tur visas nevar rādīt. Mēs runājam tikai par izrādīšanu kinoteātros. Par kādu televīziju var būt runa, ja Krievijā to kontrolē valsts? Mums nav neviena federālā kanāla, kuru nekontrolētu valsts.
Šeit festivālā ir pārstāvētas filmas, kas skar asas politiskas un sociālas tēmas, un tās netiks parādītas Krievijas TV kanālos. Vismaz lielākā daļa netiks parādītas.
Internets?
Krievijā ir dokumentālistikas “bums”. Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem sabiedriskās domas ietekmes instrumentiem. [Jurijs] Dudjs uztaisīja divas filmas “Kolima” un “Beslana”, kas savākušas miljoniem skatījumu. Tāpat nesen kanālam "Настоящее время" (Current Time) bija projekts “Holivar” par interneta vēsturi Krievijā.
Krievijas mērogā var runāt par “bumu”. Nezinu, kādi filmu izplatīšanas plāni ir režisoriem vai producentiem, bet daļu no tām var izvietot internetā. Pieprasījums ir, kaut arī miljonu skatījumu mērogi nav daudziem.
Un tomēr televīzijai Krievijā joprojām ir spēcīga ietekme?
Protams. Paskatieties aptauju datus. Vairāk nekā puse cilvēku informāciju saņem no televīzijas. Bet uz šo problēmu jāpaskatās dziļāk. Jā, lielākajās Krievijas pilsētās cilvēki meklē ziņas arī internetā. Bet ir vēl viens kritērijs – uzticamība. Manuprāt, ja jauniešiem internetā atrastu ziņu ticamība ir vairāk nekā vidēja, tad vidējās vai vecākās paaudzes ļaudīm nav šīs uzticības. Viņi domā: nu, tajā internetā var visu ko sarakstīt. Tā ir ļoti arhaiska pieeja tam, kā noteikt informācijas patiesumu vai nepatiesumu. Iespējams, daudziem ir sajūta, ja pa televizoru pateica, tad tā ir taisnība, bet, ja internetā, tad nav. Kas ir "fact-checking" (faktu pārbaudīšana), neviens nezina.
Nevajag arī pārspīlēt interneta vidi. Krievijā interneta pamatresursus kontrolē valsts. Piemēram, ''Yandex''. Tas pats attiecas uz ''Mail.ru Group'' vai sociālo tīklu ''VKontakte''. Vadošais meklēšanas resurss ir ''Yandex'', kura “zelta akcijas” turētājs ir ''Sberbank'' [lielākā banka Krievijā]. Tur ziņu lenta, TOP 5 ziņas, manuprāt, ir neobjektīvas. Bet varbūt es kļūdos?
Turklāt vajag taču zināt, ko meklēt. Vispār internets ir sarežģītāks nekā televizors. Televizorā ir gatava informācija, nevajag neko domāt, neko meklēt.
Lūk, te ziņas, te seriāli un tā tālāk. Bet internetā jums ir jāsaprot, ko meklēt. Tādēļ interneta ietekme kopumā ir zemāka par televīziju.
Drīz apritēs pieci gadi kopš tika nogalināts jūsu tēvs. Kā, jūsuprāt, šo gadu laikā Krievijā ir mainījusies, kā attīstījusies liberālā kustība un kādā punktā tā atrodas šobrīd?
Domāju, jābūt reālistiem. Ja skatās uz to globāli, nevis tverot tikai atsevišķas sabiedriskas kustības, mainījies nav nekas. Sabiedrības apziņā kaut kādas tektoniskas virzības nav. Ar “tektonisku virzību” es domāju miljonus cilvēku, kas nevis pasīvi, bet aktīvi pauž savu pozīciju. Tā nav. Ir tikai neliela cilvēku grupa.
Paskatieties, cik cilvēku izgāja mītiņos Katalonijā pēc tam, kad neatkarības cīņas līderiem piesprieda milzīgus ieslodzījuma sodus. Un paskatieties, cik izgāja Krievijā. Sešdesmit tūkstoši, pats lielākais skaits, turklāt saskaņotā mītiņā. Tādēļ, globāli skatoties, tektonisku virzību neredzu.
Kas attiecas uz nelielas cilvēku grupas aktivitāti, jā, tā ir palielinājusies. Tā ir jaudīga solidarizēšanās akcija ar arestētajiem un nelikumīgi notiesātajiem.
Mēs redzam jauniešu lomas pastiprināšanos, jauniešu politizāciju. Bet vēlreiz – tā ir neliela cilvēku daļa. Nevajag pārspīlēt.
Nesen notika Ņemcova forums, kurā uzstājās, šķiet, viens no šābrīža zināmākajiem amerikāņu intelektuāļiem filozofs Frensiss Fukujama. Viņš uzrakstījis grāmatu “Identitāte”. Iesaku to izlasīt arī jūsu auditorijai. Tajā minēts vienkāršs piemērs.
Ar ko sākās “Arābu pavasaris”? Ar ielu tirgotāja pašaizdedzināšanos Tunisijā. Viņš tirgojās ar dārzeņiem un augļiem, darīja to nelikumīgi, ieradās policija un visu viņam atņēma. Viņš devās sūdzēties pie vietējiem varas orgāniem, bet neizcīnīja taisnību, kāda tā bija viņa izpratnē. Tad viņš aizdedzināja sevi, un tas izsauca milzīgu sabiedrības rezonansi.
Te pat nav runa, ka cilvēki nebija apmierināti ar autoritāro valdības stilu Tunisijā. Šķiet, šī problēma skāra ikvienu. Cilvēka cieņas problēma. Vairums cilvēku saprata, ka paši var saskarties ar līdzīgu situāciju. Tādēļ pirms tam nekad neviens nevar pateikt, kad un kā notiks izmaiņas. Skatoties atpakaļ, ir viegli teikt: redziet, bija tādas pazīmes, kas pie tā noveda. Bet pirms tam neviens to nepateiks.
Ja runājam par Krieviju, ir radies priekšstats, ka tur kultūrvide ir kā sala, kurā var izpausties domas brīvība. Kā jūs uzskatāt?
Domāju, pie mums notiek līdzīgi procesi kā Baltkrievijā. Valsts ir nodalīta no cilvēkiem. Protams, valsts mēģina iejaukties kultūrā. Mums ir tamlīdzīgas iniciatīvas, kā atbalstīt kultūru, kas ražos patriotisku produkciju. Tas, protams, ir. Bet robežas ir vaļā, uzrodas jauni interesanti režisori, žurnālisti, mākslinieki. Teātra režisori var atrast naudu, un tai nav obligāti jābūt lielai summai. Jā, tas notiek lielajās pilsētās. Bet vispār valsts mēģina iejaukties daudzās dzīves sfērās.
Ziniet, interesanti, ka "Gazprom-Media" [lielākais mediju holdings Krievijā] piederošā televīzijas kanālā parādās seriāls “Mājas arests” par korumpētu reģionālo ierēdni. Vēl "Central Partnership", producentu centrs, kas praktiski arī pieder "Gazprom-Media", klajā laiž filmu “Teksts”. Tā veidota pēc Dmitrija Gluhovska romāna. Viņš ir sava veida pareģis, jo šo grāmatu uzrakstīja pirms [Ivana] Golunova lietas. Stāsts ir ļoti līdzīgs – filoloģijas studentam slepeni kabatā ieliek narkotikas, par ko viņš vairākus gadus nosēž cietumā. Viņš atgriežas brīvībā un atriebjas cilvēkam, kurš viņu iesēdināja. Tāds piemērs. Tā kā viss nav tik lineāri.
Bet vai jums nešķiet, ka, piemēram, pēc [Kirila] Serebreņņikova lietas un citām nejēdzībām, kādas pēdējā laikā ir darītas pret kultūras cilvēkiem, viņi ir palikuši drosmīgāki? Piemēram, taisot, lūk, šādus seriālus.
Nē. Neviens drosmīgāks nepaliek. Paklausieties, kad cilvēkus iebiedē, viņi nepaliek drosmīgāki. Citādi viņus nebiedētu. Protams, ir ļoti ierobežota cilvēku grupa, kuri uzskata, ka viņus tas neskars, jo viņi ir slaveni vai tādēļ, ka viņi nepārkāpj sarkanās līnijas. Neviens nav iedrošinājies. Tieši otrādi. Jā, daži demonstrē drosmi, bet tādu ir maz. Cilvēki vēlas dzīvot savu personīgo dzīvi, nodarboties ar savām problēmām. Nē, neviens nav kļuvis drosmīgāks.
Kādos apstākļos jūs no Vācijas atgrieztos dzīvot Krievijā?
Kādēļ? Kādēļ atgriezties Krievijā? Kurš mani gaida Krievijā? Izņemot savu vecmammu, tādus cilvēkus nezinu. Drīzumā grasos pie viņas braukt, jo viņa mani gaida. Es nesaprotu, ko tur darīt.
Esmu Ņemcova fonda vadītāja, kas reģistrēts Vācijā. Ja tādu organizāciju piereģistrētu Krievijā, tad mēs uzreiz būsim ārvalstu aģents. Tas paralizēs mūsu darbu. Tātad ar fondu nodarboties es nevarētu. Ar žurnālistiku nodarbojoties, ja realizē personīgos projektus, dzīvesvieta nav tik svarīga. Un diez vai es atradīšu pasūtītāju Krievijā. Diez vai kāds mani aicinās strādāt. Tādēļ profesionāli tur nav ko darīt. Diskomfortu rada patvaļa pret cilvēkiem, Maskavas lieta, Korupcijas apkarošanas fonda lieta. Tādos spiediena apstākļos nav komfortabli dzīvot. Tas mani nomāc. No tā, ka mani var izsaukt uz pratināšanu vai ierasties ar kratīšanu, pazūd dzīves spēks.
Jūs tik pārliecināti par to runājat.
Kā nebūt pārliecinātai? Krievijā katrs cilvēks var tikt izsaukts uz pratināšanu tāpat vien. Arī kratīšana var notikt tāpat vien. Šī Korupcijas apkarošanas fonda lieta ir kā "carte blanche", lai veiktu kratīšanu pie jebkura. Tāda situācija man nav pieņemama. Es negribu nekādas kratīšanas un pratināšanas. Tādēļ, kamēr iespējams, es negrasos dzīvot Krievijā.
Ja jūs vēlētos nofilmēt filmu, par ko tā būtu?
Tā būtu par manu brālēnu. Viņš ir fiziķis, kādu laiku strādāja zinātniski pētnieciskajā institūtā, cik atceros, nodarbojās ar cietvielu fiziku. Pēc tam viņš to visu pameta un tirgojās biržā. Viņš ir kaislīgs velotūrists un ceļotājs pa Krieviju. Vasarā viņš bija velotūrē pa Ņižegorodskas apgabalu un rakstīja lieliskas atskaites par to, kā tas notiek. Es to varētu nofilmēt. Tam gan būtu jāgatavojas kā lidojumam kosmosā, bet tas būtu interesanti.
