"Tas ir visintensīvākais periods Rīgas vēsturē - kā augoša, industriāla, daudzās valodās runājoša, pārapdzīvota vieta, kur daudz kas notiek; revolucionāru aktivitātes ir tikai daļa no "lielā zupas katla”, kas tur vārījās. Būtu nepareizi domāt par 1906. gada Rīgu kā kaut ko, kas attāli būtu ar revolūciju saistīts. Ar revolūciju tam ir mazs sakars,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” par filmu stāsta tās režisors Gatis Šmits.
Rīga, 1906. gada rudens. Slepenpolicija ir guvusi virsroku cīņā ar sociāldemokrātu kaujiniekiem. Tikai viena grupa spītīgi turpina savu darbību un plāno pārgalvīgu uzbrukumu rūpnīcas kasei. Par operācijas vadītāju tiek nozīmēts ierindas kaujinieks Pelēkais. Operācijas plānošanas laikā Pelēkais satiek dzejnieci Violetu un mēģina iekarot viņas uzmanību. Violetas iedvesmots, Pelēkais ierauga dzīvi un revolūciju citām acīm. Turpretim Violeta nemanāmi nonāk kaujinieku bīstamajā pasaulē.
Dzejnieci Violetu filmā atveido aktrise Inese Pudža.
"Viņa grib būt dzejniece, viņa veidojas, viņa grib, lai tas realizētos un viņu dzird. Iepazīšanās ar Pelēko ir vēl viens virziens, kuram pateikt, kā jūtos, kā uztveru pasauli caur dzeju,” atklāj Inese Pudža.
Aktrise stāsta, ka, veidojot savu tēlu, pirms filmēšanas lasījusi tā laika dzeju, kā arī skatījusies, kas notiek ar jauniem dzejniekiem šodien.
"Domāju, ka iekšējais satvars, kas viņus virza, ir līdzīgs tad un tagad. Vēlme būt un izteikties tieši tajā valodā. Kaut ko esmu paņēmusi arī no šodienas,” bilst Pudže.
Pirms vairākiem gadiem Gatis Šmits Nacionālajā teātrī veidoja iestudējumu "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā", tā pamatā bija Ingas Rozentāles luga, filmā viņš turpina pētīt šo laiku, jo uzskata, ka "tēma ir pietiekami plaša, nozīmīga un par to ir pietiekami maz runāts gan pirms desmit gadiem, gan tagad”.
"Izrāde ir vairāk par dzejas pusi, filma – par kaujinieku pusi,” atzīst Šmits.
Laika posmu, kas atainots filmā, 1906. gada novembri, Rīgā vēlāk atceras kā vētrainas bohēmas un asiņaina terora mēnesi.
"Cilvēki bija karstasinīgāki un aktīvāki, eiropeiskāki, viss bija jauns, neaptverts un nesaprasts, viņi iet un meklē. Nebija pašapmierinātības un gatavā. Tāpēc viņi iet un riskē. Tāpēc tie čaļi dara kaut ko, par ko nesaprot, kā beigsies, bet viņi iet, jo tas impulss ir. Jo apkārt notiek, nevis klusē,” laiku vērtē Pudže.
Lielākā daļa filmas ir uzņemta Liepājā, Baseina ielas kvartālā. "Filmas mājas ir tur,” bilst Šmits. Viņš arī ir gandarīts par komponista Riharda Zaļupes veikumu, kurš "jūtīgi un precīzi, kā arī stingri reaģē uz to, kas redzams ekrānā, veido filmas mūziku un ražo hitus citu pēc cita”.
"Mēs brīžiem domājam, ko šie cilvēki darītu 1920. gadā, 1933. gadā, 1940. gadā un kurā vietā kurš no viņiem atrastos,” par filmas varoņu nākotni stāsta Šmits. "Interesanti, ka daļa no tiem cilvēkiem bija Saeimā, daļa Pēterburgā darbojās un noveda mūs līdz Padomju Savienībai. Daļa no viņiem turpināja arī šeit darboties padomju laikos. Tas ir ļoti raibs stāsts kopumā.”
Filmā galvenās lomas atveido Inese Pudža (Violeta) un Mārtiņš Kalita (Pelēkais), vēl būtiskas lomas ir Tomam Auniņam un Kasparam Zvīgulim, kā arī Kasparam Dumburam un Gatim Gāgam. Režisors sola arī dažus pārsteigumus.
