Fotogrāfijai piemīt vara atsegt dvēseles, tā vismaz cilvēki izsenis domājuši. Līdzīgi gaišredzībai, kurai piemīt vilkme, kārdinājums; to iemantojot, vari veikt varas darbus. Arī fotogrāfija pavedina iztēli uz varas darbiem, tostarp sava veida gaišredzību, varēšanu ieskatīties dvēselēs. Inta Ruka šo varu ir izkopusi smalkā amata meistarībā, rīkojoties atbildīgi, atbilstoši pienākumiem, kādus redzēšana uzliek. Grāmatā „People I know” (Cilvēki, kurus zinu) pilnā mērā var iepazīt mākslinieces rokrakstu un interešu spektru. Fotogrāfijām pozē viņas Balvu draugi un paziņas, grāmatā pakāpeniski veidojot priekšstatu par personībām, dzīves gājumiem, bērniem, kas pieaug, likstām un priekiem. Attēlus pavada īsi un kodolīgi fragmenti no sarunām. Tie sniedz pavedienus ieskatam portretēto domu, sajūtu un iztēlojumu apvārsnī.
Izstādē „Zem tām pašām debesīm”, kas Mūkusalas Mākslas salonā skatāma līdz 26. oktobrim, Inta Ruka kopā ar kuratori Līgu Lindenbaumu piedāvā, mākslinieces daiļrades kopskatā vērtējot, jaunu skatījumu uz Balvos un to apkārtnē sastaptiem ļaudīm.
Lindenbauma raksta, „politiski un militāri saspīlējumi, valsts iekārtu maiņas, vēstures krīzes punkti un sociālās dzīves norises vairāku paaudžu vēstījumos kļūst par subjektīvu un emocionālu šķērsgriezumu Latvijas nesenajā pagātnē.”
Ilgstoši Rukas daiļradē centrāls ir bijis fotoattēls. Kā logs un vieta iestudējumam. Teikt, ka Ruka ir izcila portretiste, nozīmē atkārtoties, jo tas visiem Latvijas kultūrvidē tāpat zināms. Tāda pašsaprotamība gan kavē novērtēt mākslinieces darbu tā specifikā un aroda meistarībā.
Uzsvars uz attēla izmantojumu vēstījuma veidošanā Rukas pieejā ir saistījies ar minimālistisku valodas izmantojumu. Attēlus fotogrāmatās un izstādēs ir pavadījuši īsi tekstu fragmenti, izvilkumi no pamatīgām sarunām ar darbu varoņiem, pildot pavediena un nevis plašāka konteksta iezīmētāja lomu.
Rukas portretu spēks veidojas, pateicoties ne vien spējai precīzi izvēlēties atbilstošu mirkli, kurā portretētais atklājas izteiksmīgs un ļauj pakāpeniski iztēlot savu raksturu, bet arī it kā neuzkrītošā vides komponēšanā. Rukas attēlos vide pirmajā acu uzmetienā liekas kārtīgi iekadrēts fons, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, top skaidrs, ka attēlotajam cilvēkam apkārt esošās lietas, mēbeles, celtnes, augi klusi piedalās iestudējumā un sniedz papildu norādes portretētā iekšējās pasaules izteikšanai.
Tādēļ attēli ir informatīvi blīvi un pašpietiekami, tie vienlaikus veido kopīgu stāstu, bet ir arī patstāvīgi mākslas darbi, līdzīgi gleznām.
„Zem tām pašām debesīm” Mūkusalas Mākslas salona abos stāvos tiek piedāvāts plašs ieskats autores jaunākajos darbos, turklāt tekstiem ir piešķirta būtiskāka loma. Tie ir izvērstāki un ne tik individuālistiski kā agrāk. Apkopoti brošūrās, kas izvietotas pie ekspozīcijas posmiem, teksti ne vien mazliet iepazīstina ar portretētajiem cilvēkiem, bet arī viņu dzīves gājuma kontekstu. Lindenbauma izstādes ievadā uzsver Rukas darbu sociālpolitisko un kultūrvēsturisko nozīmību, „Inta Ruka apzināti ir meklējusi dažādu notikumu aculieciniekus, fotogrāfiju kolekcijās apvienojot to, ko nav izdevies politiskās dzīves vadītājiem.”
Socioloģiska pieeja Rukas fotogrāfijās ir uzskatāma, gan kompozicionāli, gan stilistiski māksliniece izmanto zinātnes un mākslas fotogrāfijas vēsturē attīstītus paņēmienus, attēlos ir nolasāmas Augusta Zandera, Vokera Evansa un Dorotijas Lanžas ietekmes. Tomēr Ruka ir tuvāka saviem laikabiedriem – Egonam Spurim, Andrejam Grantam, Gvido Kajonam un citiem. Viena no būtiskākajām minēto latviešu autoru darbu kopīgajām iezīmēm ir meditatīvs skatījums ar pārpasaulīgā klātbūtni, kas attēliem piešķir pamatīgāku mentālu telpiskumu, atmosfēriskumu un piesātinātību, atšķirībā no Rietumu klasiķu darbiem. Rukai līdzīgi Kajonam sociāli un politiski vēsturiski aspekti fotoattēlos ir bijuši uzskatāmāki, nekā Granta daiļradē. Šādi uzsvari Rukas darbos ir ietērpti attēlu un tekstu stāstos, kas atklājas mākslinieces un viņas draugu un paziņu attiecībās, kamdēļ plašāku vēsturisku kontekstu ir grūtāk nolasīt.
„Zem tām pašām debesīm” sociālpolitikas klātbūtni mākslinieces fotoattēlos izvirza priekšplānā, parādot arī stilistiski estētiskas pārvirzes, kas nepieciešamas šāda uzdevuma veikšanai.
Izstādē Rukas redzējums ir distancētāks, nepiesaistītāks, un attēlos ir jaušamas ietekmes no mūsdienu laikmetīgās fotogrāfijas, piemēram, cilvēku pozējumos, kā arī attēlotās personas un vides saattiecinājumā. Mākslinieces un kuratores kopdarbs ir bijis ilgstošs, vienlaikus pievēršot uzmanību vairākiem tematiskiem aspektiem, būtiskiem tuvākajā Latvijas mākslas fotogrāfijas vēsturē. Uz sociālu tēmu risināšanu virzīta autorfotogrāfijas prakse Latvijā ilgstoši ir tikusi skatīta, pretstatot vai saattiecinot ar tēlainu, vispārcilvēciskus un metafiziskus jautājumus risinošu pieeju. Arī laikmetīguma izpratne fotogrāfu vidē vēl arvien iekārtojas, norimstot savulaik asām domstarpībām starp klasiķiem un jauno paaudzi.
Izstāde ir pārsteidzoša tieši tādēļ, ka ierasti ir Ruku skatīt kā spēcīgu subjektīva portreta meistari, nevis sociālpolitiski apzinīgu autori.
Izstāde līdz ar to ir vērtējama kā nozīmīgs solis mākslinieces daiļradē, īstenojot vēl kādu šāda mēroga notikumam svarīgu lietu – ir saistoši domāt, kāds būs nākamais Intas Rukas gājiens.
