Filmas "Mamma vēl smaida" scenārija pamatā ir stāsts, ko Elza Gauja dzirdēja studiju gados un kopā ar dramaturģi un scenāristi Rasu Bugavičuti-Pēci, kā arī ar visu trīs galveno aktrišu – Antas Aizupes, Baibas Brokas un Daigas Kažociņas – iesaisti tas tika pārveidots scenārija formātā. "Mamma vēl smaida" ir mazbudžeta kino, kas tapis ekstrēmos apstākļos, bet pati komanda filmēšanas procesu atceras ar siltumu. Filmas operators ir Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks – Jānis Bijubens, bet viens no producentiem, kā arī mūzikas autors un montāžas režisors – Andris Gauja. Pārējās lomās redzami Matīss Budovskis, Jānis Skutelis un Lidija Pupure.
Par to, kā tapa filma, kādi ir mazas komandas bonusi un kāpēc kino skatīšanās kinoteātrī ir tik svarīga, raidījumā "Piejūras klimats" stāsta režisore Elza Gauja, aktieris Matīss Budovskis un producents Andris Gauja.
Marta Elīna Martinsone: Kā radās ideja filmai "Mamma vēl smaida", un kā notika kopdarbs pie scenārija?
Elza Gauja: Viss sākās ar stāstu, ko dzirdēju kā brīvklausītāja studējot aktieros kopā ar Matīsu Budovski. Kāda meitene sagatavoja etīdi apgalvojot, ka šo gadījumu pieredzējuši viņas ģimenes draugi. Stāsts bija par trim māsām, kurām slēpošanas kūrortā Vācijā gāja bojā mamma. Viņas nebija apdrošinātas un nolēma mammas mirstīgās atliekas uz Latviju vest pašrocīgi, nelegāli. Šai situācijai bija visai amizants iznākums, kuru tagad neatklāšu, lai neatklātu filmas beigas. Šis stāsts bija pirmais aizmetnis, kas bija jau diezgan sen, bet tas bija viens no tiem stāstiem, kuri ilglaicīgi paliek atmiņā. Jau toreiz likās, ka te varētu sanākt filma – sākumā biju plānojusi taisīt īsfilmu, bet vairāk un vairāk domājot par ideju, tā izvērsās līdz pilnmetrāžai. Atceros, tuvojās Kino centra konkurss, man nekas īsti nebija gatavs. Andrim teicu – varbūt labāk nesniegt. Viņš atbildēja – ja tu nesniegsi, es iesniegšu (smejas). Tā mēs saņēmāmies un ātri uzrakstījām projektu. Tad piesaistījās arī Rasa Bugavičūte-Pēce, ar kuru veidojām scenārija pamatu. To pēc tam kopā ar aktieriem analizējām, veicām izmaiņas gan dialogos, gan darbībās. Tāpēc uzskatu, ka aktieri un aktrises arī savā ziņā ir scenārija līdzautori.
Cik ilgs bija kopējais filmēšanas process, un kādi bija galvenie izaicinājumi? Atceros, ka tā bija ļoti auksta ziema, kad filmējāt.
Elza Gauja: Pirmais lielākais izaicinājums bija Covid-19 – mēs bijām plānojuši tiešām ar prāmi doties uz Somiju, bet tajā brīdī slēdza robežas. Tad atlika izvēlēties – filmēt mānoties vai gaidīt pavasari, bet tad tas jau būtu cits stāsts, tāpēc izlēmām pārsvarā visu filmēt Latvijā.
Andris Gauja: Es kā producents biju "interešu konfliktā" – pēdiņās, jo es arī ļoti gribēju, lai filma top, bet mikrobudžets vīzijās ievieš savas korekcijas. No vienas puses, bija jādara viss, lai filma taptu pēc iespējas straujāk, kompaktāk un lētāk. No otras puses – tā ir debijas filma. Kaut kā mēs kopīgi izcīnījām tās 25 filmēšanas dienas, kas patiesībā ir nereāli daudz mikrobudžetam.
Elza Gauja: Patiesībā arī ar to nepietika. Mums bija šis ceļu koncepts ar pārvietošanos, un arī pārvietošanās tika iekļauta maiņā, līdz ar to daudz filmēšanas laika tika pazaudēts tieši uz pārvietošanos starp lokācijām.
Vai jau rakstot zināji, ka trīs māsas spēlēs tieši šīs aktrises? Kā jūs veidojāt māsu attiecību dinamiku, vēsturi, kas viņas visas vieno?
Elza Gauja: Jā, zināju jau no paša sākuma. Viņas uzreiz ienāca prātā, par to nebija šaubu. Interesanti bija tas, ka viņu savstarpējo attiecību dinamika, piemēram, mēģinājumos, bija diezgan līdzīga tam, kāda bija paredzēta māsu attiecību dinamika. Viss kaut kā pareizi saslēdzās.
Matīs, kā bija pievienoties trīs aktrišu kodolam?
Matīss Budovskis: Ja godīgi, es nemaz nezinu, kad jūs visi sākāt pie šī strādāt. Atnākot uz pirmo mēģinājumu, sapratu, ka darbs jau ir bijis iesākts un šis nepavisam nebija pirmais mēģinājums. Bet arī pievienošanās man šķita ļoti forša un organiska.
Par spīti tam, ka filmēšana notika ļoti aukstos laikapstākļos, tā bija ārkārtīgi silta un patīkama no komandas viedokļa – sākot ar režisori un beidzot ar producentu.
Kad Elza mani pirmoreiz uzaicināja uz tikšanos, viņa teica – es filmēšu filmu un gribētu, lai tu tajā spēlē. Es uzreiz piekritu, nemaz nezinot, par ko būs stāsts, un ļoti labi, ka piekritu. Man liels prieks redzēt, kā Elza strādā kā režisore. Man tas bija sava veida atklājums – mācīties kopā un veidot etīdes ir viens, bet redzēt, cik profesionāli šis cilvēks, kuru tu it kā zini, strādā filmēšanas laukumā un spēj šos apjomus savākt, ir ļoti jaudīgi. Man liels prieks, ka varēju būt daļa no Elzas pirmās pilnmetrāžas filmas.
Kas no filmā darāmā tev bija lielākais izaicinājums?
Matīss Budovskis: Angļu valoda. Patiesībā, šī man ir pirmā vērā ņemamā kino loma. Man bija jāspēlē lietuvietis, un visa saziņa notika angļu valodā. Filmēšanas posms bija interesants, jo man paralēli notika mēģinājumu process Igaunijā. Latvijā bija lokdauns, tāpēc man nācās braukt šurpu turpu un taisīt testus, lai varētu šķērsot robežu. Igaunijā mēģinājumi notika angļu valodā, tā kā nedaudz angļu mēlē jau biju ierunājies. Tā nu braucu spēlēt lietuvieti, kurš runā angliski, lai tad brauktu atpakaļ uz Igauniju, kur spēlēju latvieti. Man sanāca tāds kā Baltijas ceļš. Runāt angliski, kas nav mana dzimtā valoda, pie tam filmā, man bija izaicinājums, bet, manuprāt, kaut kā jau tiku galā.
Elza Gauja: Matīsam tiešām ļoti labi sanāca. Mūsu pirmajā tikšanās reizē teicu, lai viņš padomā par akcentu, jo Matīsam ļoti labi izdodas atdarināt visādas balsis, intonācijas. Filmēšanas laukumā man likās, ka Matīss tiešām runā tādā savdabīgā akcentā, domāju – lietuviešu akcents. Bet nesen Matīss atzinās, ka vienkārši tā runājot.
Matīss Budovskis: Tas nebija ļoti apzināti – es vienkārši, domājot par šo tēlu, tā runāju. Bet darbā Igaunijā piedalījās arī lietuvieši, līdz ar to, klausoties, kā citi cilvēki runā angļu valodā, kas nav viņu dzimtā valodā, kaut kāda izruna vai akcents tomēr pielīp. Varbūt tas nostrādāja.
Kā citiem aktieriem veicās ar valodām?
Elza Gauja: Ļoti dažādi – dažiem vieglāk, dažiem grūtāk, dažiem reizēm bija jāsaka teksti priekšā, bet kopumā visi veiksmīgi tika galā ar uzdevumu.
Bet Daigai Kažociņai jau bija arī somiski jārunā, kas man liekas vēl sarežģītāk. Viņa teica, ka somiski runāt esot bijis vieglāk nekā angliski – tu principā nesaproti neko un tikai fonētiski atkārto.
Neesot tādu kompleksu, kā runājot angliski, kur zini, kā tam jāizklausās, un tad tev šķiet, ka ir tāds vai šāds akcents.
Matīss Budovskis: Nodoms tieši bija runāt klibā angļu valodā – tādā, kādā mēs, eiropieši, runājam.
Andris Gauja: Bet tā jau arī dzīvē notiek – ja visi runātu perfektā angļu valodā, tas būtu vēl jocīgāk.
Filmai jau ir kaut kas paredzēts ārpus Latvijas?
Andris Gauja: Tas ir jautājums par to, kā pareizāk nostartēt. Skaidrs, ka ir visādi piedāvājumi no maziem festivāliem un izrādīšanas vietām, bet mums ir jāsaglabā international premiere (starptautiskās pirmizrādes - no angļu val.) statuss, cerībā uz kādu "lielāku zivi".
Elza Gauja: Mums ir pretrunīgi apstākļi, jo ir arī vienošanās ar televīziju.
Andris Gauja: Tas viss ir, labā nozīmē, uzblīdis. Sākumā bija Covid-19 konkurss, kura mērķis bija ļoti ātri kaut ko uzražot. Tehniski filmu vajadzēja pabeigt jau pagājušā gada beigās – vienu posmu arī pabeidzām, lai tas būtu izdarīts, bet esam paildzinājuši palaišanu. Vēl, protams, ir jautājums par filmu birumu – ir sajūta, ka šis ir pēdējais brīdis pirmizrādei, lai filma sasniegtu, cerams, plašu auditoriju.
Vai nebija bail veidot savu debijas pilnmetrāžas filmu par kaut ko, ko daudzi uzskata par nedaudz "melnu" tēmu?
Elza Gauja: Nē. Man vienkārši bija bail, bet ne saistībā ar melnumu. Kad mēs iesniedzām projektu, īsti neticēju, ka mums piešķirs finansējumu, bet tad notika brīnums un finansējumu piešķīra. Tad sāka palikt drusku bailīgi – tagad ir jāuztaisa filma un tai jābūt kvalitatīvai, jo tā tomēr ir valsts nauda. Radās atbildības sajūta – izdosies vai neizdosies, vai es kaut ko nesalaidīšu dēlī? Bet tad vienkārši sāc darīt un aizmirsti par to visu – vairs nav laika domāt par tādām lietām.
Ņemot vērā, ka visi tagad ir pieraduši visu skatīties mājās, kāpēc kino tomēr ir domāts kinoteātrim?
Andris Gauja: Raidījuma auditorija ir visnotaļ izglītota un rēķinās ar to, ka kino, piemēram, mākslinieciski tehniskie paņēmieni nekādā gadījumā nav salīdzināmi ar to, ko mēs saucam par ierīcēm, ar kurām var kaut ko uzfilmēt. Ir ļoti reti izņēmumi, kad ar mazajām ierīcēm ir tapis kaut kas jaudīgs.
Kino optika ir ne tikai kaut kas ļoti dārgs, bet arī izsmalcināts attēla ziņā, un tas ir paredzēts tam, lai to projicētu uz liela projekcijas laukuma. iSense ekrāns, uz kura rādīsim filmu, ir lielākais ekrāns Ziemeļeiropā.
Filma visādos aspektos ir veidota, rēķinoties ar tās projicēšanu uz lielā ekrāna.
Elza Gauja: Tas ir svarīgi arī emocionāli – tu aizej uz kino un tajā tumšajā telpā ar milzu ekrānu un labu skaņu vari daudz vairāk iegrimt kinodarbā nekā mājās pie televizora, kur apkārt ir vēl daudz kas, kas traucē un novērš uzmanību.
Kāds ir jūsu lielākais guvums no šī procesa?
Elza Gauja: Grūti minēt vienu lietu, jo to ir tik daudz, ka katra kļūda vai izdošanās rezultējas pieredzē, kuru vari pielietot, veidojot citas filmas.
Kopumā laikam lielākais ieguvums ir tas, ka filmēšana bija tik ārprātīga, ka tagad jebkura cita liekas kā brīvdienas.
Tagad strādāju pie otras pilnmetrāžas filmas, un, nākot uz filmēšanas laukumu, šķiet, ka viss ir pārāk mierīgi, pietrūkst problēmu. Sapratu, ka tad, kad esi vienreiz izgājis cauri tam procesam, ar katru reizi laikam paliek drusciņ emocionāli vieglāk.
Matīss Budovskis:
Pateicoties šai filmai, sapratu, ka filmēšanas laukumā ir iespējams iegūt to pašu intimitāti, ko mazā kolektīvā teātrī.
Man bija nojausma, ka varbūt tas ir iespējams, bet šajā procesā atklāju, ka tā patiešām ir, un to es ļoti izbaudīju.
Andris Gauja: Mums ir vienkāršs attēls, vienkārša scenogrāfija, bet tajā ir kaut kas ļoti tīrs.
Šajā filmā ir sanācis kaut kas ļoti sirsnīgs tieši šajos askētiskajos apstākļos.
Es pats esmu gatavs brist cauri diezgan lielām grūtībām, lai taptu jebkurš darbs, un ļoti novērtēju, ka mūsu superprofesionālajiem kolēģiem ir tāds pats entuziasms. Beigu titros redzēsiet – tas ir lielais kino, tikai tapis kamerizrādes versijā.
Elza Gauja: Mani ļoti iepriecināja, ka cilvēki, kuriem ir diezgan pamatīgs profesionālais stāžs, spēj nezaudēt mīlestību uz darbu un uz kino, un spēj to darīt pēc labākās sirdsapziņas, nevis tikai tik, cik pienākums prasa.
Andris Gauja: Kad aktrises skatījās "melno seansu", atļaušos atklāt, ka viņas smējās – ļoti daudz smējās, bet mēs smējāmies līdzi. Mēs bijām sabijušies par to, kā tas būs, jo galvenie aktieri... Tas entuziasms glābj visu kaut kādā ziņā.
