Filma “Pa vidu” seko līdzi Dānijā dzīvojošas latviešu ģimenes pārdomām par atgriešanos uz dzīvi Latvijā. Ģimenes galva, kurš jau devīto gadu strādā Odenses Universitātes slimnīcā, saņem uzaicinājumu no sev tuva drauga un sena kolēģa attīstīt savu – muguras veselības nodaļu Valmieras slimnīcā, tomēr nosacījumi ir neskaidri, un tas nekļūst par iemeslu, lai nekavējoties atgrieztos un mestos dzīvē atpakaļ Latvijā. Darba jautājums nav vienīgais, kas aizņem viņa prātu – viņa vecāki jau ir cienījamā vecumā un šķiet, ka pareizi būtu atrasties viņu tuvumā. Viņu māc arī bažas, ka viņa meitas, dzīvojot Dānijā, kļūs par dānietēm, un šajā jautājumā arī katrai no viņām ir sava nostāja.
Māra Uzuliņa: Izstāsti, kā tu iepazinies ar filmas galveno varoni Ģirtu Murānu?
Viesturs Meikšāns: Mēs bijām pazīstami jau iepriekš. Tad, kad es pirms 10 gadiem pārvācos strādāt un dzīvot uz Valmieru, es nopirku no Ģirta dzīvokli. Tieši tajā laikā viņš ar ģimeni pārvācās uz Dāniju. Šogad, kad Dzintars Dreibergs mani uzaicināja veidot dokumentālo īsfilmu, es uzrakstīju uzsaukumu feisbukā, meklējot stāstus, kas saistīti ar repatriācijas tēmu. Ģirta sieva man atrakstīja, tad, protams, man saslēdzās daudzas lietas kopā, un mēs sapratām, ka tur ir labs materiāls filmai.
Parasti režisoram jautā – kāpēc viņš ir izvēlējies veidot šādu filmu, bet šīs filmas sakarā es gribu pavaicāt, vai tu zini, kāpēc šī ģimene piekrita, ka par viņiem tiek veidota filma? Vai viņiem tas bija svarīgi?
Šādu jautājumu tiešā veidā viņiem neesmu uzdevis, bet katrā ziņā viņi nebija pret. Viņiem laikam tas bija kā tāds foršs notikums. Viņi bija izrunājušies savstarpēji ģimenē, un nevienam nebija iebildumu.
Zini kā – ja pirmo reizi par tevi taisa dokumentālo filmu, tas patiesībā ir diezgan liels risks.
Tu kļūsti savā ziņā par publisku cilvēku, tev jāuzticas režisoram un pārējiem filmas veidotājiem, jo viedoklis var rasties dažāds. Es esmu ļoti, ļoti pateicīgs par apstākļu sakritību, jo mums bija iespēja filmēt visu Murānu dzimtu – gan Ģirta vecāki, gan viņa bērni tiek ļoti daudz eksponēti filmā, kā arī mums bija iespēja iekļūt slimnīcās gan Latvijā, gan Dānijā, pateicoties šīs ģimenes atbalstam un atsaucībai. Mūsu rokās bija ļoti trausls un sensitīvs materiāls, un mēs pret to izturējāmies ar lielu cieņu.
Dokumentālais žanrs arī teātrī nav tavs ierastais lauciņš. Vai tā ir sakritība, nejaušība vai tomēr tavs apzināts lēmums debitēt kā filmas režisoram šajā žanrā?
Tā ir likumsakarība – no vienas puses, man apzināti gribas “kāpt” kino lauciņā, un no otras puses – Dzintars Dreibergs ar savu uzaicinājumu trāpīja tieši laikā. Filmu studija “Kultfilma” ar Dzintaru priekšgalā man sniedza iespēju strādāt pie šīs filmas kopā ar operatoru Valdi Celmiņu, kas man bija milzīga, milzīga skola, un es neslēpšu to, ka es tiešām mācījos šīs filmēšanas laikā, ko vispār nozīmē kino. Tas ceļš, protams, vēl ir ļoti tāls, un mēs visu mūžu mācāmies, bet tas bija ļoti interesants process. Valdis bija ļoti labs pedagogs – viņš bez augstprātības man paskaidroja arī dažādas ļoti vienkāršas lietas, kas saistās ar dokumentālā kino veidošanu. Tāpat man bija liels prieks un izaicinājums strādāt un vispār iepazīties un apgūt, ko nozīmē montāža un kā sadarboties ar montāžas režisoru.
Dokumentālais žanrs nav mans teātra jomā, bet kino pasaulē tā ir iepazīšanās un komunikācija ar cilvēkiem viņu vidē.
Tas ir kaut kas pilnīgi cits – kaut kas ļoti, ļoti bagātīgs, dziļš un ļoti uzrunājošs.
Atgriežoties pie stāsta par Ģirtu. Vai, tavuprāt, ir iespējams pārvākties uz citu valsti un kļūt par savējo?
Tas ir ļoti subjektīvi. Man liekas, ka Ģirts ir ļoti jūtīgs cilvēks. Es pieļauju, ka viņš tādas mikrovibrācijas attieksmē no dāņu puses pret sevi jūt ļoti stipri. Es esmu runājis arī ar citiem cilvēkiem, kuri dzīvo ārzemēs, un daudzi nemaz nepiemin šo vārdu – svešais. Viņiem nav šī problēma – būt par svešo. Viņiem vispār nav tāda jautājuma – svešais vai nesvešais. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka paša. Es jūtu, ka Ģirtam tā ir milzīga tēma un tā ir sāpīga tēma. Viņš gribēja integrēties dāņu sabiedrībā, bet viņš jūt, ka dāņi nelaiž viņu iekšā. Tā ir vēl viena jūtīga nots, kuru mēs nedaudz aizskaram šajā filmā, bet tādā veidā mēs Ģirta tēlu veram vaļā ļoti daudzpusīgi un saprotam, ka viņa problēma, kurā viņš atrodas pašlaik, ir dzīva un sāpīga.
Vai tu jūties kā svešinieks? Vai tu risini šo problēmu?
Ja godīgi, tad man šķiet, ka man nav tāda nepiederības vai neiederēšanās problemātika pašlaik aktuāla.
Mani šajā filmā uzrunāja paaudžu konflikti vai attiecības starp paaudzēm un dzimta – mani ļoti interesē dzimtas tēma.
Ne tikai dzimta ar mūsu vecākiem, vecvecākiem, bet arī daudz, daudz tālāk un dziļāk vēsturē – tie cilvēki, no kuriem mēs patiesībā esam cēlušies un mantojuši kaut kādas īpašības, ar kuriem mēs nekad neesam tikušies. Man ļoti interesē pētīt Murānu dzimtu, es gribēju izprast to, ko viņa bērni mantos tālāk – kādas īpašības, kādas rakstura iezīmes? Tur bija spītīgums, ko es varēju pamanīt gan tētī, gan arī pašā Ģirtā, gan meitām spītīgums par visām varītēm nāca ārā. Ļoti strikta pareizības un patiesības izjūta un arī varbūt pat latvisks atsvešinājums vienam no otra, kaut gan rūpes, milzīgas rūpes vienam pret otru un dziļa, patiesa mīlestība. Katrā ziņā tas, kas man ļoti patīk, ka Ģirts ir ļoti kosmopolītiski domājošs cilvēks, viņš ir ļoti augsta līmeņa profesionālis, un tas sabiezina krāsas īpašā veidā.
Viena no tēmām filmā ir šīs profesionālās ambīcijas un vispār vēlmes dzīvē. Kurā brīdī ambīcijas no motora, kas mūs dzen uz priekšu, sāk mūsu dzīvi sarežģīt, traucēt?
Katram savs ceļš ejams. Tad, kad pirms 10 gadiem Valmierā es iepazinos ar Ģirtu, es jutu, ka viņš grib šo piepildītības sajūtu profesionālā līmenī, ka viņš grib būt novērtēts, un viņš grib būt novērtēts arī tur – Dānijā. Dānijā viņš saņem ļoti lielu daļu no šīs novērtējuma sajūtas, bet, protams, ir arī šis “svešā” apstāklis, viņš nav pilnībā apmierināts, un es jūtu, ka viņš vēl joprojām meklē stabilitāti, harmoniju, līdz ar to viņš joprojām koķetē ar domu par atgriešanos Latvijā. Ambīcijas viņam ir ļoti svarīgas, es domāju, arī viņa ģimenei un viņa sievai ir ļoti svarīgi, ka viņš ir viens no vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Dānijā.
Tā ir svarīga ego spēle, caur kuru mums visiem jāiet.
Daudziem cilvēkiem ir vēlēšanās būt ļoti augsta līmeņa profesionāļiem. Būt augstumā, virsotnēs, būt novērtētiem. Es nezinu, vai tas kaut kā var traucēt vai netraucēt, bet mums katram ir savs uzdevums, kuram mēs ejam cauri, un kaut kādu skolu no šī mērķtiecīguma iegūstam. Tas nav ne labi, ne slikti, un filmā mēs nevienu ne par ko nevērtējam, bet gan ar vēsu prātu skatāmies no malas.
Vai šīs profesionālās ambīcijas ir vienīgais, kas Ģirtu vēl tur Dānijā?
Viņš ir skaidri nodefinējis, ka Latvijā viņam nav un nebūs līdzvērtīga piedāvājuma profesionālajā un arī atalgojuma ziņā. Viņa atgriešanās motivācija ir vecāki, bērni, kuri jau ir uz robežas, lai pārdāniskotos, un tieši vecākā meita saka, ka viņai nav nekādas problēmas būt dānietei un galvenais dzīvē būt laimīgai. Zini, ķirurgam 50 gadi – tā ir virsotne, kā Ģirts pats teica. Kad ir 60 gadi, tad sāk trīcēt rokas, un ķirurgam tā ir elle. Tev nedrīkst trīcēt rokas, kad tu operē. Viņš saka, ka ir pieredze, ir stabilitāte, ir miers, ir zināšanas, un no ķirurga viedokļa viņš pašlaik ir zenītā. Es nevaru neko prognozēt, bet tā būs liela ziedošanās, ja viņš tagad atgriezīsies Latvijā. Viņš strauji izies no savas karjeras zenīta – no virsotnes atpakaļ uz Latviju pieticīgākos apstākļos, bet viņš ziedosies ģimenes labā. Mēs nezinām, kāds būs rezultāts.
Tu jau minēji Ģirta vecākās meitas atzīšanos, ka viņai vienalga, kas viņa ir, galvenais, lai viņa ir laimīga. Vai tu esi laimīgs?
Paldies par klasisko intervijas jautājumu. Vai es esmu laimīgs? Jā, es esmu daudzos mirkļos pārlaimīgs un absolūti priecīgs, bet patiesībā – laime nāk, kad tu esi pateicīgs par kaut ko. Tā ir lieta, ko es mēģinu sev atgādināt visu laiku. Pateicība ir brīnišķīga lieta, ka tu vari justies laimīgs jebkurā situācijā un pieņemt to, kas ir.
Man patīk ieslēgt laimes režīmu, pēc tam izslēgt un atkal ambiciozi tiekties uz jauniem mērķiem un sasniegumiem, un pēc tam atkal nomierināties un atkal būt stabilitātē.
Tas viss ir foršs, ilgs process.
Vai tev ir kādi plāni kino lauciņā?
Man nav konkrētu plānu attiecībā uz kādu konkrētu filmu, bet maņas ir atvērtas, un es esmu ļoti uzmanīgs tādā ziņā, ka es gaidu īsto mirkli, lai es varētu vēl un vēl ko izdarīt kino jomā.
LTV dokumentālo filmu projektā “Latvijas kods” tapusī režisora Viestura Meikšāna filma “Pa vidu” pirmizrādi piedzīvos 8. decembrī pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.
