Gluži kā Aleksandra Grīna grāmatā, arī kino veidošanas procesā cīņas ir notikušas visu laiku. Filmas režisora Dzintara Dreiberga vēlme – pēc “Dvēseļu putenī” pavadītiem pieciem gadiem – ir likt skatītājam saprast, ka mēs neesam radušies tukšā vietā un Latvija ir ļoti dārgs mantojums, kas ir atstāts katram no mums.
Laura Jēkabsone: Kas ir pamatā veiksmīgai kara filmai?
Dzintars Dreibergs: Ir ļoti viegli izveidot stereotipisku kara filmu, sevišķi, ja filmas veidotāji ir bijuši slinki un nav veikuši pietiekošu izpēti, kas ir svarīgi, jo gandrīz neviens no mums karu nav pieredzējis. Līdz ar to man bija ļoti svarīgi veikt lielu izpēti, lai es varētu izmantot ne tikai to, kas ir “Dvēseļu puteņa” grāmatā, bet arī dažādās atmiņās, fotogrāfijās, un patiesi spētu saprast, kā tas bija. Lielu iespaidu deva arī 20. gadsimta 20. gadu filmu skatīšanās par karu, kurās nebija iespējams ietvert, piemēram, noteiktas Otrā pasaules kara stratēģijas, jo tas vēl nebija piedzīvots. Jāsaka, ka man pašam ļoti nepatīk kara filmas, sevišķi tās, kurās karš tiek glorificēts – visapkārt skaisti sprādzieni, skaisti lido lidmašīnas. Tas viss rada maldinošu iespaidu par to, kas ir karš. Lasot tās pašas atmiņas, tiek saprasts, ka karš ir šausmīga nāves ieleja, kurā nav nekā varonīga.
Ja ņem vērā šo izpēti un saprot iespējamos riskus, ir iespēja izveidot kaut ko godīgu.
Zināms, ka finansējums, kas veltīts Latvijas kino, parasti rada noteiktus ierobežojumus. Kā tas ietekmē kino radošo procesu?
Ļoti tieši. Tad, kad satikām mūsu komponisti Lolitu Ritmani, viņa interesējās, kāds būs filmas budžets, atbildēju, ka būs savākti 2 miljoni. Viņa teica, ka tas ir ļoti labi, šī kaujas epizode sanāks, un vaicāja par kopējo summu. Skaidrs, ka kara filmas izveides izmaksas ir milzīgas. Tā teikt, bija jāapsēžas ar filmas operatoru Valdi Celmiņu un jādomā, kā mēs to Latvijas apstākļos varētu darīt citādāk. Tas, protams, liek domāt radoši. Mums bija ļoti paveicies ar to, ka Aleksandrs Grīns karu ir aprakstījis ļoti personīgi – grāmatā nebija nekā par ģenerāļu apspriešanos pie šaha galdiņa, bet par to, ko jūt pats strēlnieks.
Līdz ar to tas kļuva par mūsu vizuālo valodu – visu laiku esam blakus galvenajam varonim, ja kaut kas notiek aiz stūra, mēs to dzirdam, bet neredzam, kas pamatoti ļāva sašaurināt skatupunktu.
Vēl filmas izveidē piedalījās vairāk nekā 2000 brīvprātīgo, protams, lielu atsvaru dod arī sponsori, kas ir gatavi palīdzēt ar katru nieku. Arī radošās komandas pārstāvjiem ir jāgrib to paveikt, jo viņiem tas ir svarīgi, zinot, ka nedara to, lai nopelnītu naudu.
Vai režisora darbs Latvijā tāpēc varētu būt izteikti dvēselisks?
Jā, protams. Tā brutāli runājot, esmu saņēmis nepilnus 100 eiro mēnesī. Mērķim pieķerties pie šāda projekta nav nekāda finansiāla pamatojuma, un tas nekādā veidā nav salīdzināms ar ārzemēm. Tie cilvēki, kuri veido filmas Latvijā, dara to ticības un mīlestības dēļ. “Dvēseļu puteņa” tapšanā palīdzēja neskaitāmi daudz impulsu no malas, kuri ik brīdi atgādināja, cik tas ir svarīgi.
Kā uz simtgadi saražoto filmu kvalitāte mijiedarbojas ar kvantitāti?
Simtgades vislielākais ieguvums bija tas, ka vairāk tika domāts par skatītājiem. Vairāk tika meklētas tēmas, kā arī daudz vairāk tika piesaistīti dažādi mārketinga līdzekļi, lai skatītāju uzzinātu par šīm filmām. Ir skaisti, ka pierādījās – tikko kā par skatītāju tiek domāts un viņam tiek ražots, skatītāju Latvijā ir ļoti daudz. To var redzēt arī pēc 2018. gada reitingiem, jo no piecām skatītākajām filmām kinoteātros trīs bija latviešu ražojums.
Neskaitot Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis”, kā guvāt papildu iedvesmu un zināšanas, strādājot pie šī kino darba veidošanas?
Izpētes procesā ļoti svarīgas bija sarunas ar vēsturniekiem, fotogrāfiju aplūkošana. Ļoti nozīmīgas ir personīgās atmiņas, piemēram, vēstules uz mājām, jo tajās atklājas tas, ko strēlnieks konkrētajā brīdī ir domājis. Man diezgan liels atklājums bija uzzināt par neziņu, kādā viņi bija. Viens no stāstiem, kas man ļoti iespiedies atmiņā, bija par Ziemassvētku kaujām. Cilvēks ir pārguris, cīnās un apšaudes laikā aizmieg no pārguruma. Tajā brīdī, kad viņš pamostas, viņam nav ne jausmas, kas ir noticis – vai mēs esam aizdzīti atpakaļ, vai esam kaut ko ieņēmuši. Tā viņš staigā pa mežu un satiek tādus pašus, nu viņi visi kopā domā, ko darīt, jo neziņa ir milzīga. Tādas lietas, protams, vēstures grāmatās bieži neraksta. Diemžēl vairs nav neviena dzīva strēlnieka, ar ko parunāt, bet, par laimi, ir tādi, kas ir viņus satikuši. Arī arheologu pieredze daudz palīdzēja, piemēram, stāsti par to, kā kādam strēlniekam šinelī ir bijusi iešūta meitenes fotogrāfija stikliņā, citam ap kaklu ķēdītē bijis meitenes gredzens – uzreiz rodas dzīvas sajūtas par to, kādi šie cilvēki ir bijuši.
Pastāstiet par cīņām, kurās nācās piedalīties, veidojot šo kino darbu. No kā jums visvairāk bija bail?
Kino veidošanas procesā cīņas notiek visu laiku – lielā medus podā itin viegli var iemaisīt tējkaroti "zeļonkas" un visu sabojāt. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, un par katru lietu ir jācīnās līdz galam. Nevar kaut ko atstāt pusratā un domāt, ka gan jau viss būs labi. Protams, nekad nebūsi labs visiem, taču pašam būtu jāapzinās, ka esmu cīnījies par katru vietu un esmu izdarījis labāko, ko varēju.
Ir milzīga atbildības sajūta pret tiem puikām, kas guļ Brāļu kapos. Ja varu aiziet uz turieni un viņu klātbūtnē justies labi, tad man nav jābaidās.
Ja savu darbu nebūtu izdarījis labi… mums bija pārāk daudz ezotērisku lietu filmēšanas laikā, visu laiku bija perfekti laikapstākļi. Bija joki par to, ka strēlnieki tur augšā sēž pie lielā meteorologa un saka: “Nu, tagad ieslēdz šo!”. Bija dienas, kad vajadzēja lielu vēju, vētru, ko mākslīgi izveidot nevar, bet vakarā vajag romantisku epizodi, un mums patiešām tā bija – vētra, pēc neilga laika skaists saulriets, arī tā skaistā ziema, kas bija pirms diviem gadiem… tās tik bija sakritības.
Filma “Dvēseļu putenis” ir kara drāma. Neskatoties uz žanra nopietnību, vai humoristiski brīži iekšpus filmēšanas laukuma tika piedzīvoti bieži?
Gadījās, lai arī tajā trakumā, kurā nemitīgi skrēju, biju pēdējais, kurš par kaut ko paspēja sasmieties. Daudzi joki radās tieši skarbākajos filmēšanas brīžos, tāpēc melnā humora mums netrūka. Vienu aktieri, kas filmā iet bojā, aizmirsām kapā, un pēc kāda brīža no kapa sadzirdējām neapmierinātu jautājumu: “Vai es jau drīkstu nākt ārā?”, kas bija ļoti jocīgi, un es vienkārši biju aizrunājies ar operatoru. Cits aktieris savukārt pēc gulēšanas zārkā teica, ka viņam esot bijis ļoti labi un ērti.
Cik lielā mērā šis kino darbs būs līdzīgs Aleksandra Grīna grāmatai?
Viens no vislielākajiem izaicinājumiem ir veidot filmu, ja tā ir veidota pēc kāda literārā darba motīviem, sevišķi labi zināma literārā darba motīviem. Kad lasītājs lasa grāmatu, prātā uzreiz rodas noteikti tēli, bet, skatoties filmu, ir jāpieņem, ja režisors ir izlēmis citādāk. Protams, milzīgs izaicinājums bija no 800 lappusēm izveidot ko tādu, ko var izstāstīt divās stundās. Tas viss kopā veido ļoti sarežģītu lēmumu virkni.
Galvenais bija neaizmirst pamata būtību, ko Aleksandrs Grīns bija izveidojis grāmatā – tikai tad, kad paši būsim saimnieki savā zemē, varēsim būt laimīgi, mums būs savas mājas, par kurām spēsim rūpēties.
Turot to prātā, man bija jāsaprot, kuras epizodes iespējams saīsināt. Epizodēm, kuras grāmatā tika aprakstītas, piemēram, 50 lappušu garumā, bet man jāattēlo dažās minūtēs, iedvesmu varēju smelties no citu strēlnieku atmiņām, zinot, ka tās sakrīt ar to, kas tiek stāstīts “Dvēseļu putenī”. Ir jādomā ļoti radoši, lai nesabojātu kopbildi.
“Dvēseļu puteņa” grāmata autentiski atklāj kara skarbo un skaudro realitāti, novēršoties no tik bieži šajā tematā ievērptā romantisma. Kā ir ar filmu?
Daudzi pieturas pie stereotipa, ka karš ir karš, taču tie ir dzīvi cilvēki. Tie paši sešpadsmitgadīgie puikas brīdī, kad devās karā, bija iemīlējušies. Nebija tā, ka tajā pašā dienā puika par to meiteni aizmirst – viņš par viņu domā un grib tikt atpakaļ. Šiem pašiem puikām joki nav mazāki kā puikām, kas devušies kopīgā izbraucienā vai atrodas sporta nometnē. Jo vairāk tika lasītas šīs atmiņas, jo vairāk sapratu, ka ir svarīgi filmā ievērpt jokus, un tas pats ir ar romantiku. Puikas cīnījās par savu mīlestību, un karā tas bija jo sevišķi izteikti, jo tik ļoti vajadzēja sajust pamatojumu dzīvei, kas jebkurā brīdī varēja beigties. Puikas cerēja uz šo mīlestību un paļāvās uz to, ka viņus kāds gaida. “Dvēseļu puteņa” filmā puikam ir jāizaug gan attiecībās, gan karā. Arī Aleksandrs Grīns ļoti precīzi grāmatā ir iekodējis – ja galvenais varonis nebūtu atradis Martu, diez vai viņam būtu pieticis spēka noiet šo ceļu līdz galam.
Ne mirkli nevajag novērtēt par zemu šo romantisko pusi, kas palīdzēja visam risināties un kas palīdzēja puikam panākt visu, ko viņš panāca.
Kādu iedvesmu bija iespējams smelties no neskaitāmā brīvprātīgo cilvēku skaita, kas vēlējās sniegt savu ieguldījumu šī kino darba veidošanā?
Tas bija vislielākais atbalsts, un tieši šī iemesla dēļ varēja saprast, cik šī filma ir vajadzīga. Vienā no pirmajām dienām, kad filmējām iesaukšanas centru, redzēju, cik daudz dažādu cilvēku grib piedalīties – studenti, biznesmeņi, sportisti.
Tajā brīdī sapratu, ka tas ir tieši tas pats, kas notika toreiz, kad brīvprātīgajiem vajadzēja iestāties armijā vai kā citādi sniegt palīdzību.
Arī par viņiem tiek rakstīts, ka viņi bija ļoti dažādi, bet viņus visus vienoja viena doma, kas bija svarīgāka par viņiem pašiem – viņi grib paveikt kaut ko Latvijai svarīgu. Toreiz tas bija ļoti skarbi un nācās riskēt ar dzīvību, tagad nācās ziedot ļoti daudz laika šīs filmas tapšanai. Tas viss, protams, iedvesmoja. Cilvēki bieži vien nevēlas par to runāt, bet tas pats ir ar sponsoriem, jo vienā brīdī tika saprasts, ka ir Latvijas uzņēmumi, kuriem rūp, ka šāda filma tiek veidota. Bija neskaitāmi daudz šādu palīgu, bez kuriem filmu izveidot nebūtu iespējams – ja transporta pārvadātājs mums nepalīdzētu, tad bruņu mašīnu no ''Cinevillas'' līdz Cēsīm cauri pusei Latvijas mēs nevarētu aizgādāt, jo, tas, protams, maksātu milzīgu naudas summu.
Zināms, ka filmas galvenās lomas atveidotāju izvēlējāties no vairāk nekā 1000 jauniešiem. Pastāstiet, kā pie tik apjomīga kino darba bija strādāt kopā ar jauno Oto Brantevicu, kurš atveido vienlaikus cerību pilno un viedo Artūru Vanagu?
Galvenā loma ir ļoti grūta. Bieži vien filmās tiek atainots īss periods, un cilvēkam ir jābūt vai nu bailīgam, vai drosmīgam, tādus ir salīdzinoši viegli atrast. Oto filmā ir jāizdzīvo piecu gadu periods, izaugot no pilnīgi naiva puikas līdz tādam, kuram citi var sekot. Neskatoties uz to, ka filmēšanas sākumā viņam bija 15 gadi, viņā jau bija jābūt tādam dziļumam, lai viņš spētu būt tik dažāds – mācēt gan smieties, gan raudāt, un tas nav viegli. Oto uzreiz spēja pierādīt to, ka viņš ir īsts tīrradnis. Citi aktieri, kas strādāja kopā ar viņu, izjuta to, cik dzīvs viņš ir, un to, cik patiesi viņš visam dzīvo līdzi. Tā ir viņa būtība – izjust Latviju, un pēc vidusskolas beigšanas viņš ir nolēmis kļūt par robežsargu. Visu cieņu Oto atdevei, jo viņam bija vissmagāk – viņš ir katrā filmas kadrā, un fiziskā slodze bija ļoti liela, bet visas filmēšanas laikā viņš ne reizi nesūdzējās par nogurumu, vienīgi vienreiz filmēšanas dienas beigās gandrīz aizmiga vakariņās pie zupas šķīvja.
Domājams, ka ikviens režisors pirms kino darba izveides uzsākšanas redz noteiktu gala darba vīziju. Vai arī jums pirms darba uzsākšanas pie šī kino darba bija tāpat? Vai idejiskais rezultāts sakrita ar realitāti?
Tagad man būs jāatbild par režisora profesijas sarežģītāko šķautni. Protams, vienā brīdī dziļi savā prātā biju ieraudzījis visu filmu līdz pat tās pēdējam mirklim. Iespējams, ka to visu izdodas ļoti labi pārvērst scenārijā. Kad pienāk filmēšana, mainās viss.
Kāds aktieris kaut ko izdara citādāk, ar vieglu kustību paveic to, kas ir iekodēts pusē scenārija. Uz visām izmaiņām nākas reaģēt uz vietas neatkarīgi no tā, vai tie ir laikapstākļi vai rekvizīti. Kad pienāk montāža, ir vēl trakāk. Tie, protams, ir fiziski smagi brīži, taču mēs dzīvojam laikos, kad iespējams smelties pieredzi no pasaules labākajiem režisoriem. Mani ļoti mierina frāze, ko ir teicis Mārtins Skorsēze: “Ja pēc melnās montāžas noskatīšanās nav fiziski slikti, tad kaut kas nav labi.” Palīdzēja arī Rona Hovarda pamācība, ka “ikviena no stadijām – scenārija veidošana, filmēšana, montāža – ir jāuztver tā, it kā to ir veidojis kāds cits,” jo tad ir vieglāk brīvi rīkoties un atvadīties no visa liekā. Domāju, ka man izdevās saglabāt to pamata sajūtu, ko es gribēju izstāstīt, bet tādi nemitīgie mazie lēmumi ir neizbēgami.
“Dvēseļu putenis” pavisam noteikti ir viens no gaidītākajiem Latvijas kino notikumiem pēdējo gadu laikā. Kāds vēstījums, jūsuprāt, būtu jāsaņem skatītājam pēc šī kino darba noskatīšanās?
Manuprāt, vissvarīgākā ziņa ir tieši tā, ko iekodējis Aleksandrs Grīns. Esot citas valsts sastāvā vai pakļautībā, mēs nevarēsim par sevi parūpēties tā, kā brīvībā, esot saimniekiem pašiem savā zemē. Ir jāmācās dzīvot brīvībā, taču tas ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā esot kāda pakļautībā, un arī strēlnieki to saprata, ejot cauri smagajiem kara gadiem.
Pats ļoti vēlos, lai pēc filmas noskatīšanās tiktu saprasts, ka mēs neesam radušies tukšā vietā, Latvija ir ļoti dārgs mantojums, kas ir atstāts katram no mums.
Jūs “Dvēseļu putenī” esat bijis piecus gadus. Kāda nozīme šim kino darbam ir jūsu personīgajā izaugsmē, un kādu iedvesmu tas ir devis nākamajām radošajām idejām un plāniem?
Protams, ka ir jāmācās ik mirkli, jo Latvijā šāds projekts nekad nav bijis. Prieks, ka komandai izdevās piesaistīt daudz pieredzējušu personību, kuru vārds ir zināms arī ārpus Latvijas, līdz ar to bija iespējams pārņemt atšķirīgu pieredzi. Man pašam tas nozīmē būt patiesam ik uz soļa, nemelot par tiem laikiem un sajūtām. Ja es kaut ko nezinu, tad nekas nav jāizgudro, tā vietā vērsos pēc padoma pie vairākiem vēsturniekiem, pēc autobiogrāfiju izlasīšanas centos izprast noteiktā cilvēka būtību, un tikai tad pieņēmu lēmumu, ko vēlos darīt ar konkrēto epizodi. Nekas nenotiek bez darba, un pat mazu lietu izveidošana scenārijā var prasīt daudzas dienas, kas arī gadiem tika darīts, lai nonāktu līdz šodienas rezultātam.
Es sev aizliedzu domāt par nākamajām idejām. Protams, man kā režisoram tās nepārtraukti nāk prātā, taču šī nav tā filma, kuru izmantot kā nākamo karjeras pakāpienu. Līdz ar to ir saprotams, ka visu savu enerģiju vēlos ieguldīt šī darba paveikšanā, un tad varēšu sākt domāt par kaut ko citu. “Dvēseļu putenis” ir licis apzināties, cik daudz Latvijā ir neizstāstītu stāstu, kas mums būtu jāzina, lai mēs saprastu, ka mums ir pie kā pieturēties, ka kāds mums šo visu ir devis. Ļoti vēlētos turpināt veidot šādus stāstus Latvijā, lai mēs sajūtam savu pagātni, kā bieži trūkst.
Vai no “Dvēseļu puteņa” filmēšanas laukuma jūs esat paņēmis sev līdzi kaut ko atmiņām?
Jā. Man mājās ir Latvijas karogs, kas tika izmantots filmā un ko es ļoti vēlējos paturēt sev. Tas tika izveidots vienā no pirmajiem brīžiem, kad tapa sarkanbaltsarkanais karogs, jo tajā ir citādāks sarkanā tonis un saulīte. Šis karogs izstaro šķietamu naivumu, taču vienlaicīgi arī spēku.
Raugoties uz Latviju caur mūsdienu prizmu, vai šodien, jūsuprāt, Latvijas iedzīvotāji, sevišķi jaunieši, būtu gatavi iet kaujā?
Te ir runa pa ilūziju, kurā mēs savā ziņā dzīvojam. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie brīvības, ka nesaprotam – visļaunākajā brīdī mums nekādas izvēles nebūs. Ko mums nozīmētu brīdis, kad izslēgtos elektrība un mēs neko nezinātu?
Kāds iedomājies, ka varētu mukt uz Eiropu. Gribētu redzēt, jo Bauskas šoseja ir pilna pat tad, kad cilvēki brauc uz festivālu “Country Bauska”. Kur tieši mēs tiktu? Tajos laikos cilvēki bija spēcīgi, varēja aizairēties uz Gotlandi. Kurš ir spējīgs to izdarīt tagad? Tajā mirklī, kad cilvēks iesaistās karā, viņš jau dzīvē ir zaudētājs, jo nav iespējams iznākt ārā no šīs situācijas ar nesakropļotu prātu vai ķermeni. Neskatoties uz to, ir jāstājas pretī, un, ja cilvēks zina, ka to dara tāpēc, lai iebrucēji neatnāktu līdz viņa mājām un tuvajiem, viņš ir neuzvarams. Pietiek mazai daļai Latvijas piecelties kājās, lai mēs būtu neuzvarama pasaules armija. Tā ir tāda jocīga, iepotēta sajūta, ka mēs esam maziņi. Neviens cits nevar ilgi karot otra valstī, pieturoties pie muļķīga populisma, ja apkārt visi mirst, jo ikviens grib mājās pie savas mammas. Savukārt, ja cilvēks stāv ceļā kā pēdējā robeža starp iebrucēju un savu mammu, viņš ir pavisam cits spēks. Mums visiem ir jācer, ka mums nekad dzīvē nevajadzēs pieņemt šādus lēmumus, bet, ja vajadzēs, ir jāsaprot – ja mēs to darām visi kopā, mums neviens neko nevar izdarīt.
Vai ir iespējams izprast pagātni, līdz ar to mācoties no vēstures kļūdām?
Mācīšanās no citu kļūdām ir vissarežģītākā lieta pasaulē. Ja mēs visi to mācētu, cik gan skaisti varētu dzīvot, dzīvē izvēloties tikai to labāko. Kino un vēsture ir ļoti labs salikums. Labs kino ļauj asociēties ar galveno varoni, iegūt viņa pieredzi un pārdzīvot līdzi, neriskējot ar savu dzīvību, tādējādi savā ziņā mēs varam izdzīvot noteikto vēstures posmu. Varbūt, ja tas ir darīts, varam jau precīzāk pamācīties no vēstures kļūdām. Lai arī mums liekas, ka paši esam gudri, pašiem ir dabiska reakcija un neviens ar mums nevarētu manipulēt, ir jāpieliek lielas pūles, lai tas izpaustos arī realitātē.
