Kā Hārvija Vainstaina visatļautība un savas varas izmantošana pār sievietēm, aizsākot #MeToo kustību, izgaismo dzimumu nevienlīdzības jautājumus, un vai mēs no tā ko esam spējīgi mācīties? Kāpēc kino ražošana maksā dārgi, un kā piesaistīt uzmanību savai filmai? Par šo un citiem par un ap kino saistītiem jautājumiem Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio “Naba” raidījumā “Kultūras bistro” Adriana Roze stāsta Jānim Lācim.
Jānis Lācis: No Kultūras ministrijas puses izskanējusi iniciatīva veidot atsevišķu finansiālu kanālu, lai finansētu latviešu pilnmetrāžas filmas. Tas būtu nepieciešams?
Adriana Roze: Skaidrs, ka Latvijas kino vienmēr gribētos vairāk naudas, jo kino ir laikietilpīgs un dārgs process, taču pēdējo divu gadu pieredze, kur Latvijas kino ir bijis lielāks budžets nekā iepriekš, ir bijis apliecinājums tam, ka, veidojot vairāk filmas, arī skatītāju interese palielinās, jo tādā veidā skatītājiem tiek piedāvāta lielāka filmu amplitūda, kas nodrošina to, ka mēs neveidojam tikai viena tipa vai viena žanra kino, ko bez finansējuma būt ļoti grūti izdarīt. Runājot par atsevišķā fonda veidošanas ideju, kura uzdevums būtu veicināt nacionālo piederības sajūtu un nacionālās identitātes sajūtu, varu saprast šo motivāciju, taču īsti neredzu tam pievienoto vērtību. Mums tikko bija spilgts piemērs ar “Dvēseļu puteni” – pēdējo 30 gadu laikā apmeklētāko un skatītāko filmu.
Bet vai tas ir iemesls, lai atsevišķi veidotu programmu, kas finansē tikai šāda tipa filmas? Un tad kāpēc tieši šāda tipa filmas?
Tad kur mums ir tā robeža, kas ir tā komisija, kas izlemj, ka šī ir gana nacionālistiska un patriotiska filma, bet šī vairs ne? Tā robeža ir slidena, mēs varam diezgan ātri nokļūt Baltkrievijas situācijā, kur valsts finansē tikai tās filmas, kas popularizē un slavina Baltkrievijas iedzīvotāju nopelnus Otrā pasaules kara laikā.
Ļoti labas filmas var uztaisīt arī par mazu budžetu, varbūt tie lielie miljoni nemaz nav vajadzīgi, var taisīt ļoti labu kino par mazāku naudu?
Nav nemaz Latvijā tik daudz mazbudžeta kino piemēru. Kuri tad ir tie piemēri?
Piemēram, “Blakus”, “Kriminālās ekselences fonds”.
Tur ir mīti un realitāte. Alises Zariņas filma saņēma mikrobudžeta finansējumu, un, ja viņa pati te sēdētu, noteikti teiktu, ka nekad savā mūžā neko tādu vairs nedarītu. Jo izveidot filmu tikai ar šādu budžetu ir ļoti sarežģīti. Tur tika investēti gan savi finanšu, gan laika resursi, bet galvenokārt ārkārtīgi daudz izpalīdzīgu cilvēku resursi.
Atbalstu no draugiem un paziņām var paprasīt vienu reizi, bet diez vai otru reizi gribēsies zvanīt un atkal prasīt bezatlīdzības palīdzību, tādējādi režisoram ilgstoši turpinot šādu mazbudžeta filmu veidošanu.
“Kriminālās ekselences fonds” ir brīnišķīgākais mīts par to, ka tā ir mazbudžeta filma, jo paši filmas autori atzinuši, ka patiesībā finansējums tās uzņemšanai netika savākts tā saucamajā pūļa finansējumā, tas vienkārši tika izmantots kā reklāmas un mārketinga instruments, lai pievērstu filmai uzmanību, un šai filmai bija samērā pieklājīgs budžets. Izteikšu minējumu, ka tas bija lielāks kā filmai “Blakus”.
Esmu vairakkārt sastapies ar neizpratni par kino dārdzību. Kino ir dārgākais no mākslas ražošanas veidiem, bet kas tad veido šīs izmaksas?
Uz kino procesu, ražošanu jāskatās visā tā garumā, jo tas nav tikai brīdis, kad kino tiek filmēts, bet sākas ar idejas attīstīšanu, scenārija rakstīšanu, kam seko sagatavošanās un ražošanas posms, kas Latvijā pilnmetrāžas filmām parasti ir aptuveni 20 dienas, pēc tam ir pēcapstrāde, kas prasa vismaz gadu laika. Jāatceras, ka šajā procesā būtu ļoti naivi gaidīt, ka visi tajā iesaistīsies, to ir gatavi visu darīt bez maksas tikai tāpēc, ka viņiem patīk to darīt. Pie izmaksām ir jāskaita arī cilvēku un laika, kā arī tehnikas resursi, jo tie ir jāīrē.
Nupat Berlīnē noslēdzies kinofestivāls, kur pirmo vietu un Zelta lāci ieguva Irānas kinorežisors Mohammads Rasulofs ar filmu “Nav ļaunuma”, kas runā par cilvēktiesību jautājumiem, nosoda nāves soda praktizēšanu Irānā. Šī nav pirmā reize, kad uz goda pjedestāla kino festivālos nonāk filmas, kuras aizskar kādu ārkārtīgi spēcīgu sociālu problēmu, varbūt šogad izņēmums ir ar “Oskaru” godalgotā filma “Parazīts”. Cik lielā mērā filmas panākumus nosaka temats, par ko tā vēsta?
Tēmai, protams, ir ļoti liela nozīme, bet būtisks ir arī šīs tēmas izpildījums. Jāņem vērā, ka tik daudz filmu, tik daudz audiovizuālā satura, ieskaitot “Netflix” un citas filmu un seriālu straumēšanas platformas, kā ir šobrīd, nekad iepriekš pasaules vēsturē nav saražots, un tas nozīmē, ka konkurence ir daudz lielāka. Katrs meklē kaut ko īpašu, kaut ko savu, ar ko tas spēs izcelties.
Apzināti izvairos no vārda “unikalitāte”, jo mūsdienās ir ārkārtīgi grūti būt unikālam, un ko gan tas nozīmē?
Gandrīz visi temati jau ir iztirzāti, bet, protams, ka katrs autors to ir spējīgs izdarīt citādāk, sev raksturīgā rokrakstā vai valodā. Taču filmu izvēlē dažādi festivāli dod priekšroku atšķirīgām filmām. Īsfilmu programmā Berlīnes festivāla rīkotāji sevi uzskata par celmlaužiem, kuri mēģina saskatīt talantus, kuri piedāvā alternatīvu skatījumu kinovalodai, savukārt pilnmetrāžas programmā viņiem ir svarīgas sociāliem jautājumiem veltītas filmas. Par šīs konkrētās filmas uzvaru Berlinālē ekspertu un kritiķu viedokļi ļoti dalās, filmas tālākos panākumus noteiks tas, vai skatītāji arī citos festivālos šo filmu novērtēs tik augstu.
Kā autori Latvijā izvēlas tematu?
Man gribētos domāt, ka, izvēloties gatavu scenāriju vai tematu, režisors paliek pie tā, kas viņu personīgi uzrunā un kas viņam tajā brīdī ir svarīgi. Latvijā pēdējā laikā atzinību guvušas galvenokārt vēsturiskas kara drāmas, bet otra būtiska daļa ir ar sociālu tematiku vai problemātisku iezīmi, piemēram gan “Oļegs”, gan “Modris”, abas Jura Kursieša filmas. Tieši pēdējā laikā esmu domājusi par to, vai kādam Rietumeiropas skatītājam būtu interese skatīties Latvijā uzņemtu filmu, kas runātu par elitāras inteliģences problēmām, attiecību problēmām.
Varbūt jā, ja tā būtu uztaisīta tik interesanti, ka saprotama japānim, itālim un argentīnietim.
Šis ir otrs konkurences kino aspekts – ne vienmēr tās filmas, kuras nonāk mūsu uzmanības lokā, līdz kinoteātriem un televizoru ekrāniem, ir tā brīža labākās, kvalitatīvākās filmas.
Vairumā gadījumu tās ir filmas, kuru režisoru vai aktieru vārdi jau ir atpazīstami, bet vienlaikus tās ir arī filmas ar labāko mārketingu, lielāko reklāmas budžetu. Piemēram, mūsu pieminētās filmas “Parazīts” gadījumā par izplatīšanu, filmas mārketingu tika sākts domāt vēl pirms tās uzņemšanas, un tas ir absolūti attaisnojies.
Šobrīd noslēgumam tuvojas Holivudas skandāla – Hārvija Vainstaina lieta. Apsūdzības ir izvirzītas, 11. martā nolasīs pēdējo tiesas spriedumu, bet jau šobrīd tiesa lēmusi, ka viņš ir vainīgs trešās pakāpes izvarošanā. Kas viņš ir? Viņš ir Holivudas neveiksminieks, ļaundaris, no kura tūlīt tiks vaļā?
Tas laikam ir jautājums viņam pašam, viņš pats zina, kas viņš ir. Savulaik viņš bija viens no veiksmīgākajiem un ietekmīgākajiem Holivudas producentiem, kura producēto filmu portfolio ir diženi vārdi un brīnišķīgas filmas. Bet šis ir arī stāsts par meglomaniaka gadījumu, kuram pieder neierobežota vara, liekot uzdot jautājumu, kāda ir viņa paša vērtības sistēma un kā viņš šo varu izmanto. Krieviem ir teiciens par pārbaudījumu ar uguni, ūdeni un vara taurēm, un tieši šo pēdējo – slavu un varu izturēt ir visgrūtāk, saglabājot cilvēcību un empātiju.
Visatļautība ir liels pārbaudījums. Vainstainam, visticamāk, ir bijis ārkārtīgi grūti pieņemt to, ka kāds var pateikt “nē”.
Kādēļ par šiem gadījumiem, kas ir notikuši līdz pat divdesmit gadu senā pagātnē, sievietes sāka runāti tik vēlu – tikai pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem?
Domāju, ka katram cilvēkam, jebkurai indivīdu grupai pienāk brīdis, kad kaut kāda veida netaisnību vai pāridarījumu viņi vairs nav gatavi izturēt, un tas neattiecas tikai uz #MeToo kustību. Man gribētos domāt, ka pēdējos gados publiskajā komunikācijā kļūstam arvien atklātāki, arvien brīvāk izsakām savu viedokli, savas vajadzības, un tam ir gan pozitīvas, gan negatīvas sekas.
Lielā mērā tas ir saistīts arī ar sociālo tīklu attīstību jeb tā saukto digitālo revolūciju, kas mums arī dod šo iespēju iesaistīties dažādos procesos, ļaujot uzrunāt arvien plašāku auditoriju.
Domāju, ka tas ir lieliski, ka cilvēki cīnās par savām tiesībām, izsaka neapmierinātību ar esošo situāciju, ja vien viņi spēj to argumentēt.
Ko pasaule ir iemācījusies no šī Vainstaina gadījuma?
Ja mēs Vainstainu saistām ar #MeToo kustību, tad tas ir ļoti labs jautājums, kas tālāk notiks ar šo kustību, jo, ja tiesas spriedums būs attaisnojošs, tas būs diezgan liels trieciens šai kustībai, apliecinot, ka līdzšinējai sistēmai, visatļautībai nav ne vainas un par pāridarījumiem nav jāuzņemas nekāda atbildība. Tagad ir ārkārtīgi atbildīgs brīdis – kas ar šo kustību notiks tālāk, jo šī ir pirmā mazā uzvara, bet tas nenozīmē, ka pie tā ir jāapstājas, preventīvi vajadzētu panākt, lai līdzīgas situācijas neatkārtojas,
bet kopumā to var izdarīt, tikai un vienīgi mainot sabiedrības attieksmi, kas panākams, arī izglītojot jau skolas laikā un, protams, arī ieviešot attiecīgas izmaiņas dažādos likumos.
Nesen publicēts ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ziņojums par to, kāda ir sieviešu tiesību situācija Latvijā. Latvija izpelnījusies daudz uzslavu, bet ir arī mīnusi, piemēram, par mūžīgo problēmu – vīriešu un sieviešu atalgojuma līmeņa atšķirībām. Tiek uzteikti likumdevēji, tiecoties panāk dzimumu līdztiesību, taču tajā pašā laikā likumdošanas procesā sievietes proporcionāli ir maz iesaistītas. Zinu, ka arī tu strādā pie filmām, kas saistītas ar sieviešu tiesībām, vardarbību. Pastāsti par savu pēdējo darbu.
Tā ir televīzijas dokumentālā filma “Bērni pa vidu”, kuru varēs redzēt Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā 12. martā pulksten 19.30. Šī filma, kas tapusi sadarbībā ar Ingu Spriņģi un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru “Re:Baltica”, vēsta par vardarbību, kuru bērnībā no vecākiem piedzīvojuši bērni, un stāsts ir ne vien par fizisko, bet arī par emocionālo vardarbību. Šajā filmā ir četru dažādu cilvēku pieredzes stāsti – vienā gadījumā par vardarbību, kas piedzīvota no mātes, bet pārējos trijos – no tēvu puses. Ar jauno filmu saistīti sižeti un publikācijas būs LTV “Panorāmā”, “Re:Baltica” mājaslapā, Tvnet.lv un citviet. Šī ir otrā filma, kur mēs sadarbojamies ar Ingu Spriņģi, pirmā bija “Izdzīvotājas”, kas vēsta par vardarbību pret sievietēm.
Mans secinājums ir, ka vēl aizvien viss, kas attiecas uz vardarbību ģimenē, ir apjozts ar milzīgu stigmu, tas lielā mērā joprojām ir tabu temats, tādēļ ka vairums sabiedrībā uzskata, ka šādi jautājumi ir ģimenes iekšējā lieta.
Sabiedrības izpratni par vardarbību pret bērnu raksturo arī pavisam nesen veikta aptauja, kurā atklājās, ka vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka kaut kāda veida fiziska vardarbība, proti, pēršana vai uzsišana ar roku pa dibenu, ir absolūti akceptējama! Tas, ka mēs kaut ko tādu uzskatām par audzināšanas un disciplinēšanas metodēm, liecina par mūsu arhaisko domāšanu, un mums nav ne jausmas par sekām, kādas šāda “audzināšana” atstāj uz bērniem, kad viņi jau ir izauguši. Jebkura trauma atstāj rētas, un jautājums ir, kā ar šo rētu katrs no upuriem tiek galā.
