"Man viens no izcila kino rādītājiem ir aizmiršanās sajūta, kad vairs nejūt zāles esamību, blakussēdētājus, steigu, nogurumu. Filmas, kurās ienirt ar visām maņām, elpot gaisu, kas smaržo pēc lietus sezonas vai salta ziemeļu vakara, kur izjust kā savu to, ka kādam tik ļoti sāp sirds vai gluži pretēji – prieks tik liels, ka atbrīvojas kliedzienā," teic Sonora Broka.
Sonora Broka izvēlas piecas Riga IFF filmas
"Rītausmas robeža"
"Dienu pirms puča un izraidīšanas trimdā politiķis Parls vakariņo kopā ar ģimeni. Naktī sieva Ploja redz sapni, kas viņu apraudzījis tajā pat dienā, kad viņa pēdējo reizi redzēja savu tēvu. Pirms 40 gadiem tēvs, represijām sākoties, pazuda no redzesloka, bet Ploja, būdama maza meitene, nonāca komā. Ģimenes bezmiega dienas un naktis aptver 1976. gada studentu nemieru asiņaino apspiešanu un 2006. gada militāro apvērsumu Taizemē. Ēna šķērso sauli: vai tā ir zīme, ka taps pamodināti visi?
Taizemiešu eksperimentālā režisora un multimākslinieka Sakpisita melnbaltā attēla meditatīvo iedarbību uz skatītāju var salīdzināt ar lēnu pulsu. To visai spēji pieņem par savējo. Tāpat kā šajā Roterdamas "FIPRESCI" balvu ieguvušajā ģimenes vēstures fragmentarizētajā ornamentā, arī citos autora darbos raksturīga valsts vardarbīga ienākšana cilvēku personīgajās attiecībās un apziņā. Taizemes politiskie mutuļi vairāku desmitgažu garumā varoņus atstājusi ar vainapziņu, traumām un vārdos neizsakāmu vardarbības pēctecību. Ēnu vijumiem līdzīgajās kompozīcijās tie atrodas pusstāvokļos: piespiedu nomodā, paralīzē, letarģiskā miegā vai no miesas izgrūstā nemiera velī – viss ir viens, un iekšējā trimda."
"Vaļu puika"
"Čukču zēns Ļoška nebija domājis, ka iemīlēsies skaistā meitenē “no interneta”. Ai, bet viņa nav nedz no viņa ciema, nedz arī no Čukotkas apvidus! “Visas meitenes tur runā amerikāniski,” pabiksta draugs. Dienas iet, tāpat kā vaļu medības, vectēva nekad nesagaidāmā nāve tundrā un dīkā dzīve ciematā. Noskurinoties pēc stāstiem par kaimiņu centieniem šķērsot Beringa šaurumu ceļā uz Aļasku, Ļoška ir apņēmības pilns satikt līgavu HollySweet999 un sākt jaunu dzīvi. Ir tikai viens ceļš – tas ved uz Детройт!
Lai gan sižeta aprises vedina domāt par eksistenciālu sociālo kino, Filipa Jurjeva debijai piemīt sirds silts humors un glāsmainums. Čukotkas mazā ciematiņa ikdiena ieskanas kā popkultūrā dzimušās Džārmuša agrīnās filmas (negaidīti pēc ikru sviestmaizēm ir “The Beach Boys”), bet skarbās vides faktūras kamera fiksē ar rūpju pilnu attieksmi. Pārliecinošā ekrāna debitanta Vladimira Onohova atveidotais Ļoška nav ierindas pieaugšanas drāmu varonis vai nomales zēns, kurš sapņo par Ameriku. Venēcijas kinofestivāla “Venice Days” labākās režijas balvu ieguvušajā darbā Ļoška ir ne vien savas vides “bērns”, bet arī starp rietumiem un austrumiem apmaldījies."
"Nekad vairs nesnigs"
"Poliski nerunājošais Žeņa nule kā ieradies no Ukrainas. Šostakoviča valša pavadījumā viņš migrācijas dienestā “nokārtojis” uzturēšanās atļauju. Puisis uzsāk darbu identisku māju rindās kādas pilsētas apkaimē, bet par viņa masāžas un terapijas klientiem kļūst turīgās vidusšķiras ļaudis. “Uzticies, es tevi atbrīvošu no sāpēm,” viņš sola pacientiem, nemaz neapzinoties, ka ar savām spējām izmainīs to dzīves. Aiz viņu komforta fasādēm slēpjas melanholiskas skumjas, letālas diagnozes, narkotikas, vientulība un vēlme pēc sapratnes. Žeņa kā mesija ar grūtsirdīgu pagātni dziedē apkaimi, solot atpestīšanu un sniegu.
“Žeņas tēls ir klaidonības mistērija – tam nav vienas šifra atslēgas,” par šobrīd populārā krievu izcelsmes britu aktiera Aleka Utgofa iemiesoto tēlu stāsta režisori. Piepilsēta un tās vienādie namiņi presē jau ieguvuši paralēles ar Tarkovska “Stalkeris” (1979) Zonu. Šī brīža spilgtāko poļu autorkino veidotāju tandēma – režisores Malgožatas Šumovskas un operatora Mihala Englerta – priekšpilsētas šķīstītavas drāma sapludina brīnumpasakas žanru ar Austrumeiropas migrāciju. Šķiru aizspriedumu satīru ar cilvēkmīlestību. Mūsdienu poļu identitātes šķautnes ar pagātnes nepārejamību. Poētiskā manierē lolotā pasaka par eņģeli no Černobiļas pirmizrādīta Venēcijas kinofestivāla konkursā, vēlāk kļūstot arī par Polijas pieteikumu “Oskara” balvai kategorijā “Labākā starptautiskā filma”."
"Dabiskā gaismā"
"Trīs dienas 1943. gada aprīlī Padomju Savienības teritorijā. Debesis un zeme iekrāsojušās tādā pašā purva krāsā kā vācu armijas sabiedroto ungāru karavīru uniformas. Kādreizējais lauksaimnieks, tagad apakšleitnants Ištvāns Šemetka saņem uzdevumu doties no ciema un ciemu, lai šai pusē iznīcinātu padomju partizānus un to atbalstītājus. Pēc neveiksmīgas operācijas iet bojā virsnieks. Šemetka, pakļāvīgais cilvēks, negaidīti kļūst par viņa aizvietotāju. Viņš nezina, vai jārīkojas tā, lai fīrers atbalstītu viņa rīcību, ja par to zinātu.
Šī gada Berlīnes kinofestivāla konkursante, kas godalgota ar “Sudraba lāci” par labāko režiju, tapusi ar Latvijas un studijas “Mistrus Media” līdzdalību un daļēji uzņemta Latvijā. Iedvesmojoties no ungāru literāta Pāla Zāvadas romāna (2014), Dēnešs Naģs ar komandu savā debijas pilnmetrāžā radījis eksistenciālu atmosfēru un tumīgi purvainu kara akaci. Iestieg arī skatītājs – nav vēstures, vārdi ir skopi, laika mitrums ir izjūtams uz savas ādas. Filma pārliecinoši papildina baltkrieva Elema Kļimova un cita ungāra – Lāslo Nemeša – pretkara filmu panteonu. Savukārt tās galvenais varonis – teju vai kā filozofes Hannas Ārentes piesauktā ļaunuma banalitātes piemērs – spriež: nevar neklausīt. Un vienlaikus nevar nebūt arī cilvēks."
"Augstāk par zemi"
"Pēdējais gads vidusskolā ir bezgalības zīme gaidām. Pragmatiskā Maša, emocionāli atklātā Jana un nesatricināmas vienaldzības apgarotais Seņja ir labākie draugi un klasesbiedri kādā Kijevas skolā. No dienas uz dienu, no mācību stundas uz nākamo viņi gaida: vai nu iespēju studēt vai baudīt nekā nedarīšanu un nebeidzami tērgāt ar draugiem, vai arī beidzot iemīlēties. Maša, ieskatīdamās atturīgajā klasesbiedrā Sašā, nolemj viņam anonīmi uzrakstīt. Kaut kam tagad ir jāsākas. Tikmēr klasesbiedrs piebikstī, ka zosāda rodas, kad dvēsele pieskaras tavam ķermenim.
Aktierkino un dokumentalitātes sakausējuma pilnmetrāžas debijā Gornostaja radījusi netveramu jauno cilvēku jūtīgumu un iekšējo stāvokļu simfoniju. Ar Berlināles “Generation 14plus” konkursa godalgu apbalvotajā darbā jaušami izklājas arī mūsdienu ukraiņu jauniešu psiholoģiskais klimats pēc Maidana un 2014. gada notikumiem. Kopā ar skrupulozi izraudzītiem 25 skolas vecuma jauniešiem bez kino vai skatuves pieredzes, veidojot “ekrāna izlaiduma klasi”, radīti daļēji autobiogrāfiski tēli. Viņi elektrizē bāli zaļās skolas telpas, kliedē depresīvās dienas, meklē sapratni vecākos, iemīlas, pārnakšņo pie draugiem, negūst pretmīlu, griež pudeli, ļaujas intīmām intervijām un spēlē “Augstāk par zemi”. Viņi gaida jaunus sākumus."
