Runājot par vājprātu un kontroles zaudēšanu, Šternberga “Zilajā eņģelī” tas ir konservatīvais un respektablais profesors Imanuēls Rats, kurš, uzsākot sakaru ar naktskluba dziedātāju Lolu Lolu, zaudē kontroli pār savu dzīvi.
Turpretim Džona Votersa “Maniaks aiz maniaka” gadījumā tā ir Lēdija Divaina, kura, nespējot pārdzīvot sava mīļotā nodevību, uzsāk mežonīgu atriebības aktu sēriju. Kaut gan laikus jābrīdina, ka Džona Votersa neprāts varbūt nav piemērots visiem. Tas ir gaumes vai bezgaumes jautājums.
Austrietis Holivudā
Vīnē dzimušais režisors Jozefs fon Šternbergs septiņu gadu vecumā pārcēlās uz Ameriku, kur viņa tēvs bija devies meklēt darbu. Pēc pāris gadiem ģimene – atskaitot tēvu – atkal atgriezās Vīnē, kuru Šternbergs vienmēr esot saistījis ar savām “laimīgākajām bērnības atmiņām”. Taču 1908. gadā, 14 gadu vecumā, Jozefs atgriezās Ņujorkā ar savu māti un iekārtojās tur uz dzīvi. Jau 1911. gadā viņš sāka strādāt Ņūdžersijas Pasaules Filmu kompānijā, kur rūpējās par filmu krājumiem un vakaros piestrādāja kā projekcionists. Pēc pirmā pasaules kara Jozefs sāka meklēt darbu kā filmu montāžas režisors, scenārists un režisora asistents gan ASV, gan Eiropā. Šternbergs bija praksē pie tādiem mēmā kino autoriem kā Vollesa Vorslija, Roja Viljama Nīla un Emīla Šotāra. Pēc klejojumiem pa Eiropu Jozefs 1924. gadā atgriezās Holivudā, un viņa pirmais lielais projekts kā režisora asistentam bija Roja Viljama Nīla “Iedomības cena”.
Kā režisors Šternbergs debitēja 30 gadu vecumā ar neatkarīgo filmu “Pestīšanas mednieki”, kura ieguva labas atsauksmes no kritiķiem, pateicoties savam neizskaistinātajam reālismam, taču kases ienākumi nesekoja. Ticis vaļā no sava līguma ar “United Artists”, viņš 1925. gadā parakstīja jaunu līgumu ar “Metro Goldwyn Mayer”. Ņemot vērā to, cik tajā laikā spēcīga bija Holivudas “studiju sistēma”, sekoja vairāki konflikti – mūžsenais stāsts par to, ka studijas vēlējās pelnīt naudu, bet režisors vēlējās taisīt mākslas kino. Pirmajam kopprojektam “Izsmalcinātais grēcinieks” nebija pietiekami skaidra naratīva.
Otrais projekts iedzina režisoru tādā izmisumā, ka viņš atteicās to turpināt jau pēc divām nedēļām – Šternberga pēdējais žests pirms filmēšanas laukuma pamešanas esot bijis: pagriezt kameru pret griestiem.
1925. gada augustā MGM atcēla savu astoņu filmu līgumu ar jauno spīdekli.
Šternbergs atgriezās Eiropā, bet tad viņu uzrunāja pats Čārlijs Čaplins – piedāvājot režisēt “Jūras sievieti”, kas būtu veltīta vienai no Čaplina aktrisēm – Ednai Purvjansei. Taču jaunā režisora pārlieku ekspresionismā balstītais stils, kas būs redzams arī “Zilajā eņģelī”, neapmierināja Čaplinu, un filma tika iznīcināta.
“Pazeme” – pirmā gangsterfilma un kases grāvējs
1927. gada vasarā Šternbergu uzrunāja “Paramount Pictures” – bija nepieciešams glābt Frenka Loida lenti “Šķiršanās bērni”. Kad Šternberga pārfilmējumi un montāža studijai nodrošināja hitu, “Paramount Pictures” piedāvāja viņam režisēt “Pazemi” – stāstu par Čikāgas gangsteriem. Šī tiek uzskatīta par pirmo gangsterfilmu, kā arī kļuva par kases grāvēju. “Paramount Pictures” piedāvāja Šternbergam vēl četras filmas. Lai arī šīs filmas ieguva lieliskas atsauksmes no kritiķiem – jo īpaši 1928. gada “Pēdējā pavēle” – un padarīja Šternbergu par vienu no mēmā kino zvaigznēm, filmas neienesa naudu. Taču “Pēdējā pavēle” ir svarīgs pagrieziens režisora karjerā, jo par lomu tajā slavenais Vācijas UFA studijas aktieris Emīls Janningss saņēma savu pirmo “Oskaru” kā labākais aktieris. Un, atgriežoties Vācijā, tieši Janningss bija tas, kurš uzaicināja Šternbergu režisēt “Zilo eņģeli”.
Šternberga mēmā kino periodā tapa deviņas filmas, bet no tām diemžēl saglabājušās ir tikai četras. “Romantiskā mākslinieka” karjeras kontekstā īpaši smags zaudējums bija filma “Lenas Smitas lieta”, kurā jo precīzi bijis saredzams režisora oriģinālais stils. Taču tajā laikā parādījās skaņas kino, kas aizēnoja filmas nozīmīgumu par spīti tam, ka kritiķis Dvaits Makdonalds to nosaucis par “visaptveroši vispiepildītāko amerikāņu filmu, kādu jebkad esmu redzējis”. 2005. gadā tika atrasts lentes fragments, kur pieejamas 5 minūtes ar filmas materiālu.
Apkopjot to, 150 oriģinālās fotogrāfijas, scenārija dokumentus, kino vēsturnieku esejas un dekorāciju skices, Austrijas kino muzejam ir izdevis restaurētu filmas versiju grāmatas formātā.
Nākamā Šternberga filma “Paramount Pictures” paspārnē bija “Zibens spēriens”, kuru studija 1929. gadā ātri pārveidoja par skaņas filmu, taču arī šī bija kārtējā finansiālā izgāšanās un "Paramount" vēlējās sadarbību pārtraukt. Taču tad Šternbergu “izsauca” uz Berlīni "Paramount" māsas studija Vācijā UFA – aktieris Emīls Janningss bija ķēries pie jaunas filmas producēšanas. Šī filma bija “Zilais eņģelis”, kas kļuva par pagrieziena punktu Šternberga karjerā un ierakstīja viņu kino vēsturē. Režisors, par spīti daudziem citiem piedāvājumiem, kabarē dziedātājas lomai izvēlējās mazpazīstamo Marlēnu Dītrihu.
Režisoru pilnīgi apbūra Dītriha, un Janningss jau sāka protestēt, ka jaunā aktrise saņem pārāk daudz ekrāna laika.
Galu galā – līdzīgi kā filmā – Dītriha pēc “Zilā eņģeļa” kļuva par starptautisku zvaigzni, bet Janningsa slava arvien mazinājās.
Marija Magdalēna Dītriha sapņoja kļūt par vijolnieci, taču hroniska pirksta trauma pārvilka svītru šai karjerai. Tā nu 11 gadu vecumā viņa nomainīja vārdu uz Marlēna un nolēma pievērsties aktiermeistarībai, un mācījās pie Maksa Reinharta. Marlēna jau sāka filmēties nelielās lomās vācu filmās un piedalīties viduvējās izrādēs. Un tieši vienu no šīm izrādēm, kurā Marlēnai bijis tikai viens teikums, redzēja Jozefs fon Šternbergs un uzaicināja viņu piedalīties “Zilajā eņģelī”.
Īsākais ceļš uz padibenēm
Pirms deviņdesmit gadiem – 1930. gada 1. aprīlī uz Vācijas kino ekrāniem iznāca “Zilais eņģelis”. Skumjais stāsts par profesoru Imanuēlu Ratu, kurš neprātīgi iemīlas kabarē zvaigznē Lolā Lolā, ir gan pamācošs naratīvs par to, ka nevajag iemīlēties izlaidīgās sievietēs, gan arī ekspresionisma kino iedvesmots mākslas darbs par kaislību, neprātu un to, cik ātri, dzīvojot kopā ar padibenēm, tu pats nokļūsti renstelē.
Kabarē ar nosaukumu “Zilais eņģelis” ir iekārtots kā baisa pazeme – filmas mākslinieka Oto Huntes veidotās dekorācijas apspēlē nepareizību, izvairoties no ierastās teatrālās arhitektūras loģikas. Filmā liela uzmanība tiek veltīta arī Dītrihas kājām, kuras kļūst par gandrīz vai fetiša objektu.
29 gadus vecā Dītriha uzreiz neatsaucās Šternberga uzaicinājumam sekot viņam līdzi uz Holivudu, aizbildinoties ar to, ka viņas meita Marija ir pārāk maziņa. Taču Šternbergs skarbi norādīja, ka tad, kad Marija būs gana veca, Marlēna būs pārāk veca. Pirmais abu kopdarbs Holivudā bija 1930. gada filma “Maroka”, kurā Dītriha parādās, tērpusies smokingā un pat skūpsta sievieti. Filma bija hits un nodrošināja Dītrihai viņas vienīgo nomināciju “Oskaram”.
Šternbergs un Dītriha sadarbojās pie septiņām filmām – ne visas bija veiksmīgas, bet Marlēna viņu vienmēr uzskatīja par savu režisoru un arī skolotāju. Šternbergs turpretim ļāva Dītrihai ar viņu sēdēt montāžas telpā. Pati aktrise lieliski pārzināja gaismošanu un to, kādās gaismās viņa izskatās vislabāk.
Pieaugot nacistu ietekmei, Vācija aktīvi lenca Dītrihu, cenšoties viņu atvilināt atpakaļ uz "fāterlandi". Taču Marlēna bija pārliecināta nacistu nīdēja un gaidīja, kad saņems ASV pilsonību, lai varētu uzmācīgos tautiešus atraidīt.
Turklāt Dītriha aizgāja pat tik tālu, ka bija izdomājusi plānu, kā savaldzināt un nogalināt Ādolfu Hitleru.
Tiesa, viņas draugs viņu atrunāja, norādot, ka tas varētu izrādīties liktenīgi Marlēnas ģimenei, kas joprojām dzīvoja Vācijā.
Tēvzemes nodevēja
1939. gadā Marlēna Dītriha ieguva ASV pilsonību un tika pasludināta par tēvzemes nodevēju. Pēc 1941. gada, kad ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā, Marlēna Dītriha devās tūrē, lai izklaidētu karavīrus, dzīvojot kopā ar viņiem, cīnoties ar slimībām un dienā uzstājoties četras reizes. Turklāt Dītriha arī palīdzēja ASV armijai, dodoties runāt ar vācu kara gūstekņiem, kuri bieži vien arī labprāt uzticējās slavenajai aktrisei, kura runāja ar viņiem vācu valodā. Kad ASV valdība uzsāka tā saucamo "Muzak" projektu, lai ar muzikālas propagandas palīdzību pārliecinātu ienaidnieku karaspēkus, ka viņi cīnās “nepareizajā pusē”, 1944. gadā Dītriha iedziedāja slaveno vācu dziesmu “Lili Marlen”. Nacisti centās šo dziesmu aizliegt, taču tā bija tik populāra karavīru vidū, ka šāds lēmums draudēja ar dumpi.
Pēc kara Marlēnas Dītrihas kareja bija apstājusies, taču, kad 1948. gadā režisors Billijs Vailders viņu pierunāja nofilmēties “Ārvalstu afērā”, aktrise atgriezās Holivudas slavas zenītā. Viņa bija slavena ar savu aizraujošo mīlas dzīvi un romāniem, tai pašā laikā bija precējusies tikai vienreiz.
Viņa kļuva par neatkarīgas, seksuālas un reizē androgīnas sievietes simbolu.
Dītrihu Holivudā cienīja un mīlēja – kad viņa pēc kara nonāca finansiālās grūtībās, Orsons Vells viņu pieņēma savā mājā. Lai arī kino zinātnieki uzsver, ka nav gluži tā, ka tieši Jozefs fon Šternbergs atklāja Marlēnu Dītrihu, viņi norāda, ka aktrises talanta uzplaukšanai bija nepieciešams skaņas kino un īstais režisors. Un tas izrādījās “Zilā eņģeļa” Jozefs fon Šternbergs.
Maniaku lieta
10. aprīlī savu 50. jubileju svin kulta režisora un “trešā pāvesta” Džona Votersa filma “Maniaks aiz manika”, turklāt 22. aprīlī pašam Votersam aprit 74 gadi. Baltimorā dzimušais Džons Semjuels Voterss juniors jau puikas gados iedraudzējās ar Glenu Milstedu, kas vēlāk kļuva par slavenāko režisora aktrisi Lēdiju Divainu. Holivudas 1953. gada filma “Lili” iedvesmoja septiņgadīgo Džonu, un viņš aizrāvās ar leļļu teātri. Un vēl viens spēcīgs iedvesmas avots topošajam režisoram bija 1939. gada filma “Oza pilsētas burvis”.
Sešdesmito gadu beigās Džons Voters sāka veidot savas pirmās īsfilmas un jau pavisam drīz - 1969. gadā tapa viņa pirmā pilnmetrāžas filma - melnā komēdija “Mondo Trasho”. Nākamajā gadā tapa “Maniaks aiz maniaka”. Abās galvenajā redzama Divaina, un tieši Votersa filmas padarīja viņu par pazīstamu popkultūras figūru. Režisora pirmie darbi tapa Baltimorā kopā ar viņa vietējo aktieru kompāniju "Dreamlanders".
Džona Votersa karjeras sākumu raksturo apzināts kemps un bezgaumība, pārspīlēti tēli un neloģiski dialogi, un režisoram bija svarīgi izaicināt cenzūru un nojaukt robežas starp to, ko drīkst un ko nedrīkst rādīt uz kino ekrāniem.
Taču astoņdesmitajos gados režisors jau pietuvojās pamatstraumes kino. 1981. gada filma “Poliestrs” uz ekrāna saveda kopā Divainu un piecdesmito-sešdesmito gadu tīņu elku Tebu Hanteru, kurš bija viens no kandidātiem Tonija lomai 1961. gada mūziklā “Vestsaidas stāsts”. Viennozīmīgi viens no populārākajiem Džona Votersa darbiem ir 1988. gada mūzikls “Matu laka”, kas pēc tam tika pārveidots par Brodvejas mūziklu, kā arī piedzīvoja ļoti populāru kino rimeiku 2007. gadā, kur Divainas lomu spēlēja… par sievieti pārģērbts Džons Travolta. Džons Voterss bija aizgājis diezgan tālu no sava sākotnēji šokējošā un apzināti bezgaumīga stila, taču Holivudas mūziklu un piecdesmito gadu estētikas ietekme bija skaidri redzama joprojām. Arī viņa nākamajā mūziklā - 1990. gada filmā “Raudulis” ar Džoniju Depu galvenajā lomā, kura savā ziņā atgādina savdabīgu, Votersa stila parafrāzi par populāro mūziklu “Breolīns”. Lai arī “Raudulis” – par spīti tam, ka šī bija pirmā režisora filma, par kuru studijas uzsāka savstarpēju cīņu – nebija tāds kases grāvējs kā “Matu laka”, tā ir kļuvusi par kulta filmu. Turklāt arī šī lente tika pārveidota par Brodvejas mūziklu.
Filma “Maniaks aiz maniaka”, kas bija Votersa pirmā skaņas filma, šokē ar daudz ko. Tā savā ziņā esot veltījums Heršela Gordona Lūisa 1964. gada šausmu filmai “Divtūkstoš maniaku!” un stāsta par frīkšova kompāniju, kuras priekšgalā ir Divaina – karaliene, kas valda pār dažādiem dīvaiņiem, narkomāniem un fetišistiem. Taču, kad Divainas mīļotais sāk viņu krāpt ar Džīnai Hārlovai līdzīgu blondīni, viņa nolemj atriebties. Un Divainas atriebība ir baisa, asiņaina un vardarbīga. Lai neatņemtu pārsteigumu tiem, kuriem vēl nav bijusi tā laime filmu redzēt, teikšu tikai to, ka tajā ir redzams gan Prāgas Jēzus mazulis, gan milzīgs omārs, gan ļoti izteiksmīga, seksuāla aina baznīcā.
Kad Votersam vaicāja, kā šī aina tika filmēta, viņš atceras, ka kādam no draugiem bijis pazīstams mācītājs, kurš atļāvis filmēt savā baznīcā. Protams, viņam netika atklāts, kas tieši tiks filmēts.
Režisors mācītāju arī uzaicinājis uz filmas pirmizrādi un juties ļoti vainīgs, jo mācītājs esot apraudājies.
Pats Džons Voterss “Maniaks aiz maniaka” uzskata par treniņu savai nākamajai filmai “Rozā flamingo”. Lai arī filma esot par garu un par skaļu, tajā Voterss esot atradis savu rokrakstu, izsmejot tā laika hipiju dzīvesstilu un idejas.
2016. gadā "arthouse" filmu izplatītāji “Janus Films”, kas ir izplatījuši, piemēram, arī Ingmara Bergmana filmas, kopā ar “The Criterion Collection” sazinājās ar Džonu Votersu, paziņojot, ka vēlas restaurēt un no jauna izplatīt “Maniaks aiz maniaka”. Režisors atzina, ka neesot zinājis, cik iespaidīgu restaurācijas darbu tagad ir iespējams veikt kino lentēm. Kad viņam esot vaicājuši, vai viņš vēloties visu saglabāt tieši tādu, kāds tas ir, ar visām kļūdām, Voterss esot atbildējis: “Vai jūs jokojat? Man tur nav nevienas speciāli domātas kļūdas. Es negribu, lai redz švīkas, es negribu netīrumus uz lēcas. Lieciet, lai izskatās labi.” Taču, noskatījies restaurēto versiju, Džons Voterss joko, ka tagad tā izskatoties kā slikta Džona Kasavītisa filma.
Džons Voterss joprojām turpina drosmīgi izteikties pret liekulību, kritizējot politiķus un vēršot nesaudzīgu spoguli pret sabiedrību. Taču viņš vairs nav uzņēmis filmas kopš 2004. gada lentes “Netīrais kauns”. Kad viņam tika vaicāts, kāpēc tā, Voterss atbild: “Man ir bijuši trīs attīstīšanas projekti filmām, kuras nekad nenotika. Pēdējās divas filmas, kuras es uzņēmu, nenopelnīja naudu. Tā tas vienmēr ir bijis – skaidri un gaiši, 100%. Es to pieņemu. Holivuda pret mani ir bijusi pilnīgi godīga.”
