ĪSUMĀ:

• “Lielā Kristapa” balvas kategorijās par aktierdarbu nominētas tikai trīs sievietes.
• Sieviešu stāstu trūkums kino šogad liedzis izpausties aktrišu talantam galvenajās lomās.
• Vīriešu stāsti dominē kino kopš tā pirmsākumiem.
• Skatītāju interese par sieviešu stāstiem neskaidra.
• Sieviešu portretējums kino – balstīts uz vīriešu stereotipiem?
• Kinoindustrijas aizkadrā joprojām vadošās pozīcijas vīriešiem.
• Vai kvotas par dzimumu pārstāvniecību ir risinājums Latvijas apstākļos? Viedokļi atšķiras.
• Covid-19 krīzes dēļ prioritāte ir izdzīvošana.
• Nākamgad jāatgriežas pie atsevišķām balvām aktieriem un aktrisēm.

Aktrisēm nav bijis daudz darba galvenajās lomās

“Lielā Kristapa” balvas vēsturē 14 sievietes saņēmušas gada labākās aktrises balvu. Trīs no viņām šo atzinību saņēmušas divas reizes. Šogad “Lielā Kristapa” atlases komisija, vētījot aizvadītā gada kino ražu, pieņēma lēmumu aktrišu un aktieru sniegumu vērtēt vienotās kategorijās – “Labākais aktierdarbs galvenajā lomā” un “Labākais aktierdarbs otrā plāna lomā”, jo secināja, ka filmās tikpat kā nav bijis galveno lomu sievietēm.

Nominantu proporcijā nav līdzsvara – abās kategorijās kopā deviņi vīrieši un trīs sievietes. Viņu vidū arī par darbu “Pilsētā pie upes” nominētā aktrise Agnese Cīrule saka:

“Nevar teikt, ka tagad mēs esam abižotās sievietes. Tas noteikti nav darīts ar nodomu.”

Kamēr Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma par piemēru min Berlīnes kinofestivālu, kurā arī vīriešu un sieviešu lomu kategorijas vairs netiek dalītas, Latvijā balvas apvienošanas iemesls nav meklējams dzimumu līdztiesībā uz ekrāna. Aizvadītajā gadā uz kinoekrāniem izteikti dominējuši vīriešu stāsti, kuros sievietēm ir bijušas pakārtotas lomas.

Kinozinātniece Elīna Reitere uzskata, ka tā ir apstākļu sagadīšanās un, ja nebūtu Covid-19 izraisītās pauzes kinoteātros (pirmizrādes gaidās ir režisores, piemēram, Daces Pūces filma “Bedre” un Lailas Pakalniņas filma “Spogulī”), tik radikāls lēmums par kategoriju apvienošanu, iespējams, nebūtu jāpieņem. Tiesa zinātniece nenoliedz faktu par vīriešu stāstu dominanci Latvijas kino un savā komentārā vietnē “Facebook” uzsver, ka –

arī fakts, ka nākamgad “uz ekrāniem iznāks vesela rinda sieviešu režisoru filmu, ir nejaušība, nevis sistēmiski nodrošināta dzimumu līdztiesība”.

Skatītāji pieraduši pie vīriešu stāstiem

Ne tikai Latvijā, visā pasaulē uz kinoekrāniem vīriešu stāsti dominē. Pēc kino zinātnieces Ingas Pērkones uzskaitījuma no 1920. gada līdz 2017. gadam Latvijā tapušajās 292 spēlfilmās vairāk nekā pusē gadījumu kā fiktīvais tēls dominē vīrietis vai vīriešu grupa. Varētu domāt, ka pēdējā laikā situācija mainās, un sieviešu dominance pastiprinās. Taču no 2018. un 2019. gadā tapušajām 17 spēlfilmām sievietes dominē tikai trīs filmās – “Bille”, “Paradīze ’89” un “Tur”.

Režisore Alise Zariņa uzskata, ka tā ir tēma, par kuru vajag runāt: “Tas ir autopilots.

Mēs esam pieraduši redzēt kino stāstos vīriešus, skatīties uz vīriešiem. Sieviešu stāsti ir kaut kas jauns.

Un tie ir jāmēģina attīrīt no stereotipiem, tas ir diezgan garš process, kuram jāiziet cauri, bet tie stāsti ir nepieciešami.

Pirmkārt, lai kino kopaina būtu interesantāka, otrkārt, lai mēs varētu reprezentēt sievietes, kas ir puse kino skatītāju.”

Producents Guntis Trekteris pieļauj, ka esam pārmaiņu procesā, bet tam ir vajadzīgs laiks.

Sievietes attēlojums kino – fantāzija vai realitāte?

Tāpat aktualizējams jautājums – kādu sievietes tēlu mēs projicējam uz ekrāniem? Reālu latviešu sievieti, stereotipu par sievieti vai vīriešu fantāziju par sievieti – “Baibiņu”, “Kristīni”. Kinozinātniece Elīna Reitere atzīst, ka pēdējos gados piedzīvotā iztēles nabadzība saistībā ar Latvijas kino portretētajām sievietēm viņu skumdinot. Viņasprāt, ne visām sievietēm kino lentēs jābūt medmāsām vai skolotājām. Aktrise Agnese Cīrule, kura pēdējos gados tēlojusi divas medmāsas, neslēpj, ka ir gatava arī cita rakstura lomām:

“Ne tik trauslam, paredzamam un stereotipiskam tēlam”.

Alise Zariņa norāda, ka vajadzīgs apzināts darbs, lai stereotipus nojauktu: “Mēs visi esam auguši vienā rāmī, skatījušies viena veida stāstus, kur pārstāvēti izteikti dzimumu stereotipi un to nojaukšana tomēr ir apzināts process, jo mēs mēdzam domāt klišejās – ne tikai dzimumu ziņā.”

Vīriešu dominance aizkadrā pamazām samazinās

Viens no iemesliem vīriešu stāstu īpatsvaram un sievietes portreta savdabībai uz ekrāniem ir vīriešu dominance aizkadrā, kas tradicionāli ir valdījusi kinoindustrijā, arī Latvijā.

Kinorežisore Alise Zariņa atzīst, ka pēdējos desmit gados situācija atšķirībā uz sievietes lomu aizkadrā ir mainījusies uz labo pusi, tomēr viņas novērojumi liecina, ka

sievietes režisores kino debitē vēlāk nekā vīrieši, kuriem iespēja sevi pierādīt tiek dota agrāk.

Pēc Zariņas secinātā, jo jaunāks režisors, jo vairāk viņam tiks piedotas kļūdas un lielāka iespēja, ka taps arī otrā un trešā filma. Debitējot vēlāk, sievietēm tādēļ sevi jāpierāda spēcīgāk jau ar pirmo filmu.

Gan režisors Dzintars Dreibergs, gan producents Guntis Trekteris ikdienā sieviešu diskrimināciju Latvijas kinoindustrijā neizjūtot. “Vienīgais, uz ko es skatos, kad pie manis atnāk režisors vai režisore, ir idejas oriģinalitāte, svaigums, kvalitāte un režisora iepriekšējie darbi. Tā ir sagadījies, ka tagad sieviešu režisoru mūsu kinostudijā ir vairāk,” norāda Trekteris.

Vai automātiski pieņemams, ka jebkura sieviete režisore sievietes stāstu uz kinoekrāna izstāstīs patiesāk vai labāk? Ditas  Rietumas ieskatā izcilākos sieviešu stāstus Eiropas kino ir radījis tieši vīrietis – spāņu režisors Pedro Almodovars.

Taču sieviete režisore var vairot sievietes tēla daudzšķautnainību. “Daudzveidība nāk no daudzveidīgiem skatieniem,” ir pārliecināta Alise Zariņa.

Kvotu mehānisms daudzveidīgu stāstu proporcijas palielināšanai

Vienīgā valsts Eiropā, kurā ieviests kvotu mehānisms, lai līdzsvarotu sieviešu un vīriešu proporciju uz kinoekrāniem un aizkadra ražošanas procesā, ir Zviedrija. Francijā nesen ieviests speciāls finansiāls atbalsts filmu projektiem, kuros vismaz četras vadošās pozīcijas ieņem sievietes.

Dita Rietuma šādus “mākslīgus” mēģinājumus veicināt dzimumu līdzsvaru uz ekrāniem un kinoprofesijās neatbalsta: “Jebkura filma vispirms ir radošs projekts, nevis kaut kāda dzimuma balansa mehānisma ievērošana vai forsēšana. To var darīt, bet Latvijas industrija ir tam pārāk maza.

Vajag atgriezties pie mākslas, nevis mērīšanas ar lineālu.”

Arī Dzintars Dreibergs atzīst, ka, ķeroties pie kāda jauna projekta, nedomā proporcijās: “Ja man interesē stāsti, kuri ir stāstāmi un kurus gribu izstāstīt, tajā brīdī noteikti nedomāju par proporcijām.”

Tikmēr Alise Zariņa šaubās, ka iedziļināšanās šajos jautājumos mākslai kaitēs, kamēr zinātniece Elīna Reitere uzskata, ka kvotas Latvijā ir risinājums, lai sievietēm kinorežisorēm palīdzētu veidot stabilāku karjeru: “Tādējādi mēs nonāksim gan pie daudzveidīgākas filmās aplūkoto tēmu paletes, gan skatpunktu dažādības kinematogrāfiskās formas līmenī, kas būtu viens no ilgtermiņa mērķiem, lai sabiedrības daudzveidīgums rastu atspoguļojumu arī uz ekrāna.”

Pašlaik svarīgais – izdzīvošana

Tiesa, pašreiz Latvijas nelielās kinoindustrijas galvenais uzdevums ir izdzīvot. Dita Rietuma piekrīt, ka Covid-19 krīzes dēļ

situācija ar ir salīdzināma ar deviņdesmitajiem gadiem, kad “Lielā Kristapa” balvai izvirzītas teju visas filmas, kas ieraudzījušas dienas gaismu.

Taču situācijas neprognozējamība dara visus ļoti bažīgus. Dzintars Dreibergs uzsver: “Kino būs ļoti smagi laiki, lai veidotu filmas. Tas jau tagad ir ļoti grūti. Daudzi ir lielos mīnusos un finansējumu ir ļoti grūti piesaistīt.”

Atsevišķas balvas aktieriem un aktrisēm – izklaide skatītājiem

Iespējams, ka nākamgad filmu raža būs bagātīgāka un šogad apvienotā balva par aktierdarbu paliks kā izņēmums “Lielā Kristapa” vēsturē. Jāatzīmē gan, ka 2009. gadā žūrija lēma neizvirzīt pretendentus ne gada labākajam aktierim, ne aktrisei galvenajā lomā, un balvas pasniedza tikai par aktierdarbiem otrā plāna lomās.

Agnese Cīrule par iespēju apvienoto kategoriju balvai saglabāt arī nākamgad spriež: “Skaidrs, ja tas tiešām tā bija, jo trūcis materiāla, no kā izvēlēties, bet vai vajadzētu paturēt to par stingru principu? Kāpēc?”

Guntis Trekteris savukārt vērtē, ka visatraktīvākā balvu pasniegšanas ceremonijas daļa plašākai publikai ir tieši aktieru apbalvošana un cilvēkiem šo prieku nedrīkstot atņemt. Tam piekrīt arī režisors Dzintars Dreibergs, kurš uzskata, ka ļoti svarīga ir balvas pārmantojamība. Arī režisors atzīst, ka aktieru un aktrišu parādīšanās uz skatuves ir ceremonijas izklaidējošāka daļa. Dreibergs ir pārliecināts, ka šogad, apvienojot kategorijas, šī balva pat ir “lieki nozagta”, jo, viņaprāt, aktrišu sniegums uz ekrāniem bijis gana spožs, lai nominantu saraksts un cīņa būtu gan par galvenās lomas, gan otrā plāna lomas balvām.

“Lielā Kristapa” balvu pasniegšanas ceremonija notiks svētdien, 15. novembrī, un tiešraidē to varēs vērot LTV1, LSM.lv, REplay.lv.