Diskutējot par trim Latvijā un arī starptautiski atzītām jauniešu filmām – „Mammu, es tevi mīlu”, „Modris” un „Izlaiduma gads”, Āboliņa piekrita, ka šo parādību var saukt par latviešu kino jauno vilni, jo „mums sen nav bijušas filmas, kad savas paaudzes cilvēki reflektē par tiešām realitāti, par savas nesenas pagātnes, par savas jaunības realitāti”.
Mēs ilgi esam cietuši no tā, ka nevarējām atrast veidu, intonāciju, kā runāt par to, kas ir aktuāls mūsdienās. Tagad tas ir noticis – ir paaudze, kas ir nobriedusi ņemt varu kino mākslā. Viņi to ir izdarījuši, vārds „vara” nav par stipru, jo neviena no šīm filmām nav bijusi tā finansēta, lai varētu ilgi sēdēt pie naudas lādes, viņiem ir bijis ļoti jāgrib un pārliecinātiem,” uzsvēra Āboliņa.
Filmas parāda, cik Latvijā ir ļoti grūti jaunam puikam kļūt par jaunu vīrieti. „Tātad tā ir [sabiedrības] diagnoze,” sacīja kritiķe, piebilstot, ka arī pēc 20 gadiem filmas būs aktuālas, jo režisori ir spējuši darbā ietvert cilvēcisko attieksmi par dzīvi.
Savukārt filmas „Izlaiduma gads” režisors Andris Gauja norādīja, ka šīm filmām kopīgas ir trīs lietas – tematika par jauniešiem, tās ir skatītas filmas un tām ir starptautiska atzinība.
„Tas nav jautājums tikai par jauniešu tematiku. Jaunais vilnis ir kaut kas vairāk,” savu viedokli pauda Gauja.
Tikmēr filmas „Modris” režisors Juris Kursietis nepiekrīt, ka ir vērojams „baigais vilnis” ar stāstiem par jauniešiem, jo uz kopējā fona tās ir tikai pāris filmas.
Kopējais filmu fons ir nekāds, bet izvēle ir liela. Ar to daudzumu, ko mēs dodam ārā, [filmu skaits par jauniešiem] ir adekvāts,” vērtēja Kursietis.
Viņaprāt, jaunie režisori vēl ir spējīgi jauniešu pieredzi saprast, un ar katru gadu režisori no šī vecuma attālinās.
Savukārt portāla kinoblogeri.lv pārstāvis Sergejs Timoņins atzina, ka šīs filmas uzņemtas modernā kino valodā un nav vairs jāpiever acis uz tehnisko pusi. Arī viņš piekrīt, ka šīs filmas var likt kastītē ar nosaukumu "Jaunais vilnis".
Lai gan Gauja uzsvēra, ka filma ir protests pret aktieru teatralitāti, Āboliņa norādīja, ka tieši šis savienojums – profesionāli un neprofesionāli aktieri – ir šo filmu vājākā vieta.
Tās nav tik izcilas, cik tām vajadzētu būt, epizodes ļoti atšķiras – ir izcilas un ir tādas, kuras varbūt nevajadzēja filmā iekļaut. Filmas nav pasargātas no teatrālisma un tām ir arī dramaturģijas problēmas, kas neļauj kļūt par tik nozīmīgiem notikumiem pasaules mērogā, kādas tās varētu kļūt,” sacīja kritiķe.
Klātesošie bija vienisprātis, ka Latvijā trūkst labu scenāristu, bet Āboliņa piebilda, ka šī ir visas pasaules, arī Holivudas problēma. Savukārt Kursietis uzskata, ka scenāriju problēma ir tādēļ, ka nav finansējuma projektu attīstībai. Viņaprāt, finansējums būtu jādod nevis trim četriem projektiem, bet gan 20 un pēc pāris gadiem tikai diviem trim projektiem ar lielisku scenāriju un gatavību iedot naudu ražošanai.
Mēs spēlējam baigos bagātniekus – mēs attīstām dažus un tos arī laižam uz ražošanu, kaut lielākā daļa no tiem nav tā vērti, lai filmētu,” secināja Kursietis.
Par šo ideju kritiķe gan iebilda: „Juris Kursietis runā kā tāds Eiropas pilsonis – it kā Latvijā varētu attīstīt vienlaikus 20 filmas. Varat pajautāt [Nacionālā kino centra vadītājai] Ditai Rietumai, pēc cik gadiem tas Latvijā būtu iespējams.”
