Ingas Pērkones monogrāfija piedāvā teorētisku skatījumu uz kino tēlotājiem kā unikālu parādību – aktieri ir radošas personības, un vienlaikus no filmiskā aparāta gandrīz pilnībā atkarīgi ekrāna elementi.
"Lasot pasaulē sarakstīto teorētisko literatūru par aktiera fenomenu kino, pakāpeniski kļuva skaidrs, ka šai tēmai un iespējamiem skatpunktiem uz to faktiski nav robežu… Tāpēc šīs grāmatas mērķis nav monolīts un izsmeļošs pētījums par aktiermākslu Latvijas filmās, bet drīzāk rizomātiska, t. i., asamblāžas stila daudzveidīga un antihierarhiska tēmas “Kas ir aktrise/ aktieris un kā viņi parādās Latvijas kinomākslā” interpretācija," atzīst Inga Pērkone, raksturojot, kāpēc izvēlējusies pievērsties šai tēmai.
Grāmatas pirmajā cēlienā “Viss par aktiermākslu” pētītas tās latviešu filmas, kas stāsta stāstus par aktieriem – pasaules kino tas kļuvis par savdabīgu virsžanru ar kopīgām vizuālām zīmēm, līdzīgiem raksturiem un sižeta līnijām.
Pirmais jautājums autorei iešaurināts padomju Latvijas kino procesa kontekstā. Vai apstāklis, ka aktieris bija, iespējams, kā filmas stāsta galvenais varonis, ir saistāms ar politisko un kultūras atkusni? Proti, ka skatītāji uz ekrāna nu varēja iepazīt arī citu profesiju pārstāvju pārdzīvojumus, ne tikai tos, kas saistāmi ar komunisma cēlājiem strādniekiem, naidnieka uzvarētājiem karalaukā un tamlīdzīgi? "Ja runājam par padomju laiku, pārskatot arī filmas, kurās aktieris parādās kā tēls, kā raksturs pašā filmā, patiešām iznāk tā, ka vairāk šādu filmu pakāpeniski sāk parādīties ar atkušņa laiku, sākot ar 50. gadu beigām," vērtē Inga Pērkone.
"Ja tomēr skatās plašāk padomju kino, tad skaidri redzams, ka jau kopš sociālistiskā reālisma kā vienīgās pareizās metodes sākuma aktieri, arī plašāk skatuves mākslinieki, priekšnesumu mākslinieki un mākslinieki vispār ir tomēr ļoti svarīgi varoņi un ļoti populāri varoņi."
Pērkone norāda, ka arī filmā "Rainis", pats galvenais mūsu sociālistiskā reālisma pamatdarbs kino, tieši Rainis tiek padarīts par galveno tā brīža sociālisma ideju ruporu.
"Principā, ja plašāk skatās padomju kultūrā, aktieris vienmēr bijis derīgs ideoloģijas paušanai, bet, protams, ka vēlākajos gados, atkušņa laikā, māksla parādās vairāk, un tā atšķirība tiešām ir tāda, ka tomēr māksla attālinās no oficiālās ideoloģijas un pakāpeniski parādās arvien vairāk privāto stāstu," skaidro Pērkone. "Piemēram, kā filma "Teātris" kur, protams, ir arī kaut kādā mērā padomju ideoloģija iekšā, un, pateicoties prasmei, to it kā izcelt, Jānis Streičs varēja strādāt pie šīs filmas. Bet būtībā tur skaidrs, ka tie ideoloģiskie motīvi ir pilnīgi mazsvarīgi."
Otrais cēliens “Histrionu mistērijas” sniedz vēsturisku apskatu par kinoaktieru izglītību Latvijā, kā arī par pirmajiem augstskolā speciāli izglītotajiem kino aktieriem Astrīdu Gulbi un Tālivaldi Āboliņu.
Kā stāsta Inga Pērkone, kino izglītība Padomu Savienībā bija īpaši centralizēta, ar galveno centru Maskavā, Vissavienības kinematogrāfijas institūtā, kuru saīsinājumā vēl arvien mēdz dēvēt par VGIKu. Tur varēja apgūt visas kino specialitātes, tajā skaitā aktiera izglītību. Kā pakārtota mācību iestāde bija Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūts, kurš gan savus patiesos darbības apgriezienus uzņēma, sākot ar 60. gadiem, un bija vairāk orientēts uz televīzijas pieprasījuma apmierināšanu. Sakarā ar to, ka kino Padomju Savienībā tika uzskatīts par svarīgāko no mākslām, acīmredzot varas ešaloni šaubījās, ka Padomju Savienībā ietilpstošās republikas būtu pietiekami uzticamas, lai varētu viņu pašu pārziņā atstāt šāda veida izglītību – vismaz sākotnēji.
Trešajā Ingas Pērkones grāmatas cēlienā “Vīrietis kā izrāde” pētīts dzimumu samērs kino profesijās Latvijā un izdomātajos ekrāna tēlos, raksturoti aktieri un filmveides paņēmieni, ar kuriem uz ekrāna konstruēti vīrišķības simboli.
Cik liela nozīme šajos konstruktos bija ideoloģiskajām nostādnēm, kuras ietekmēja mākslas procesu virzību, šajā gadījumā – kino?
Inga Pērkone analizē karavīra tēlu un līdz ar to arī vīrišķības ideju Latvijas kino. Karadarbība pasaules kinematogrāfā ir viena no pašām ietekmīgākajām dramaturģiskajām formām – ienaidnieki, savējie, komandieri, padotie. Un pāri visam – gan morālās, gan ētiskās dilemmas, kaut gan mērķis taču katram iesaistītajam ir viens – brīvība.
