2018. gadā jauniešu kora “Kamēr…” jaunajam mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam Aivim Greteram bija tikai divi mēneši, lai sagatavotu kori dalībai Tolosas starptautiskajā koru konkursā Spānijā, un tas nebūt nebija viegls uzdevums. Filma “Koris. Diriģents. Kamēr…” ir smalks ieskats cilvēku attiecībās, dodot iespēju iepazīties ar to, kā izcilie kora dziedātāji no ikdienas cilvēkiem kļūst par vienu veselu, un līdz ar viņiem izdzīvot bagātu emociju gammu. Arī filmas režisors Emīls Alps ir kora “Kamēr…” dziedātājs. Jaunais režisors ir saviļņots par to, ka viņa filma tiks izrādīta kino festivālā un nominēta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”, un piebilst – ieguldot laiku un lielu darbu, acīmredzot viss ir iespējams.
Aiga Leitholde. Filmas tapšanas laikā jūs esat arī kora "Kamēr…" dalībnieks. Kad radās iecere veidot filmu? Cik daudz tā ir mirkļa tveršana, un cik daudz pieturējāties pie plāna?
Emīls Alps. Es arvien esmu kora "Kamēr…" dziedātājs, un filmas tapšanas laikā mēģināju sevi sabalansēt starp piedalīšanos koncertos, mēģinājumos un pašu filmēšanu. Atbildot uz jautājumu – 100 procentīgas pārliecības par to, ka es vēlētos taisīt šādu pilnmetrāžas dokumentālo filmu, man pirms tās tapšanas nebija. Pirms tam par kori biju izveidojis īsfilmu "Es celšos", kas ir neliels ieskats kora “Kamēr...” uzvaras mirklī Dziesmu svētku koru karos, un šī īsfilma bija mans pirmais eksperiments dokumentālā kino laukā. Kora tematika man sirdij ir ļoti tuva, tādēļ arī dabīgi sanāca būt īstajā laikā, īstajā vietā, ar pietiekamām prasmēm, lai varētu mēģināt kaut ko īstenot.
Šī notikumu virkne, kad no amata aizgāja galvenais diriģents, viņa vietā stājās cits un korim pēc diviem mēnešiem bija jāuzstājas ļoti nozīmīgā konkursā – man tas viss izklausījās pēc kārtīga spēlfilmas scenārija.
Filmas tapšana noteikti nebija plānota! Šogad sāku studijas Latvijas Kultūras akadēmijā filmu režiju. Mums, piemēram, mācību gada beigās būs jānodod uzmetums dokumentālai īsfilmai. Šobrīd es esmu pilnīgā neizpratnē, kā man uz priekšu ieplānot filmēšanu un to, kas varētu notikt. Mana līdzšinējā pieredze ir absolūti citāda, nekā tas varbūt praksē ir ierasts.
Kora dalībnieku attiecības ir ļoti vienots organisms – kosmoss. Šīs īpašās attiecības koris varbūt nemaz nevēlētos rādīt kādam citam, ne velti kora kontekstā tiek minēta "ģimene". Kā filmas aktieri, jūsu "muzikālās ģimenes locekļi" uzņēma faktu, ka jūs viņus filmējat?
Par tām attiecībām korī jums noteikti ir taisnība! Mūsu diriģents Aivis kādā intervijā ir sacījis "mēs veidojam ģimenes korī, jo tas vienkārši ir izdevīgāk". Lielā mērā tas tā arī notiek – ļoti daudz dziedātāju korī ir atraduši labus draugus, iespējams, vislabākos. Ir vairāki cilvēki, kuri korī ir iepazinušies ar cilvēkiem, ar kuriem kopā vēlas nodzīvot visu atlikušo mūžu. Kora gaisotnē valda neliels saspringums un tajā pašā laikā arī romantika, kas apvijas ap mūziku, noteikti kaut kādā veidā mūsu visus vieno. Tieši filmas kontekstā runājot, filmēšanas sākumā korim neteicu, ka taisu pilnmetrāžas dokumentālo filmu. Sākumā arī es pats to nezināju. Mana doma bija uztaisīt ko līdzīgu iepriekšējai īsfilmai, kuru, visticamāk, būtu ļoti patīkami noskatīties pašam korim un kuru, iespējams, publiskai apskatei varētu ielikt internetā.
Pirmo mēnesi filmējot, nebiju iedomājies, ka tas varētu izvērsties par kaut ko lielāku.
Tikai ap prombraukšanas laiku sapratu, ka man ir pietiekami daudz safilmētā materiāla un tas vēl tiks papildināts, jo lielākā daļa šo kutelīgo momentu notiek tieši konkursa nedēļā, korim esot Spānijā, Tolosā. Tā kā man pašam filmēšana bija kā eksperiments, koris šim procesam nepievērsa lielu uzmanību. Pirms filmas izrādīšanas plašākai auditorijai es sarīkoju nelielu seansu visiem filmas dalībniekiem. Tā bija pirmā reize, kad kora dalībnieki varēja apskatīt savu emociju fiksāciju, savukārt man šis seanss bija ļoti svarīgs, lai es pārliecinātos, ka nepārkāpju dokumentālā kino veidošanas ētikas normas. Es nevēlējos plašākai publikai radīt kaut ko tādu, ko mūsu "kora ģimene" nevēlētos. Tādēļ biju ļoti priecīgs, ka saņēmu apstiprinošu galavārdu. Mūsu galvenais mākslinieciskais vadītājs sacīja, ja reiz filma ir uzņemta, tā ir jālaiž tālāk! Lai filma dzīvo!
Jūsu priekšrocība noteikti ir tā, ka esat kora dalībnieks – jūs dabiski iekļāvāties. Vai, jūsuprāt, cilvēks – kora mūziku mīlošs, bet no ārpuses – būtu varējis realizēt šādu ieceri? Cik svarīgas ir šīs robežas?
Tas pilnīgi noteikti bija viens no būtiskākajiem faktoriem. Tehniskās spējas man tajā brīdī vēl nebija un arī šobrīd nav – es tās vēl apgūstu.
Tehniskais nodrošinājums arī absolūti nekāds – es šo filmu uzņēmu ar vecu spoguļkameru, kuru es nopirku sen, sen, lai ar to fotografētu, un 50 eiro vērtu objektīvu.
Es noteikti nebiju kvalificēts radīt kino, kuru kādam varētu rādīt. Bet, tā kā korī dziedu jau vairākus gadus, es nebiju "svešķermenis" – procesa gaitā kora dziedātāji pie filmēšanas bija pieraduši. Šis mazais, kompaktais ierakstīšanas veids man palīdzēja būt dziedātājam, nevis operatoram vai režisoram. Tas, manuprāt, ir arī vienīgais veids, kā es varēju tikt tik tuvu citiem dziedātājiem un it īpaši – diriģentam. Ja tā būtu filmēšanas komanda, kas būtu atnākusi mēnesi iepriekš, tas ļoti novērstu diriģenta uzmanību. Es biju dziedātājs ar savu neredzamo režisora veidolu, tāpēc varēju netraucēti novērot procesu.
Skatoties filmu man šķita, ka kora "Kamēr..." sagatavošana konkursam šķita kā sava veida sporta komandas trenēšana ar cilvēcisku vēlmi gūt panākumus, bet tajā pašā laikā ir tā otra puse, kas ir beznosacījuma atdošanās mūzikai, emocijām - patiesa ziedošanās. Kā Jūs izjūtat šīs abas puses?
Ir jāsaprot tas, ka koris "Kamēr..." Latvijas kormūzikā ir fenomens. Pat neskatoties uz tehniskajām kvalitātēm un vokālajām dotībām vai kopējo māksliniecisko sniegumu, koris vairumā no konkursiem, kuros ir piedalījies, ir ieguvis godalgotas vietas. (Kopš dibināšanas 1990. gadā jauniešu koris “Kamēr…” guvis uzvaras vairāk nekā 100 starptautiskos konkursos un ir daudzkārtējs Vispārējo Latviešu dziesmu un deju svētku koru konkursa laureāts. – red.) Tā ir milzīga atbildība!
Tādēļ jaunam diriģentam, ienākot šajā kolektīvā, divu mēnešu laikā sagatavot repertuāru un dziedātājus, savukārt pašiem dziedātājiem sarast ar jaunajām izmaiņām, ko kolektīvā ienes jaunais diriģents, ir ļoti nopietns izaicinājums.
Tajā pašā laikā man šķiet, ka šis konkurss kalpoja kā ļoti labs pārbaudījums, vai mēs varēsim kopā sastrādāties? Kā arī bija liels dzinulis sastrādāties pēc iespējas ātrāk, lai nav jāpazaudē vesela sezona, kuras laikā vēl mēģinām viens ar otru saprasties. Protams, šī godalga ir svarīga plašākā kontekstā – uz mums skatoties kā kori kopumā, bet mums kā dziedātājiem un kora kopējā atmosfērā šī atdošanās mūzikai un korim, ticot, ka tas, ko tu dari, ir tas, ko tev vajag darīt, tas bija tas būtiskākais tieši mums personīgi kā dziedātājiem.
Šķiet, lielākā daļa no mums spēj ļoti labi sevi emocionāli sasaistīt ar mūziku, kas, iespējams, profesionālā kolektīvā nemaz nebūtu tik ļoti nepieciešams. Bet, man šķiet, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šis koris pastāv un ir nonācis tik tālu. Kā filmā to var redzēt, tā visbiežāk ir pusotra stunda galvenokārt ar pļāpāšanu, ja mēs esam pavisam godīgi. Un tad vēl ir nelieli fragmenti arī pašas mūzikas, kas pilnīgā paņem visu pārējo uzmanību. Līdzīgi, kā tas ir filmā, tas notiek arī patiesībā. Mēģinājuma process ir ilgs un nogurdinošs.
Var sākties kādas nesaskaņas, bet mūzika ir tas, kas mūs vieno, lai cik liela klišeja tā nebūtu. Mūzika patiešām ir brīdis, kad tev nav nepieciešami vārdi, un tu atdodies mākslai, kas tevi tik ļoti saista.
