Īsumā
- Filmas "Lote un pazudušie pūķi" komanda uzskata, ka Berlināle bijusi filmai veiksmīga.
- Cerība redzēt Berlinālē demonstrētās filmas ir arī Rīga IFF apmeklētājiem.
- Latvijas kino ekspertu un Berlināles žūrijas viedokļi par apbalvotajām filmām atšķiras.
Lotei klājas labi
Animācijas filma "Lote un pazudušie pūķi" piedalījās Berlināles bērnu un jauniešu filmu konkursā. Kā stāsta kino producents Vilnis Kalnaellis, šai filmai bija četri oficiālie festivāla seansi un viens tirgus seanss.
“Filmas titru laikā bērni visu laiku aplaudēja. Vidējais skatītāju vecums kādi pieci gadi. Daudz bija jautājumu pēc seansiem. Apmēram simt cilvēku pēc seansa stāvēja rindā, lai uzdotu jautājumu režisoriem. Jautājumi bija saprātīgi un forši, sajūta, ka visu mūžu skatījušies kino. Jauka un patīkama komunikācija, autoriem baudas mirklis,” atzīst Kalnaellis.
No 22. februāra filma skatāma visos Latvijas kinoteātros, un interesi par to izrādījušas arī ārvalstis - Beneluksa valstis un Norvēģija. Piedāvājumi esot arī no Dienvidslāvijas, Francijas un Korejas.
Cerība redzēt Berlinālē demonstrētās filmas ir arī Riga IFF apmeklētājiem
Kā stāsta kinofestivālu programmu kuratore, viena no Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) veidotājām Sonora Broka, viņa piedalījusies Gētes institūta viesu programmā. “Bijām 25 cilvēki no visas pasaules, kurus iepazīstināja gan ar programmu kuratoriem un dažādām festivāla sadaļām. Pirmā pieredze iepazīt festivālu ne kā apmeklētājam, bet no iekšpuses. Skaidrāk saskatāmas sakarības, kā notiek filmu atlase, kā notiek programmu veidošana, kā kuratori sadala savstarpēji filmas, jo pieteikto filmu skaits ir ārkārtīgi liels,” norāda Broka.
Kā vienu no filmām, kas uzrunājusi, Sonora Broka min kanādiešu režisora Denī Kotē "Spoku pilsētas antoloģija", kas veidota pēc tāda paša nosaukuma grāmatas.
“Sižets ir ļoti vienkāršs, bet tajā pašā laikā režisoram sniedz lielas iespējas. Kādā nelielā Kanādas pilsētiņā kādu dienu uz ceļa nositas jauns vīrietis, braucot taisnā ceļa posmā, un tad pilsētiņā sāk ierasties mirušie, kas kādreiz tur dzīvojuši. Tā nav šausmu filma, vienkārši situācija, ar kuru pilsētas mērei jātiek galā,” skaidro Broka. Šī filma arī uzņemta uz 16 mm kinolentes, tā piešķirot lielāku ticamības efektu.
Vēl Broka min Džoannas Hogas filmu “Suvenīrs” un cer, ka abas šīs filmas parādīs Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF).
Latvijas kino ekspertu un Berlināles žūrijas viedokļi par apbalvotajām filmām atšķiras
Gints Grūbe atzīst, ka Berlīnes kino festivāls ir arī viens no labākajiem filmu tirgiem, tur notiek nopietns darbs, piemēram, neskaitāmas sarunas par sadarbību filmu veidošanā.
“Berlīne un Kannu kino festivāls ir nopietnās sadarbības fabrikas,” akcentē Grūbe. Taču par apbalvotajām filmām Latvijas kino ekspertu viedokļi no oficiālajiem atšķiras.
Berlīnes kinofestivāla noslēguma ceremonijā sestdien festivāla galveno balvu – "Zelta lāci" saņēma Izraēlas režisora Nadava Lapida filma "Synonymes" ("Sinonīmi"), kas vēsta par kādu gados jaunu Izraēlas bijušo karavīru, kurš bēg uz Parīzi ar pretrunīgām jūtām pret savu dzimteni.
Kalnaellis atzīst: “Diez vai dotu tai filmai godalgu, bet pirmo reizi Izraēlas režisors Berlīnes festivāla laikā ir saņēmis godalgu. Tas ir liels notikums. Viņš runā par aktuālām lietām, par bēgļiem, par sistēmu, par sabiedrību.”
“Aktuāla tēma šim laikmetam, līdz ar to arī nodeva balvai. Sākumā bija asprātīgi, tad aizgāja standarta zīmogi, un tad es gāju prom,” neslēpj Kalnaellis.
Vācijas režisore Angela Šaneleka saņēma "Sudraba lāci" kā labākā režisore par filmu "Ich war zuhause, aber" ("Es biju mājās, bet"). Tā vēsta par iespaidu, kādu 13 gadus vecā dēla vairākas nedēļas ilgā pazušana atstāj uz kādu sievieti.
Kinokritiķe Elīna Reitere stāsta, ka šīs režisores filmu ļoti gaidījusi – Šaneleka ir ievērojama vācu režisore, kura līdz šim nebija saņēmusi tāda līmeņa festivāla balvu.
“Bija sajūta, ka pienācis laiks saņemt kaut ko lielāku. Šī filma dod lielu brīvību skatītājam. Viņa visās savās filmās neizvirza kādu vienu stāstu, vai noteicošo interpretāciju.
Tas ir izaicinājums, Šanelekas filmas nav vieglas, jo orientieri netiek doti. Ka šāda līmeņa festivāls apbalvo šādu “smagu režisori”, tā ir laba ziņa,” uzskata Reitere.
Festivāla žūrijas "Grand Prix", kas tiek uzskatīta par Berlināles otru prestižāko godalgu, saņēma franču režisors Fransuā Ozons par filmu "Grace a Dieu" ("Dieva žēlastībā"), kas vēsta par seksuālo izmantošanu katoļu baznīcā.
Sonora Broka neslēpj: “[Man ir] aizdomas, ka žūrija, ko vada aktrise, sliecās par labu filmām, kur ir labs aktierdarbs. “Dieva žēlastība” arī ir tas gadījums, kurā Ozona kvēlākie fani neredzēs paša Ozona rokrakstu. Virsroku ņēmusi režisoram nozīmīga filmas tēma – garīdzniecības un pedofilijas attiecības un tēmas ilgstoša neievērošana sabiedrībā, tāpēc mākslinieciskos meklējumus viņš atstājis otrajā plānā. Domāju, tā bija ka kompromisa balva.”
Kalnaellis savukārt atzīst, ka Ozona veikumu uzskata par labu ceturtdienas vakara televīzijas filmu: “Laba ceturtdienas vakara televīzijas filma. Stāsts no dzīves, tas ir daudziem sāpīgi un par to jārunā, vai būtu mākslinieciski. Televīzijas filma, kas nepretendē uz festivāla filmas statusu.”
