Par spīti dažādiem vēsturiskiem, politiskiem un sociālekonomiskiem apstākļiem un notikumiem, lībiešu tauta ir spējusi nostiprināties, saliedēties un joprojām pastāvēt kā viena no latviešu tautas sastāvdaļām.
Latvijas kods
Jau sesto gadu Latvijas televīzija īsteno dokumentālo filmu ciklu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Atšķirīgas un oriģinālas laikmeta vizuālās liecības par sabiedrībā notiekošo sešās īsfilmās šogad radījuši dažādu paaudžu režisori. Šī gada projekta filmas vieno tēma par indivīda uzdrīkstēšanos ģimenē, sabiedrībā un valstī kopumā. Filmas tiek demonstrētas LTV ēterā otrdienās, 22.25
Lībiešu valoda stipri ietekmējusi arī modernās latviešu valodas izveidi, ietekmējot mūsu valodai tik raksturīgo uzsvaru uz pirmo zilbi. Lai gan mūsdienās par lībiešiem sevi atzinuši 250 cilvēki, lībiski spēj sarunāties vien 20.
Respektējot galvenā varoņa Valta Ernštreita vēlmi, filmas veidotāji uzsver, ka filma nav par lībiešu kultūru, taču pēc tās noskatīšanās var teikt – filma drīzāk ir par lībiešu apbrīnojamo, neizsīkstošo pašsaglabāšanās dziņu.
Filmas galvenais varonis Valts Ernštreits ir pētnieks Tartu Universitātē, dzejnieks, uzņēmējs, Lībiešu kultūras centra dibinātājs un aktīvs viņu kultūras nerimstošās pastāvēšanas gēna nesējs ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Atspoguļojot lībiešu dzejas tradīcijas, viņš izdevis arī pirmo bilingvālo lībiešu dzejas krājumu “Trillium” – lībiešu un angļu valodā, kura atvēršanas svētki Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū kā svarīgs notikums iezīmējas ne tikai Latvijas sasniegumu starptautiskajā kontekstā, bet arī filmas naratīvā un tās nosaukumā.
“Trillium” ir ne tikai grāmatas nosaukums, bet arī latīniskais apzīmējums baltam, daļēji zem lapām paslēptam ziedam – mežlilijai. Filmas gaitā atklājas, ka tieši šis augs ir lībiešu tautas simbols. Zieds un tā tiešā esamība filmā iezīmē ne tikai romantisku sižeta atkāpi, bet arī metaforisku atsauci uz lībiešu tautu – ko ārkārtīgi skaistu un retu. Mežlilijas aug mežonīgā vidē, un to pavairošana ir ļoti lēna. Par spīti kariem, asimilācijai un kūtrajam liktenim lībieši ir gluži kā šis zieds, kas aug multikulturālā sabiedrībā, kur arvien grūtāk ir saglabāt savu identitāti.
Filma jau pirmajās sekundēs iepazīstina ar galveno varoni Valtu – lībieti, kurš pēta lībiešu kultūru. Uzreiz pēc tam, skatītājs tiek iepazīstināts ar lībiešu dzeju, ar šīs valodas literārajām niansēm, izrunu, formu un ritmu.
Ekrānā redzamā fonā esošā tekstu projekcija latviešu valodā liecina par to, cik tematiski lībiešu dzeja tomēr rada ciešu saikni ar mūsdienu latviešu modernās dzejas tradīcijām.
Dzejai ir būtiska nozīme arī filmas saturiskajā virzībā. “Vislabāk šeit ir vasarā, / kad var peldēties jūrā, / lasīt ogas ēnainā mežā. / Var laiskoties visu dienu / un vērties, kā kuģi / pār jūru dodas uz Zviedriju / vai kaut kur vēl tālāk.” Teksts trāpīgi korelē ar filmas kadriem un vizuālo valodu. Proti, daļa filmas uzņemta arī Mazirbē – jūras malā, vietā, kur dzīvo liela daļa lībiešu, kur atrodas Latvijas Līvu kultūras centrs, kā arī notiek ikgadējie lībiešu svētki – notikums, kad lībieši atkal sanāk kopā.
Filmas centrā ir cilvēks, ne tikai galvenais varonis Valts Ernštreits, bet cilvēki kopumā – kā indivīdi, kā kultūras veidotāji un stiprinātāji caur laikmetiem, kas veidojuši pagātni, stāsta par tagadni un cer uz nākotni. Galvenais varonis iestāda mežliliju – kā apliecinājumu tam, cik spēcīgi lībiešu valoda ir iesakņojusies Latvijas kultūras mantojumā un cik dzīva un spēcīga tā spēj būt joprojām, neraugoties uz šķēršļiem.
Ja lībieši ir spējuši dzīvot un nosargāt savu identitāti līdz šai dienai, tas apliecina to, ka joprojām ir cilvēki, kas šīs tradīcijas un vērtības kops. Šķiet, režisore skatītājiem vēsta, ka lībiešu saknes ir spēcīgas, tāpat kā viņu kultūra un nākotne. Šis kinematogrāfiskais žests atmiņā atsauc neseno notikumu – 13. Saeimas pirmo sēdi, kurā latviešu literatūrzinātniece, publiciste, folkloras pētniece Janīna Kursīte-Pakule savu deputāta zvērestu izvēlējās nodot arī lībiešu valodā.
Arī filmas noslēgums, iezīmējot nosacīti klasisku gredzenveida kompozīciju, ir gana poētisks, ne tikai burtiskā un tekstuālā nozīmē, bet arī simboliski. Galvenais varonis ar motociklu drāžas pa šoseju, fonā lasot jau iepriekš minēto dzeju no krājuma “Trillium”, jau atkal iezīmējot filmas naratīva virzību: “Tādi kā mēs nekad nepaliek uz vietas. Tādi kā mēs / aizvien grib doties / tālāk, spītīgi, / cauri rīta un vakara krēslai.’’
Filmas veidotāji min, ka varbūt Valts ir traks, taču pēc filmas var secināt, ka viņš noteikti nav vienaldzīgs. Valts ir entuziastisks zināšanu nesējs nākamajām paaudzēm.
Kā teicis pats varonis: “Izmirt ir vienkārši, bet kā var tik ilgi pastāvēt?”
