Kā informēja filmas veidotāji, “Pārceltuve“ stāsta pa Līgatnes pārceltuvi, kas no agra pavasara līdz rudenim pāri Gaujai ceļ gan vietējos iedzīvotājus un tūristus, gan nejaušus garāmbraucējus un mašīnas, bet reizēm – arī tukšumu. 12 pārceltuves kvadrātmetros atklājas laikmeta liecības: tūristi, vietējie iedzīvotāji, mašīnas, dzīvnieki, pārcēlāji, ieradumi, sezonālā ikdiena, tradīcijas, svētki, negaidīti notikumi.
Tāpat dzīve uz nelielās pārceltuves ļauj fiksēt arī laiku – filma kalendārā gada laikā seko līdzi dzīvei uz prāmja, tādējādi veidojot 21. gadsimta sākuma stāstu par Latviju.
“Līgatnes pārceltuve jeb tas, ko mēs ģimenē un vietējā apkaimē saucam vienkārši par prāmi, ir man tuva jau no agras bērnības. Uz netālu esošo lauku māju mani vecāki brauca no Rīgas ar vilcienu, tad vietējo autobusu un visbeidzot, pēc garākas pastaigas līdz Gaujai, pārcēlās tai pāri – ar mani padusē un pārtikas maisiem rokās. Deviņdesmitajos gados redzēju, kā pāri tika vesti ne tikai žiguļi un gājēji, bet arī kravas auto “Kamaz” un pat vidēja izmēra autobuss. Uz prāmja strādājuši vecie prāmnieki, kuru grumbas un ādas tonis jau tos padarīja par daļu no šīs koka un metāla konstrukcijas. Strādājuši arī jaunieši, kuri pa vasaru piepelnījušies. Tā arī man bija iespēja pirmo reizi pārvest kādu pāri. Lēnais un gada laikos ierobežotais pārbrauciens pāri Gaujai piespiež cilvēku “piebremzēt”, pirms viņš atkal nokļūst uz šosejas vai lielveikalā. Filma skatītājam ļaus izjust gan šo laiku, gan cilvēka uztveres transformāciju, kas savā būtībā ir ļoti vienkārša – pārcelties pāri,” norādīja filmas režisors Pauls Ķesteris.
Filmas autori atzīmēja – prāmis pār Gauju Līgatnē ir vienīgā šāda tipa pārceltuve Baltijā. Prāmi veido divas kopā sastiprinātas laivas, uz kurām ir dēļu klājs. Pāri upei nostieptā trose neļauj prāmi aiznest pa straumi uz leju, bet no krasta uz krastu to pārvieto straumes spēks. Uz pārceltuves redzams neliels koka soliņš, lai arī pats pārcelšanās process no viena Gaujas krasta uz otru nav ilgāks par trim minūtēm. Pārceltuvi ierīkoja pēc 2. pasaules kara, kad tika iznīcināti divi tilti pār Gauju, taču mūsdienās tas kļuvis par ikdienas pārvietošanās līdzekli.
Filmas operators ir Haralds Vecvagars, montāžas režisors Andris Grants, skaņu režisors Artis Dukaļskis, izpildproducente Anete Ruperte, producenti Inese Boka-Grūbe, Gints Grūbe. Filma tapusi sadarbībā ar Latvijas Filmu skolu. Filma veidota studijā “Mistrus Media”, kas līdz šim zināma arī ar tādām filmām kā “Spiegs, kurš mans tēvs“, “Turpinājums“, “Mans tēvs baņķieris“, “Ģenerālplāns“, “Lustrum“, “Escaping Riga“, “Pasaules skaņa“. Filma veidota LTV un VKKF programmā “Latvija kods”.
Dokumentālo filmu cikls “Latvijas kods. Latvija šodien” – no 17. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv. Savukārt sabiedrisko mediju portālā LSM.lv būs lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
