Latvijas kods. Latvija šodien
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" 10. jubilejas gadā piecās jaunās filmās režisori meklē atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt drosmīgam un pieņemt drosmīgus lēmumus šodienas Latvijā.
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods. Latvija šodien" televīzijas pirmizrādes – no 15. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un REplay.lv.
Aiga Leitholde: "Einaratīvs" ir portretfilma gan dzejniekam Eināram Pelšam, gan šim laikam. Kā nonāci pie filmas ieceres?
Betija Zvejniece: Par Eināru Pelšu es uzzināju, mācoties vidusskolā. Literatūras stundā man iekrita uzdevums klases priekšā nolasīt Pelša dzejoļus. Viss, kas uz tās lapas bija rakstīts, bija punkti un komati, un es nezināju, kā to prezentēt. Vēlāk, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas otrajā studiju gadā, kad bija jāveido dokumentāla filma, nonācu pie atziņas, ka Einārs Pelšs vai Preiļu konceptuālisms būtu tas, par ko es ļoti gribētu pastāstīt citiem, kas ir ārpus dzejas pasaules. Uzrakstīju Eināram un viņš atbildēja: "Davaj, māsiņ." Viņš bija labvēlīgs, jo es pati rakstu dzeju, un piekrita iesaistīties.
Zinu, ka par viņu filmu veidot ir gribējuši arī citi, bet viņš atteicis, un arī uz aicinājumiem uz intervijām neatsaucas.
Sākumā gribēju stāstīt par Preiļu konceptuālismu, bet, iepazīstoties ar Pelšu, bija skaidrs, ka filma jātaisa ar viņu. Filmā ir daudz inscenētu ainu, bet tās iekļaujas zem viņa portretējuma, un mēs to veidojām kopā ar pašu varoni.
Filmā redzami arī citi dzejnieki (Raimonds Ķirķis, Kārlis Vērdiņš, Anna Auziņa, Ivars Šteinbergs, Artis Ostups, Arvis Viguls, Aivars Madris) un izdevējs Valters Dakša, kas pats par sevi ir kolorīts tēls, un filmā – notikumu virzītājs. Kā iesaistīji šos blakus varoņus?
Valters Dakša ir Eināra Pelša grāmatu izdevējs. Ja nebūtu Valtera, Einārs nevarētu izdot savus konceptuālos izdevumus – nebūtu neviena, kas izdotu viņa "Ķieģeli". Viņi ir labi draugi. Citus dzejniekus iesaistīju, lai iepazīstinātu ar to, kas ir Preiļu konceptuālisms. Mēģināju parādīt, cik it kā nenopietni uz to skatās Pelšs, savukārt konceptuālisti to uztver nopietnāk. Jāpiemin, ka Preiļu konceptuālisms radās pie Pelša mājās. Dzejnieki bija atbraukuši pie viņa ciemos un kopā radīja šo dzejas virzienu.
Filma klusi atklāj arī dzejnieka personīgo traģēdiju un liek aizdomāties par to, kā Pelša asprātīgā dzeja slēpj šo sāpi.
Jā, interesants jautājums – kas slēpjas zem tā visa? Pelšs izdod "Ķieģeli", ar kuru viņš grib izteikties līdzīgi kā ar dzejoli.
Kādreiz viņš rakstījis arī klasiskus dzejoļus. Bet viņš pats atzinās, ka viņam sāp izteikties tiešā tekstā, tāpēc viņš izsakās, noslēpjoties aiz konceptuāla slāņa.
Tas arī raksturo Preiļu konceptuālismu, gan arī pašu dzejnieku, jo viņš paslēpjas aiz Eināra Pelša – pats aiz sevis.
Cik liela bija filmas komanda?
Mēs bijām liela komanda, jo bija vairākas inscenētas epizodes. Gaismotāji, kameras asistenti, kuru dokumentālajā kino parasti nav. Bija divi operatori, divas producentes, tā kā strādājām "VFS Films" vadībā, un bija arī Uldis Cekulis, kas producēja. Pateicoties "Latvijas kodam", mums, studentiem, šo filmu bija iespēja veidot, sadarbojoties ar profesionāļiem. Mūsu galvenais operators bija Dāvids Smiltiņš, montāžas režisors – Dāvis Gauja. Mums bija iespēja sadarboties ar komponistu Edvardu Broderu, kas vienkāršai studiju laika filmai nebūtu iespējams.
Kino, līdzīgi kā dzejā, teorētiskais pamats noder, bet par meistaru kļūst praksē.
Jā, un vēl jāpiebilst, ka dokumentālais kino ir tik dažāds. Šīs filmas varonis ir ļoti liela personība, un tas ietekmēja filmēšanas procesu. Katrā filmā ir cita specifika un cita pasaule. Vari uztrenēt reakciju uz dažādām situācijām, bet radīt filmu par Eināru Pelšu... Ja man jau būtu bijusi pieredze, tas tik un tā būtu izaicinājums. No vienas puses, bija viegli, jo viņš deva idejas un bija ļoti gatavs filmēties, no otras – grūti, jo ir sarežģīti tik daudzšķautņainu cilvēku portretēt.
Humora izjūta Plešam ir ļoti laba. Pastāsti kādu viņa izspēlētu joku!
Vissmieklīgākā bija pirmā reize, kad ar komandu aizbraucām uz Preiļiem. Tas bija izpētes brauciens, lai nofilmētu interviju ar Pelšu, un redzētu, kā viņš jūtas kameras priekšā.
Mēs atbraucām, un Pelšs saka, ka viņš ir izdomājis scenāriju, un jau šajā braucienā mēs to izspēlējām. Ārā bija ziema, un Pelšs pēkšņi saka – viņš skries ārā uz jumta un mums jāskrien viņam pakaļ, un tad atpakaļ iekšā.
Kad visbeidzot mēs iekāpām mašīnā, operators Dāvids sacīja: "Bet katru reizi taču mēs šādi nedarīsim, varētu nākamreiz lēnāk." Mazs kadrs no šīs epizodes ir arī iekļauts filmas pašā sākumā.
Kā atlasījāt safilmēto?
Filma ir sadalīta deviņās daļās. Katra šī filmas daļa ir veltīta vai pielāgota katrai Pelša grāmatai, jo viņam ir deviņas grāmatas. Sākumā ir informatīvāka epizode, jo viņa pirmais krājums "Maija" bija klasiskāks, bet "Ķieģelis" tiek atspoguļots Dzejas katedras lekcijas epizodē. Šīs daļas mums palīdzēja filmēšanu plānot tā, lai arī vienu daļu vairāk vai mazāk iekļautu vienā filmēšanas dienā. Pāri palika daudz neizmantota, saturīga materiāla ar Pelša jokiem. Lai varētu stāstu izstāstīt precīzi un koncentrēti, diemžēl daudz kas bija jāizņem ārā.
Kāda būtu tava kopējā atziņa par Pelšu?
Sākumā man likās, ka es zinu, kas ir Einārs Pelšs, un saprotu viņa iekšējo konfliktu. Tagad man šķiet, ka es vairs nezinu. Viena no atziņām ir par viņa būtības patiesumu. Manuprāt, katram cilvēkam vajadzētu sevī atklāt Eināru Pelšu tieši šī patiesuma ziņā.
Senajās lugās vienmēr bija divi klauni, kuri bija smieklīgi un runāja muļķības, bet patiesībā viņi runāja patiesību. Pelšu redzu kā tādu, kurš atzīst, cik viņš ir nožēlojams, bet tādējādi viņš tāds nav, jo viņš to ir atzinis.
Šobrīd mākslīgais intelekts var uzrakstīt dzejoli, kas ir lasāms un pauž kādu domu. Bet mākslīgais intelekts nevar būt Einārs Pelšs. Viņā ir fundamentālā dzīve, un viņam piemīt spēja kaut ko saskatīt arī tukšumā.
Tu esi sava radošā ceļa sākumā. Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai gribētu paturpināt dokumentālo žanru, vai tevi interesē spēlfilmas?
Šogad es mācos filmu skolas pēdējā kursā, un savu diplomdarba īsfilmu es veidošu kā spēlfilmu. Dokumentalitāte mani interesē, jo tajā es saskatu iespēju ievīt spēles elementu, kā tas bija šajā Pelša filmā.
Dzīve ir tik gudra, un kino piemīt tik brīnišķīga spēja iekapsulēt laiku, reflektēt dzīvi.
Šobrīd dokumentālais kino mani interesē vairāk, jo ik reizi piedāvā iespēju atklāt arvien jaunus stāstniecības veidus, kā to mēs redzam šī gada atšķirīgajās "Latvijas koda" filmās. Un arī filma "Einaratīvs" ir gan Pelša portrets, gan laika atainojums, un savā ziņā arī filmas veidotāju portrets.
